Turpretī Ramzesa XIII demokrātiskajās tieksmēs izpaužas Prusa pozitīvistiskās ilūzijas. Viņš pūlas parādīt ideālu valsts iekārtu, kurā «tauta strādāja, faraons valdīja, priesteri sastādīja plānus». Romānā atainotā Ramzesa XIII sakāve arī izskaidrojama ar Prusa tai laikā vēl joprojām negatīvo attieksmi pret jebkuru mēģinājumu panākt sociālo taisnību bruņota apvērsuma ceļā. Tikai mūža nogalē — 1905. gada revolūcijas notikumu ietekmē — rakstnieks atzīs, ka šai ziņā ir maldījies. Taču «Faraona» tapšanas laikā viņš vēl ir evolucionistisku uzskatu varā, romāna ievadā norādīdams, ka ēģiptiešu tauta «veidoja it ka vienotu organismu, kurā priesteri iemiesoja domu, faraons — gribu, tauta — ķermeni, bet paklausība — cementu». Šādi Pruss cenšas lasītāju pārliecināt, ka viņa iedomātā ideālā valsts iekārta kādreiz pastāvējusi īstenībā.
Nepatiess ir arī Prasa apgalvojums, ka Herhors, uzkāpdams tronī, esot īstenojis Ramzesa XIII progresīvos centienus, uzlabojis tautas stāvokli un nostiprinājis valsts varenību. Gluži otrādi — tieši Herhora laikā valsts faktiski saira divās daļās, kas nekad, vairs neapvienojās. Par tās prestiža vājināšanos attiecībās ar ārvalstīm liecina dokumentos sastopamās ironiskās piezīmes un pat draudi, kurus nācās uzklausīt Herhora sūtnim Feniķijā. Bet alkatīgo priesteru nežēlīgi ekspluatētās tautas masas joprojām dumpojās kā agrāk. Un citādi tas arī nevarēja būt: lai tiktu realizētas demokrātiskās Idejas, ko romānā sludina faraons, bija jāpaiet vairākiem gadu tūkstošiem un jānomainās vairākām sabiedriskām formācijām.
Tomēr grāmatā atveidotais Herhora tēls pretstatā Ram-zesam XIII daudzējādā ziņā rod apstiprinājumu vēsturiskajos faktos. Un tie ir šādi.
Par Tēbu Amona tempļa virspriesteri Herhors kļuva 1095.g.p.m.ē., Ramzesa XI valdīšanas otrajā gadu desmitā. Zīmīgi, ka tai pašā laikā no Tēbu pārvaldnieka amata tika atcelts nežēlastībā kritušais Ramzesa XI favorīts Panehsejs, kura galmā Nūbijā Herhors bija sācis savu karjeru. Pēc pāris gadiem viņš aizstāja Panehseju arī Nūbijas viet-valža amatā.
Nav zināms, kā Herhoram izdevās uzkāpt faraona tronī. Tomēr pēc dažiem norādījumiem var secināt, ka tas noticis pakāpeniski. Tā, piemēram, plašajā Tēbu Amona svētnīcu kompleksā Kārnākas Honsa templī atrasti zemciļņi, kas sākumā rāda Ramzesu XI upurējam kopā ar Herhoru, bet pēc tam vairs tikai Herhoru vienu pašu, rotātu ar valdnieka regālijām. Līdz ar to gadsimtiem ilgā cīņa starp Ēģiptes laicīgajiem valdniekiem un priesteru kārtu šoreiz vainagojās ar priesteru pilnīgu uzvaru.
Var minēt vēl dažas romānā pieļautās neprecizitātes.
Visai pārspīlēti ir ēģiptiešu sasniegumi eksaktajās zinātnēs. Prasa attēlotais astronomijas līmenis ir vismaz tikpat augsts, kāds tas bija Aleksandrijā Klaudija Ptolemaja laikā, tātad mūsu ēras otrajā gadsimtā, jo autors ļauj noprast, ka priesteriem jau bijusi zināma planētu sistēmas heliocentriskā struktūra, ko pamatojis tikai Koperniks mūsu ēras sešpadsmitajā gadsimtā.
Diez vai tālaika ēģiptiešiem varēja būt optiskā iekārta, kādu Izmantojuši priesteri kaujā pie Sāls ezeriem, vai dinamītam līdzīgā sprāgstviela, ko Labirintā uzgājis Samentu. Fantastisks ir ari paša Labirinta apraksts, Faijūmā gan atrastas kolosālas celtnes drupas, kas tiek uzskatītas par deviņpadsmitā gadsimta pirms mūsu. ēras faraona Amenemhata līī kapenēm, kurām par paraugu esot noderējis slavenais Krētas Labirints un kuras bijis 3000 istabu, taču šīs ziņas ir visai apšaubāmas.
Lai gan dokumentālu liecību par to nav, Ēģiptes priesteriem varēja būt zināms hipnotisms — to izmanto arī mūsdienu primitīvās tautas, kas vispārējās attīstības ziņa atrodas pat uz vēl zemākas pakāpes. Tomēr romānā atainotās epizodes ar Likona hipnotizēšanu, tāpat arī haldejiešu priestera Beroja izdarības, šķiet, izskaidrojamas drīzāk ar to, ka Pruss kādu laiku aizrāvies ar spiritismu.
Romānā attēlotie grieķu pulki uzskatāmi par fikciju, jo pirmā grieķu kolonija Ēģiptē izveidojās sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras un grieķu algādži ieradās šeit nedaudz agrāk. Turklāt Prusa atveidoto grieķu vaibsti liek domāt par klasisko Grieķiju, t. i., par laikmetu, kas iestājās piecus gadsimtus pēc romānā aprakstītajiem notikumiem. Pruss hellenizējis arī daudzus īpašvārdus: gan vēsturiski reālos, piemēram, Tēbas (ēģiptiešu valodā Veset), Me-fisa (Mennofer), Apijs (Hapei jeb Hapi), gan izdomātos, tādus kā Tutmoss, Meness, Mefress (pēdējais tulkojumā «ēģiptiskots» kā Nofri). Taču šis «pārmetums» nav adresējams Prusam vien. Mēs visi Senās Ēģiptes vēsturi joprojām skatām caur hellēnisma laikmeta prizmu. Atgādināsim kaut vai tikai to, ka ari patlaban pieņemtā Ēģiptes vēstures periodizācija, iedalot to trijās «valstīs» (Senajā, Vidējā un Jaunajā) un trīsdesmit dinastijās, aizgūta no ēģiptiešu priestera Manetona (2. gs. p. m. ē.) vēsturiskā darba, kas sarakstīts grieķu valodā. Un pat vārds «faraons» ir ēģiptiešu vārdkopas per-o («lielais nams») grieķiskota forma Phaiao.
Cits anahronisms ir grāmatā minētie mēnešu nosaukumi, kas Ēģiptē ieviesti tikai sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras.
XX dinastijas beigās nav pastāvējusi Prusa aprādītā monetārā sistēma. Vissenākās mums zināmās monētas ir septītajā gadsimtā pirms mūsu ēras Lidijā (Mazāzijā) lietotie dzintara statēri. Romāna darbības laikā pārsvarā vēl bija naturālā saimniecība un maiņas tirdzniecība, lai gan reizumis kā maksāšanas līdzeklis lietoti ari cēlmetāli — zelts, sudrabs, tāpat varš. To svara vienība tolaik nebija daudz vēlākais grieķu talants (ap 28 kg), bet gan debens (91 kg), ko Pruss kļūdaini sauc par utenu, un kidets (9,1 kg). Taču gandrīz kapitālistiskās finansu attiecības Pruss ieviesis romānā apzināti, lai jo spilgstāk izceltu sava laika valdošo principu: kam nauda, tam vara.
Visumā jāteic, ka Pruss meistariski tēlo pirms trim gadu tūkstošiem dzīvojušo tautu, tās mentalitāti, sabiedriskās attiecības, karus, ticējumus, rituālus, sadzīvi, politisko iekārtu. Vietām viņš stilizē autoru valodu pēc Seno Austrumu literatūras pieminekļu parauga, citur atkal iestarpina autentisku ēģiptiešu tekstu fragmentus. Taču, kā norāda Prusa daiļrades poļu komentētāji, līdz šim nav mēģināts novērtēt ēģiptiešu laicīgās literatūras tekstu para-frāzes, īpaši tādas kā «Nostāstu par Satni un Tbubui», ko Kamai pavēsta princis Ramzess, Sārai dziedāto «Dārza dziesmu» un «Arfista dziesmu», kura tik lieliski iekomponēta «Faraona» epilogā. Atklāts paliek arī jautājums par visā romānā izkliedēto reliģisko tekstu tulkojumu kvalitāti.
B. Prusa proza pieder pie poļu literatūras augstākajiem sasniegumiem. Tai raksturīga sabiedrisko parādību dziļa analīze, lielo vēsturisko un idejisko procesu vispārinājums, psiholoģisks novatorisms, apbrīnojams humora un lirisma apvienojums, kas no visiem poļu rakstniekiem tieši Prusu tuvina Č. Dikensam un A. Čehovam. Lasītāju paaudzes apbrīno arī Prusa stilu — brīvu, no izskaistinājumiem, objektīvu, apvaldītu un reizē tādu, kas pauž līdzjūtību pret saviem varoņiem, kas ir neatkārtojami individualizēts dialogos, vienmēr ideāli pielāgots rakstura psiholoģijai un situācijai.