Ak, ja tēvs man iedotu kaut pusi armijas! Tad apklustu uz mūžu mūsu ienaidnieki jebkur pasaulē!… — princis nočukstēja, piecirzdams kāju pie zemes.
Galu galā … atceries to zemnieku, kas pakārās … Tev bija žēl, ka miris nevainīgs cilvēks, bet tagad … Vai tiešām tu pats gribi nogalināt nevainīgos?…
Diezgan!.. — troņmantnieks viņu pārtrauca. — Manas dusmas ir kā trauks, kas pilns ar ūdeni… Vai! tam, pār kuru tas izlīs!
Tutmoss bailēs atkāpās,
— Ejam mājā, — troņmantnieks sacīja un, paņēmis Sāru pie rokas, uzkāpa ar viņu otrajā stāvā, nosēdināja pie galda, uz kura atradās vakariņas, un, pacēlis svečturi, noņēma viņai no galvas apsēju.
— Tā jau nav brūce, — viņš iesaucās, — tikai zilums! Viņš ilgi un vērīgi raudzījās uz Sāru.
— Nemūžam nebūtu domājis, ka tev var būt zilums, — viņš noteica. — Pavisam cita seja…
— Es tev vairs nepatīku? — klusu ievaicājās Sara, paceldama uz viņu baiļpilnas, lielas acis.
— Ai, nē!.. Turklāt tas pāries…
Ramzess pasauca Tutmosu un nēģeri un lika pastāstīt, kas šeit noticis.
Viņš mūs aizstāvēja, — Sāra sacīja, — nostājās ar cirvi durvīs…
Tas tiešām tā ir? — princis jautāja, cieši lūkodamies uz vergu.
Vai tad es varēju pieļaut, ka tavā mājā, kungs, iebrūk sveši cilvēki?
Ramzess pabužināja viņa sprogaino galvu.
— Tu rīkojies kā drosmīgs cilvēks, — viņš sacīja. — Dāvāju tev brīvību. Rīt saņemsi atalgojumu — un vari doties pie savējiem.
Nēģeris salīgojās. Viņš izslaucīja acis, kurās mirdzēja asaras, nometās ceļos un, pieri pie grīdas piedūris, iesaucās:
— Nedzen mani prom no sevis, kungs!..
— Labi, — troņmantnieks atteica, — paliec pie manis, taču kā brīvs karavīrs. Lūk, tādi cilvēki man ir vajadzīgi, — viņš piebilda, paraudzīdamies uz Tutmosu. — Viņš nav tik daiļrunīgs kā grāmatu krātuves uzraugs, taču vienmēr gatavs cīnīties…
Un atkal sāka izvaicāt par uzbrukumu. Taču, kad nēģeris izstāstīja viņam par priesteri un tā veikto brīnumu, princis saķēra galvu un iesaucās:
— Esmu nelaimīgākais cilvēks Ēģiptē!.. Drīz pat savā gultā atradīšu priesterus… No kurienes viņš ir?… Kas viņš tāds?….
To nēģeris nevarēja paskaidrot, taču sacīja, ka priesteris aizstāvējis Sāru, ka uzbrukumu vadījuši nevis ēģiptieši, bet gan cilvēki, kurus priesteris nosaucis par Ēģiptes ienaidniekiem un kurus viņš velti aicinājis iznākt priekšā.
— Brīnumi!.. Brīnumi!.. — domīgi atkārtoja princis, iemezdamies gultā. — Mans melnais vergs rīkojas kā drosmīgs karavīrs un gluži prātīgs cilvēks… Priesteris aizstāv jūdieti, tālab ka viņa ir mana… Kas tas par dīvainu priesteri?… Ēģiptiešu tauta, kas metas ceļos faraona suņu priekšā, uzbrūk troņmantnieka mājai kaut kādu Ēģiptes ienaidnieku vadībā… Man tas pašam viss jānoskaidro…
Vienpadsmitā nodaļa
Beidzās tota mēnesis, un iesākās paofi mēnesis, jūlija otrā puse. Nīlas zaļais ūdens kļuva balts, pēc tam sarkans un joprojām cēlās. Ķēniņa ūdensmērītājs Memfisā bija piepildījies gandrīz vai divu cilvēku augumā, bet Nīla jo dienas pakāpās par divām pēdām. Viszemākās vietas bija applūdušas, no augstākām steidzami novāca linus un vīnogas. Kur no rīta vēl bija sauss, pret vakaru jau skalojās viļņi.
Šķita, ka upes dzelmē plosās briesmīgs, neredzams viesulis: uzar platus vālus, pieplāj ar putām vagas, uz mirkli nogludina ūdens virsmu un tūdaļ pat sagriež dziļdziļās vērpetēs. Atkal uzar vālus, atkal nogludina, savirpuļo, uzveļ jaunus ūdens kalnus un putu šķieznas un aizvien bango un bango mutuļojošo upi, pārplūdinādams jaunas zemes platības. Sasniedzot kādu šķērsli, ūdens vēlās tam pāri un ieplūda zemienē, veidodams mirdzošu ezeru tur, kur vēl nupat birža putekļos saules izdedzinātās zāles.
Lai gan ūdens kāpums bija sasniedzis tikai trešo daļu sava augstākā līmeņa, visa piekraste jau bija applūdusi. Ik stundu kāda muižiņa paugurā pārvērtās par salu, un šaurā caurtece, kas to sākumā šķīra no citām, pamazām paplašinājās, pilnīgi nogriezdama mājokli no kaimiņiem. Cilvēki, aizgājuši uz darbu kājām, nereti atgriezās laivās.
Laivu un plostu saradās aizvien vairāk. No vieniem ķēra tīklos zivis, ar citiem veda ražu piedarbos vai maurojošus lopus kūtīs, ar trešajiem devās apmeklēt paziņas, lai līksmiem smiekliem un skaļiem saucieniem paziņotu viņiem, ka Nīla pārplūst. Dažkārt laivas, sablīvējušās vienuviet kā pīļu bars, izklīda uz visām pusēm, pašķirot ceļu platam plostam, kas no Augšēģiptes veda lejup milzīgus, piekrastes akmeņlauztuvēs izcirstus akmens bluķus.
Gaisā skanēja palu ūdens šalkoņa, iztramdītu putnu klaigas un priecīgas ļaužu dziesmas. Nīla pārplūst — būs gana maizes!
Visu mēnesi tika izmeklēts uzbrukums troņmantnieka mājai. Katru rītu laiva ar ierēdņiem un apsardzes karavīriem piestāja pie kādas muižas. Cilvēkus atrāva no darba, nežēlīgi pratināja, sita ar nūjām. Pievakarē Memfisā mēdza atgriezties jau divas laivas: viena ar ierēdņiem, otra ar apcietinātajiem.
Tādējādi pie atbildības tika saukti pāri par trīssimt cilvēku. Pusei no viņiem draudēja cietums vai vairāki gadi spaidu darbu akmeņlauztuvēs. Taču nedz par uzbrukuma barvežiem, nedz par priesteri, kas bija pierunājis tautu izklīst, tā arī neizdevās neko uzzināt.
Prinča Ramzesa raksturā apvienojās neparasti pretrunīgas īpašības. Viņš bija straujš kā lauva un stūrgalvīgs kā vērsis. Turklāt viņam piemita skaidrs prāts un dziļa taisnīguma izjūta.
Redzēdams, ka tiesnešu veiktā Izmeklēšana nedod rezultātus, princis kādu dienu pats devās laivā uz Memfisu un lika ielaist viņu cietumā.
Cietumu, kas bija uzbūvēts pakalnā un. Iežogots ar augstu mūri, veidoja bezgala daudzas akmens, ķieģeļu un koka ēkas. Taču tās lielākoties bija vai nu vārti, vai uzraugu dzīvokļi. Cietumnieki mitinājās kaļķakmenī Izcirstas pazemes alas.
Iegājis cietuma pagalmā, troņmantnieks Ieraudzīja bariņu sieviešu, kuras mazgāja un baroja kādu ieslodzīto. Kailais cilvēks, kas drīzāk atgādināja ģindeni, sēdēja zemē rokas un kājas viņam bija ievērtas siekstā, kas aizstāja važas.
— Vai sen jau šis nelaimīgais tā cieš? — princis jautāja.
— Divus mēnešus, — uzraugs atbildēja.
— Un ilgi viņam vēl jāsēž?
— Mēnesi.
— Ko viņš nodarījis?
— Apvainojis ierēdni, kas vāc nodokļus.
Princis aizgriezās un ieraudzīja citu bariņu, kas sastāvēja no sievietēm un bērniem. Viņu vidū bija kāds vecs vīrs.
— Vai tie1 arī ir cietumnieki?
— Nē, valdniek. Tā ir uz nožņaugšanu notiesātā noziedznieka ģimene, kas gaida viņa līķi. Lūk, viņu jau ved uz soda vietu…
Un, pagriezies pret bariņu, uzraugs sacīja:
Pacietieties vēl mazliet, mīļie ļaudis, tūlīt jums izsniegs līķi.
Liels paldies tev, labais kungs, — atteica vecais vīrs, kas acīmredzot bija noziedznieka tēvs. — Mēs izgājām no mājām vakarvakarā, lini mums palika uz lauka, bet te upe sāk pārplūst…
Princis nobālis apstājās.
— Vai tev zināms, — viņš vērsās pie uzrauga, — ka man ir tiesības apžēlot?
Jā, princi, — uzraugs atbildēja paklanīdamies, pēc tam piemetināja: — Saskaņā ar likumu, pieminot tavu uzturēšanos šai vietā, Saules dēls, notiesātiem par noziegšanos pret reliģiju vai valsti, ja viņi labi uzvedušies, jāmīkstina sods. Šo cilvēku saraksts mēneša laikā tiks nolikts pie tavām kājām.