Taču laika gaitā, kad valsts ēka sāka plaisāt, Ēģiptē aizvien lielākā skaitā ieplūda svešzemnieki. Tie vājināja tautas saliedētību, sašķēla sabiedrību un galu galā, pārplūdinājuši valsti, uzņēma sevī tās pamatiedzīvotājus.
Faraons pārvaldīja valsti, balstīdamies uz pastāvīgu armiju un miliciju vai policiju, kā arī uz neskaitāmajiem ierēdņiem, no kuriem pamazām veidojās dzimšu aristokrātija. Viņš tika dēvēts par likumdevēju, virspavēlnieku, visbagātāko zemesīpašnieku, augstāko tiesnesi, virspriesteri un pat par dieva dēlu un dievu. Faraons ne tikai ļāva tautai un ierēdņiem godināt sevi kā dievu, bet dažkārt pat cēla sev altārus un kvēpināja vīraku paša veidolu priekšā.
Līdzās faraoniem un bieži vien pāri viņiem stāvēja priesteri — prātnieku kārta, kas noteica valsts likteņus. Tagad grūti pat iedomāties to ārkārtējo lomu, kāda bija priesteru kārtai Ēģiptē. Viņi bija jaunās paaudzes skolotāji, pareģotāji, tātad padomdevēji pieaugušiem cilvēkiem, soģi mirušajiem, kuriem viņu griba un zināšanas it kā nodrošināja nemirstību. Priesteri ne tikai izpildīja rituālus dievību un faraonu priekšā, bet arī ārstēja slimniekus, vadīja sabiedrisko darbu gaitu kā inženieri, ietekmēja politiku kā astrologi, bet pirmām kārtām kā cilvēki, kas pazīst savu zemi un tās kaimiņus.
Ēģiptes vēsturē īpaši svarīga nozīme ir attiecībām, kas pastāvēja starp priesteru kārtu un faraoniem. Visbiežāk faraons pakļāvās priesteru gribai, dāsni ziedoja dieviem un cēla svētnīcas. Tad viņš mēdza dzīvot ilgi un viņa pieminekļos iemūžinātais vārds un attēls saglabājās no paaudzes paaudzē, slavas apmirdzēti. Taču daudzi faraoni valdīja īsu laiku, un aizmirsti tika ne vien viņu darbi, bet pat viņu vārdi. Vairākkārt gadījās arī, ka faraona dinastija beidza pastāvēt un klafu — ar čūsku apvīto faraona cepuri — uzlika galvā priesteris.
Ēģipte plauka, kamēr vienotā tauta, enerģiskie ķēniņi un gudrie priesteri strādāja vispārības labā. Taču pienāca laiks, kad karu rezultātā Ēģiptes iedzīvotāju skaits ievērojami samazinājās, nepanesamais darbs, smagais jūgs un ierēdņu ieraušanas kāre salauza tās spēkus, bet svešzemnieku pieplūdums iedragāja nacionālo vienotību. Un, kad piedevām vēl aziātiskajā greznībā izplēnēja faraonu enerģija un priesteru gudrība un šie abi spēki uzsāka savā starpā cīņu par monopoltiesībām aplaupīt tautu, Ēģipte nonāca svešzemnieku varā — un civilizācijas gaisma, kas tūkstošiem gadu bija starojusi virs Nīlas, apdzisa.
Turpmākais stāsts attiecas uz vienpadsmito gadsimtu pirms Kristus dzimšanas, kad krita divdesmitā dinastija un pēc saules dēla, mūžam dzīvā Ramzesa XIII, troni sagrāba un savu pieri ar urēju rotāja mūžam dzīvais saules dēls Sens Amons Herhors — Amona tempļa virspriesteris.
Pirmā nodaļa
Ramzesa XII laimīgās valdīšanas trīsdesmit trešajā gadā Ēģipte svētīja divējus svētkus, kas pildīja uzticamo pavalstnieku sirdis ar lepnumu un skurbu prieku.
Mehira mēnesī, decembrī, ar dārgām dāvanām apbērts, Tēbās atgriezās dievs Honss, kas trīs gadus un deviņus mēnešus bija ceļojis pa Buhtenas zemi, izdziedējis tur ķēniņmeitu Bentrešu un izdzinis ļauno garu ne vien no ķēniņa nama, bet ari no visa Buhtenas cietokšņa.
Un farmuti mēnesī, februāri, Augšēģiptes un Lejasēģiptes pavēlnieks, Feniķijas un deviņu tautu valdnieks Meri Amons Ramzess XII, apspriedies ar dieviem, kuriem bija līdzīgs, iecēla par troņmantnieku savu divdesmit divus gadus veco dēlu Ramzesu.
Šī izvēle gaužām iepriecināja dievbijīgos priesterus, cienījamos nomarhus, varonīgo armiju, uzticamo tautu un visu ēģiptiešu zemes dzīvo radību, tālab ka no hetu princeses dzimušie faraona vecākie dēli nezināmu burvestību iespaidā bija ļaunā gara apsēsti. Viens no viņiem, jau divdesmit septiņus gadus vecs, sasniedzis pilngadību, nespēja paiet, otrs bija pārgriezis sev vēnas un nomiris, bet trešais, vīna dzeršanai nodevies, zaudēja prātu un, iedomājies, ka ir pērtiķis, augas dienas pavadīja kokos.
Vienīgi ceturtais dēls, Ramzess, kuru bija dzemdējusi ķēniņiene Nikotrise, virspriestera Amenhotepa meita, bija stiprs kā vērsis Apijs, drosmīgs kā lauva un gudrs kā priesteri. Kopš bērnības viņš uzturējās karavīru vidū un, vēl būdams vienkāršs princis, mēdza sacīt:
«Ja dievi mani būtu radījuši nevis par ķēniņa jaunāko dēlu, bet gan par faraonu, es, gluži kā Ramzess Lielais, iekarotu deviņas Ēģiptei nezināmas tautas, uzbūvētu templi, kas lieluma ziņā pārspētu Tēbas, bet sev uzceltu piramīdu, kurai blakus Heopsa kapenes izskatītos kā rožu krūms līdzās augstai palmai.»
Saņēmis tik ilgoto troņmantnieka titulu, jaunais princis lūdza tēvu žēlīgi iecelt viņu par Menfatas korpusa komandieri, uz ko Ramzess XII, apspriedies ar dieviem, kuriem bija līdzīgs, atbildēja, ka to darīšot, ja troņmantnieks pierādīšot savas spējas komandēt lielu karaspēku kaujas apstākļos.
Šai sakarā tika sasaukta padome, kura vadīja kara ministrs Herhors, visdižākās svētnīcas — Tēbu Amona tempļa virspriesteris.
Padome nolēma: troņmantnieks mesores mēneša vidū (jūlija sākums) savāks desmit pulkus, kuri izvietojušies starp Memfisu un Buto pilsētu pie Sebenitas līča. Ar šo desmittūkstoš vīru lielo korpusu, kas sagatavots kaujai, apgādāts ar kara mašīnām un pajūgiem, troņmantnieks dosies uz austrumiem — uz karavānu ceļu, kurš stiepjas no Memfisas līdz Hetemai gar Gošenas zemes un Ēģiptes tuksneša robežu.
Vienlaikus ģenerālis Nitagers, tās armijas virspavēlnieks, kas sargā Ēģipti no Āzijas tautu iebrukumiem, no Rūgto ezeru puses dosies pretī troņmantniekam.
Abas armijas, Āzijas armija un rietumu armija, sastapsies Pi-Bailas pilsētas apkaimē, tuksnesī, lai netraucētu lauku darbos Gošenas zemes strādīgos zemniekus.
Troņmantnieks tiks atzīts par uzvarētāju, ja neļaus Nitageram sevi pārsteigt, tas ir, ja pagūs sapulcēt karaspēku un sagaidīt pretinieku pilnā kaujas gatavībā.
Prinča Ramzesa nometnē uzturēsies arī pats kara ministrs Herhors, kas sniegs faraonam ziņojumu par manevru gaitu.
Robežu, kas šķīra tuksnesi no Gošenas zemes, veidoja divas satiksmes līnijas — kuģniecības kanāls no Memfisas līdz Timsāha ezeram, un lielais karavānu ceļš. Kanāls stiepās vēl pa Gošenas zemi, bet karavānu ceļš — jau pa tuksnesi, kuru abi lokveidīgi aplieca. Kanāls bija redzams no trakta gandrīz visā garumā.
Šīs mākslīgās robežas šķīra divus pilnīgi dažādus apvidus. Gošenas zeme, lai gan tai bija mazliet viļņots reljefs, atgādināja zemieni, toties tuksnesi veidoja kaļķakmens pakalni un smilšu ielejas, Gošenas zeme līdzinājās milzīgam šaha galdiņam, kura zaļie un dzeltenie lauciņi atšķīrās ar savu druvu krāsu un tika norobežoti ar ežmalās augošām palmām, bet rūsganajās tuksneša smiltīs un baltajos pakalnos sīks zaļuma skumšķis vai koku un krūmu puduris šķita gluži kā nomaldījies ceļinieks.
Gošenas auglīgajā zemē ikvienu pauguru apēnoja tumsnējas birzis — tur auga akācijas, sikomores un tamarindi, kas iztālēm atgādināja mūsu liepas; šeit slēpās nelielas pilis ar pazemu kolonnu rindām vai dzeltenas zemnieku kleķa būdas. Vietām līdzās birzij balsnīja pilsētiņa ar lēzeniem namu jumtiem vai smagnēji virs kokiem slējās tempļu piramidālie piloni gluži kā dīvainu rakstu izraibinātas dubultas klintis.
Tuksnesī aiz pirmās skopā zaļuma klātās pakalnu grēdas rēgojās kaili pauguri, sētin nosēti laukakmeņiem. Šķita, dzīves pārpilnības pārņemtā zemes rietumu daļa ar ķēnišķu dāsnumu met uz kanāla otru krastu zaļumus un ziedus, bet mūžam izbadējies tuksnesis aprij tos un jau nākošajā gadā pārvērš pelnos.