Un tam, kuru tūlīt nožņaugs, nav tiesību izmantot manu žēlastību?
Uzraugs tikai paklanījās un noplātīja rokas.
Viņi devās tālāk. Izgāja cauri vairākiem pagalmiem. Koka krātiņos uz kailas zemes knosījās noziedznieki, kuriem bija piespriests cietumsods. Vienā no ēkām skanēja baismīgi kliedzieni: tur kādu sita, lai panāktu atzīšanos.
Parādiet man cilvēkus, kurus apvaino uzbrukumā manai mājai! — pavēlēja šo skatu satriektais troņmantnieks.
To ir vairāk par trīssimt, — uzraugs atteica.
Izvēlieties pēc sava ieskata visvainīgākos un nopratiniet manā klātbūtnē! Taču es nevēlos, lai viņi mani pazītu.
Troņmantnieku Ieveda telpā, kur pratināja izmeklētājs. Princis lika viņam ieņemt parasto vietu, bet pats nosēdās aiz kolonnas.
Drīz pa vienam sāka ierasties apsūdzētie — izdēdējuši, matiem noauguši, neprātīgu skatienu.
Dutmoz, — izmeklētājs vērsās pie kāda no viņiem, — pastāsti, kā jūs uzbrukāt visgodājamā troņmantnieka mājai!
Stāstīšu patiesību kā pie Osīrija tiesas. Tas bija tās dienas vakarā, kad Nīla sāka pārplūst. Mana sieva saka man: «Nāc, ejam uz pauguru, kur labāk var saredzēt signālu no Memfisas.» Un mēs gājām uz pauguru, kur labāk var saredzēt signālu no Memfisas. Te pie manas sievas pienāk kāds karavīrs un saka: «Nāc man līdz uz to dārzu, uzēdīsim vīnogas.» Un mana sieva aizgāja ar šo karavīru, bet es briesmīgi apskaitos un novēroju viņus pāri žogam. Taču, vai viņi meta akmeņus uz troņmantnieka māju vai ne, to es nevaru pateikt, tālab ka aiz kokiem tumsā nekas nebija saskatāms,
Kā tad tu palaidi sievu ar karavīru? — izmeklētājs jautāja,
Bet ko es varēju darīt? Spriediet paši, jūsu godība. Es taču esmu tikai zemnieks, bet viņš — karavīrs, ķēniņa zaldāts…
— Bet vai tu redzēji priesteri, kas uzrunāja jūs?
— Tas nebija priesteris, — zemnieks pārliecināti atbildēja. — Tas droši vien bija pats dievs Hnums. jo viņš iznāca no vīģeskoka stumbra un viņam bija auna galva.
Tu pats redzēji, ka viņam bija auna galva?.
— Piedodiet, labi neatminos, vai pats redzēju vai ļaudis stāstīja. Mani māca rūpes, par sievu.
— Tu meti akmeņus dārzā?
— Kālabad lai es mestu, dzīvības un nāves pavēlniek? Ja es trāpītu sievai, man būtu gana nepatikšanu veselai nedēļai, bet, ja karavīram, — viņš tā iekrautu man pa vēderu, ka mēle izveltos laukā, Es taču esmu tikai zemnieks, bet viņš — mūsu nemirstīgā valdnieka karavīrs.
Troņmantnieks deva mājienu aiz kolonnas. Dutmozu aizveda, viņa vietā atveda Anupu. Tas bija neliela auguma zemnieks, Uz muguras viņam bija redzamas svaigas nūju sitienu pēdas.
Saki, Anupa, — izmeklētājs viņu uzrunāja, — kā tur bija ar uzbrukumu troņmantnieka dārzam?
Saules acs, — zemnieks atbildēja, — gudrības trauks! Tu ļoti labi zini, ka es uzbrukumu nerīkoju. Atnāca tik pie manis kaimiņš un saka: «Ejam uz kalnu, Anupa, Nīla pārplūst!» Es saku: «Vai no tiesas pārplūst?» Bet viņš: «Tu esi stulbāks par ēzeli, tālab ka ēzelis sen būtu sadzirdējis mūziku kalnā, bet tu nedzirdi.» Es viņam atbildu: «Stulbs esmu, jo neprotu lasīt un rakstīt, taču viena lieta ir mūzika, cita lieta — ūdens celšanās.» Bet viņš uz to: «Ja neceltos ūdens, cilvēkiem nebūtu par ko priecāties, spēlēt un dziedāt.» Tad mēs ari gājām uz kalnu. Bet tur jau muzikantus patrenkuši un met dārzā akmeņus…
— Kas meta?
— Es neielāgoju. Tie ļaudis neizskatījās pēc zemniekiem, drīzāk pēc nešķīstiem parashitiem, kas uzšķērž līķus balzamēšanai.
— Vai priesteri redzēji?
— Ar jūsu žēlastības atļauju — tas nebija priesteris, bet laikam kāds gars, kas sargā māju troņmantniekam, lai viņš dzīvo mūžos!..
Kādēļ gars?
Tādēļ, ka lāgiem viņš kļuva neredzams.
Varbūt viņam priekšā aizstājās cilvēki?
— Protams, lāgiem viņam aizstājās priekšā cilvēki, taču arī viņš pats šķita te lielāks, te mazāks.
— Varbūt viņš uzkāpa paugurā un atkal nokāpa no tā?
— Jādomā, ka viņš uzkāpa un nokāpa. Bet varbūt arī pats kļuva garāks un īsāks. Tas bija liels brīnumdaris. Kolīdz pateica: «Tūlīt Nīla sāks pārplūst,» — tā Nīla saka pārplūst.
— Un vai akmeņus tu meti, Anupa?
— Kā gan es uzdrīkstētos mest akmeņus troņmantnieka dārzā?… Es taču esmu vienkāršs zemnieks, un roka man nokalstu līdz elkonim par tādu zaimošanu.
Princis lika izbeigt pratināšanu. Taču, kad aizveda apsūdzētos, viņš griezās pie izmeklētāja:
Tātad šie cilvēki ir visvainīgāko skaitā?
Tik tiešām, valdniek, — izmeklētājs atteica.
Tādā gadījumā šodien pat jāatbrīvo visi. Nevar turēt cilvēkus cietumā par to, ka viņi gribējuši paskatīties, vai pārplūst Nīla, vai par to, ka klausījušies mūziku.
Augstākā gudrība runā ar tavu muti, princi, — ierēdnis sacīja. — Man lika sameklēt visvainīgākos, un es izvēlējos tos, kurus atradu. Taču nav manā varā viņus atbrīvot.
— Kādēļ?
— Palūkojies, cēlsirdīgais, uz šo lādi. Tā ir pilna papirusu, uz kuriem uzrakstītas šīs lietas aktis. Memfisas tiesnesis ik dienas saņem ziņojumu par tās norisi un dara zināmu ķēniņam. Par ko pārvērtīsies tik daudzu mācītu rakstvežu un diženu vīru darbs, ja atbrīvos apsūdzētos?
— Bet viņi taču ir nevainīgi! — princis iesaucas.
Uzbrukums bija — tātad noticis noziegums. Kur ir noziegums, jābūt arī noziedzniekiem. Un, kurš reiz nonācis varas rokās un ierakstīts aktīs, nevar vairs aiziet bez jebkādām sekām. Krogā cilvēks dzer un maksa par to; gadatirgū viņš kaut ko pārdod un pērk; uz lauka sēj un pļauj; kapenēs saņem mirušo senču svētību. Kā gan kāds, atnācis uz tiesu, lai atgrieztos tukšā kā ceļinieks, kas, apstājies pusceļā, atgriežas mājas, nesasniedzis mērķi?
Tu runā gudri, — troņmantnieks atteica. — Saki man tomēr — vai ķēniņam arī nav tiesību atbrīvot šos cilvēkus?
Ierēdnis sakrustoja rokas un nolieca galvu.
— Dievam līdzīgais drīkst darīt visu, ko grib, — atbrīvot apsūdzētos, pat notiesātos, iznīcināt lietas aktis —, kas no vienkārša mirstīgā puses būtu zaimošana.
Princis atvadījās no ierēdņa un lika uzraugam, lai uz viņa rēķina visus apsūdzētos labāk baro. Tad aizkaitināts pārcēlās pārplūstošās upes pretējā krastā un devās uz pili lūgt faraonu izbeigt šo kļūmīgo lietu,
Taču todien ķēniņam bija daudz reliģisko ceremoniju un apspriežu ar ministriem, tādēļ troņmantniekam neizdevās ar viņu tikties. Tad princis griezās pie augstākā rakstveža,» kuram pēc kara ministra bija vislielākā ietekme galmā, Vecais ierēdnis, kāda Memfisas tempļa priesteris, uzņēma troņmantnieku pieklājīgi, taču vēsi un/uzklausījis viņu, atbildēja:
— Mani rada izbrīnu tas, ka tu gribi apgrūtināt ar tādam lietam mūsu valdnieku. Tas ir gluži tāpat, It kā tu lūgtu neiznīcināt siseņus, kas uzkrituši tīrumam.
— Bet tie taču Ir nevainīgi cilvēki!
Mēs, jūsu augstība, to nevaram zināt, tālab ka par vainīgumu un nevainīgumu spriež likums un tiesa. Viens man ir pilnīgi skaidrs: valsts nevar pieļaut, ka cilvēki iebrūk sveša dārza un turklāt vēl — ka tiek pacelta roka pret troņmantnieka īpašumu,
Tev, protams, taisnība, bet kur ir vainīgie?… — princis jautajā.
— Kur nav vainīgo, jābūt vismaz sodītiem. Ne jau noziegums, bet sods, kas noziegumam seko, māca cilvēkiem, ka to nedrīkst darīt.