Redzu, — troņmantnieks viņu pārtrauca, — ka tu neatbalstīsi manu lūgumu pie ķēniņa.
Gudrība runā ar tavu muti, princi, — augstmanis atbildēja. — Es nekad neatļaušos dot savam valdniekam padomu, kas grautu varas autoritāti…
Princis atgriezās mājās izmocīts un neizpratnes pilns. Viņš apzinājās, ka pārsimt cilvēkiem tiek nodarīta pārestība, un redzēja, ka nespēj viņus glābt, gluži tāpat kā nejaudātu izvilkt cilvēku, kuram uzgāzies tempļa obelisks vai kolonna.
«Manas rokas Ir par vājām, lai paceltu šo milzeni,» princis ar smeldzi sirdi domāja.
Viņš pirmoreiz atskārta, ka ir kāds par viņa gribu ne» Iedomājami lielāks spēks: valsts Intereses, kurām pakļaujas pat visvarenais faraons un ar kurām jāsamierinās ari viņam, troņmantniekam!
Nolaidās nakts. Ramzess lika kalpotājiem nevienu nepieņemt un vientuļš staigāja pa sava paviljona terasi, domādams:
«Tas ir briesmīgi!.. Tur manā priekšā pašķīrās Nitagera neuzveicamie pulki, bet šeit — cietuma uzraugs, tiesas izmeklētājs un augstākais rakstvedis nostājas man ceļā…. Kas viņi tādi ir?… Nožēlojami kalpi manam tēvam — lai viņš dzīvo mūžos! — kas jebkuru brīdi var padarīt viņus par vergiem un nosūtīt uz akmeņlauztuvēm. Taču kālab mans tēvs nevar apžēlot nevainīgos?… Valsts tā grib!.. Bet kas Ir valsts?… Ko tā ēd, kur guļ, kur Ir viņas rokas un zobens, no kura visi baidās?…»
Viņš palūkojās dārzā: starp kokiem pakalna virsotne slējās divi milzīgi piloni, uz kuriem kvēloja sargu lāpas. Mūžsenie, nesagraujamie piloni, vareni kā valdnieks, kas viņus cēlis, — Ramzess Lielais! Nostumt no vietas šos milzeņus un simtiem viņiem līdzīgus? Piekrāpt šo sardzi un tūkstošiem citu, kas sargā. Ēģiptes drošību? Pārkāpt likumus, kurus atstājis Ramzess Lielais un vel dižāki valdnieki un kurus divdesmit dinastijas cieņā un godā turējušas?
Un, lūk, Ramzesa gara acu priekšā sāka Iezīmēties vēl neskaidrs, taču gigantisks nojēgums — valsts. Valsts — tas ir kas diženāks par Amona templi Tēbās, kas grandiozāks par Heopsa piramīdu, kas senāks par sfinksu, kas stiprāks par granītu.
Šai neizmērojami plašajā un neredzamajā, ēkā cilvēki Ir kā skudras klints plaisā, bet faraons — gluži kā ceļojošs arhitekts, kas tikko pagūst Ielikt sienā vienu akmeni un tūdaļ pat aiziet. Bet sienas aug no paaudzes uz paaudzi, un celtniecība turpinās.
Nekad vēl viņš, ķēniņa dēls, nebija izjutis savu niecību tik ļoti kā šajā brīdī, kad viņa skatiens klīda nakts tumsā pār Nīlu starp faraona pils plieniem un neskaidriem, taču diženuma apdvestiem Memfisas tempļu apveidiem.
Pēkšņi no kokiem, kuru zari aizsniedza terasi, atskanēja baiss:
Es zinu tavus rūpestus un dodu tev savu svētību. Tiesa neatbrīvos apsūdzētos zemniekus, taču viņu lieta tiks izbeigta un viņi mierīgi atgriezīsies savās mājas, ja tavas muižas pārvaldnieks neuzturēs sūdzību par uzbrukumu.
Tātad mans pārvaldnieks iesniedzis sūdzību? — princis pārsteigts jautāja.
Jā. Viņš to iesniedzis tava vārda, bet, ja viņš neatnāks uz tiesu, nebūs cietušā, un, kur nav cietuša, nav arī nozieguma.
Nočabēja krūmi.
— Pagaidi! — Ramzess Iesaucās. — Kas tu tāds esi?… Neviens neatbildēja, taču princim šķita, ka gaismas
strēlē no lāpas, kas dega otrajā stāvā, pavīdēja skūta, galva un panteras āda.
— Priesteris?… — troņmantnieks nočukstēja. — Kādēļ viņš slēpjas?…
Taču tūlīt aptvēra, ka priesteris varētu smagi ciest par savu padomu, kas aizkavē tiesas spriešanu,
Divpadsmitā nodaļa
Lielāko daļu nakts Ramzess pavadīja drudžainos sapņos. Te viņam rādījās valsts rēgs kā bezgalīgs labirints ar masīvam, necaursitamām sienām. Te atkal viņš redzēja pavīdam priesteri, kura viedie vārdi norādīja viņam izeju no labirinta. Tā nu viņa gara acu priekšā nostājās divi vareni spēki: valsts intereses, kuras viņš līdz šim nebija ap-jautis, lai gan bija troņmantnieks, un — priesteru kārta, ko viņš gribēja iznīdēt un pakļaut sev.
Tā bija smaga nakts. Princis svaidījās guļvietā un jautāja sev, vai viņš nav bijis akls un tikai šodien kļuvis redzīgs, lai pārliecinātos par savu nesaprātību un niecību. Pilnīgi citādi viņam tagad tēlojās gan mātes brīdinājumi, gan tēva savaldība, paužot augstāko gribu, un pat ministra Herhora skarbums.
«Valsts un priesteri!..» viņš pusmiegā atkārtoja, no-plūzdams aukstiem sviedriem.
Tikai debesu dieviem zināms, kas notiktu, ja domas, kuras tonakt dzima Ramzesa dvēselē, pagūtu attīstīties un nobriest. Varbūt, kļuvis par faraonu, viņš būtu viens no laimīgākajiem un valdītu ilgāk par citiem ķēniņiem? Varbūt viņa vārds, iekalts pazemes un virszemes tempļu sienās, nonāktu pie pēctečiem, vislielākās slavas apmirdzēts? Varbūt viņš un viņa dinastija nezaudētu troni un Ēģipte izvairītos no milzīgā satricinājuma visgrūtākajā laikā?
Taču rīta gaisma izkliedēja rēgus, kas lidinājās pār prinča kalstošo galvu, un nākošās dienas krasi mainīja viņa priekšstatu par valsts interešu nesatricināmību.
Ramzesa uzturēšanās cietumā nepalika bez sekām. Izmeklētājs nekavējoties ziņoja par to augstākajam tiesnesim. Tiesnesis otrreiz pārskatīja lietu, pats nopratināja vairākus apsūdzētos, dažu dienu laikā atbrīvoja lielāko daļu no viņiem un pasteidzināja pārējo lietu izskatīšanu.
Taču, kad prasītājs neieradās tiesā, lai gan viņu izsauca tiesas zālē un tirgus laukumā, lieta par uzbrukumu tika izbeigta un visus apsūdzētos izlaida.
Viens no tiesnešiem gan aizrādīja, ka pēc likuma vajadzētu ierosināt prāvu pret troņmantnieka muižas pārvaldnieku par nepatiesu apsūdzību un, ja tas tikšot pierādīts, piespriest viņam tādu sodu, kāds draudējis apsūdzētajiem. Taču šo ierosinājumu izlikās nedzirdam.
Muižas pārvaldnieks, kuru troņmantnieks nosūtīja uz Taseti nomu, pazuda no tiesnešu redzes loka, un drīz vien kaut kur pagaisa arī lāde ar uzbrukuma lietas aktīm.
To uzzinājis, Ramzess devās pie augstākā rakstveža un smaidīdams jautāja:
Nu, godājamais, nevainīgos atbrīvoja, viņu lietu zaimīgā kārtā iznīcināja, taču varas autoritāte no tā nav cietusi?
Mans princi, — kā parasti, dzedri atbildēja augstākais rakstvedis, — es nebiju domājis, ka ar vienu roku tu iesniedz sūdzību, bet ar otru gribi to paņemt atpakaļ. Pūlis apvainoja troņmantnieku, un mūsu pienākums bija sodīt vainīgos. Taču, ja esi piedevis pārestību, valsts neiebildīs pret to.
Valsts!.. Valsts!.. — Ramzess atkārtoja, — Valsts — tie esam mēs, — viņš piebilda, piemiegdams acis.
Jā, valsts — tas ir faraons un … viņa uzticamākie kalpi, — rakstvedis atteica.
Pietika šīs sarunas ar augsto ierēdni, lai izgaisinātu troņmantnieka apziņā izveidojušos neatvairāmu, lai gan vēl neskaidru priekšstatu par valsts nozīmi. Tātad valsts nav mūžsena, nesagraujama ēka, kuras slavai faraoni pievieno akmeni pēc akmens, bet drīzāk gan smilšu kaudze, kuru ikviens valdnieks pārber, kā viņam labpatikas. Valstī nav to šauro — par likumiem dēvēto durvju, izejot pa kurām katram, lai kas viņš birtu — zemnieks vai troņmantnieks —, jānoliec galva. Šai ēkā ir dažādas ieejas un izejas — šauras mazajiem un vājajiem, platas un ērtas — stiprajiem.
«Ja tā,» princis nolēma, «es nodibināšu kārtību, kāda man patīk!..»
Un viņš atminējās divus cilvēkus: atbrīvoto nēģeri, kurš, negaidot pavēli, bija gatavs atdot dzīvību par to, kas pieder troņmantniekam, un nepazīstamo priesteri.
«Būtu man vairāk tādu cilvēku, mana griba valdītu Ēģiptē un aiz Ēģiptes robežām!..» viņš sacīja sev un nolēma visādā ziņā sameklēt priesteri.