Viņš acīmredzot bija tas, kas atturēja pūli no uzbrukuma viņa mājai. Viņš ne tikai lieliski pārzināja likumus, bet arī prata virzīt masas.
«Nenovērtējams cilvēks!.. Man viņš jāatrod …»
Kopš tā laika Ramzess nelielā laivā ar vienu airētāju sāka apbraukāt zemnieku būdas savas muižas apkaimē, Hitonā un lielā parūkā, ar garu mērstieni rokā viņš izskatījās pēc ūdeņu pārrauga, kas vēro Nīlas pārplūšanu.
Zemnieki labprāt sniedza, viņam dažādus paskaidrojumus par paliem un reizē lūdza, lai valdība izdomā kādus vieglākus ūdens smelšanas veidus nekā vinda ar spaini. Viņi stāstīja arī par uzbrukumu troņmantnieka muižai, sacīja, ka nezinot, kas metis akmeņus. Atcerējās priesteri, kuram bija izdevies savaldīt pūli. Taču, kas viņš tāds, — tie nezināja,
— Ir, — sacīja kāds zemnieks, — mūsu apkārtnē priesteris, kas dziedē acis, ir vēl kāds, kas aizdziedina brūces un saliek salauztas rokas un kājas. Ir tādi, kas māca rakstīt un lasīt. Viens spēlē dubultflautu un pat gluži labi. Bet tā priestera, kas toreiz uzradās troņmantnieka dārzā, viņu vidū nav, un viņi paši par šo priesteri nekā nezina. Tas droši vien ir pats dievs Hnums vai kāds gars, kas sargā troņmantnieku, lai viņš dzīvo mūžos un lai viņam laba ēstgriba!..
«Bet varbūt tas patiešām ir kāds gars!» Ramzess nodomāja.
Ēģiptē allaž vieglāk sastapt ļaunus vai labus garus nekā sagaidīt lietu.
Nīlas straume no sarkanas kļuva brūna, un augustā, atira mēnesī, tās līmenis sasniedza pusi sava augstuma. Piekrastes dambjos atvēra slūžas, un ūdens sāka strauji piepildīt kanālus un milzīgo mākslīgo Merida ezeru Faijūmas provincē, kas slavena ar brīnišķām rozēm. Lejasēģipte bija gluži kā jūras līcis, Ieskauts pauguriem, pa kuru nogāzēm izkaisītas mājas un dārzi. Sauszemes satiksme, pilnīgi aprima, un uz upes ņirbēja neskaitāmas laivas — baltas, dzeltenas, sarkanas, tumšbrūnas —, kas atgādināja rudens lapas. Visaugstākajās vietās beidza novākt kokvilnas ražu, otrreiz pļāva āboliņu un sāka ievākt tamariņdū augļus un olīvas.
Reiz, braukdams garām applūdušām, muižām, Ramzess ievēroja kādā no saliņām neparastu kustību. Aiz kokiem skanēja skaļas sieviešu klaigas…
«Laikam kāds nomiris,» princis nodomāja. No otras saliņas nelielās laivās veda prom maisus ar labību un lopus; ļaudis, kas stāvēja pie saimniecības ēkām, lādējās un draudēja laivās sēdošajiem.
«Kaimiņi saķildojušies …» Ramzess nolēma,
Tālākās muižās bija mierīgi, taču iedzīvotāji nevis strādāja vai dziedāja dziesmas, bet klusēdami sēdēja zemē,
«Beiguši darbu un atpūšas.»
No vienas saliņas atīrās laiva ar raudošiem bērniem; kāda sieviete metās tai nopakaļ un, stāvēdama, līdz jostasvietai ūdenī, draudēja ar dūrēm.
«Ved bērnus uz skolu,» Ramzess nodomāja.
Galu galā šie atgadījumi, saistīja viņa uzmanību.
No blakussalas atkal atskanēja, kliedzieni.
Princis pielika roku pie acīm un ieraudzīja guļam zemē cilvēku, kuru kāds nēģeris sita ar nūju… — Kas šeit notiek? — Ramzess jautāja laiviniekam.
— Vai tad neredzat, kungs? Sit nabaga zemnieku! — laivinieks atbildēj smiedamies. — Laikam būs ko noziedzies, tāpēc arī brakšķ viņa kauliņi.
— Un kas tu esi?
— Es? — lepni atbildēja laivinieks, — Es esmu brīvs zvejnieks. Atdodu, kas pienākas no loma, ķēniņam un varu braukāt pa visu Nīlu, no pirmajām krācēm līdz pašai jūrai. Zvejnieks ir kā zivs vai meža zoss, bet zemnieks — kā koks: baro kungus ar saviem augļiem un nekur nevar aizbēgt. Tikai kunkst, kad uzraugi bojā viņam mizu.
— Oho-ho! …. Paverieties turp … — zvejnieks pašapmierināti iesaucās. — Ei, tēvs!.. Neizstreb visu ūdeni!.. Citādi būs neraža!
Šis jautrais uzsauciens bija domāts grupai ļaužu, kas nodevās dīvainām Izdarībām. Daži kaili vīrieši turēja aiz kājām kādu cilvēku un bāza viņu ar galvu ūdenī vispirms līdz kaklam, tad līdz krūtīm un beidzot līdz jostasvietai. Līdzās stāvēja vīrišķis ar nūju netīrā hitonā un aitādas parūkā.
Nedaudz attālāk nebalsī kliedza sieviete, kuru turēja aiz rokām.
Sodīšana ar nūjām bija tikpat izplatīta «laimīgajā» faraona valstī kā ēšana un gulēšana. Sita bērnus un pieaugušos, zemniekus, amatniekus, kareivjus, virsniekus, ierēdņus. Ikviens saņēma savu tiesu nūju, izņemot priesterus un augstmaņus, kurus nebija vairs kam sist. Tādēļ troņmantnieks diezgan vienaldzīgi vēroja zemnieku, kas tika dauzīts ar nūju, toties viņa uzmanību piesaistīja zemnieks, kuru bāza ūdenī.
— Ho! Ho! — laivinieks smējās. — Nu gan dzirdina viņu! Uzpūtīsies tā, ka sievai vajadzēs stiķēt gurnautu.
Ramzess lika piebraukt krastā. Tikmēr zemnieku izvilka no ūdens, ļāva viņam izklepoties un atkal sagrāba aiz kājām, nepievēršot uzmanību tam, ka sieviete necilvēciski kliedza, skrāpēdama un kozdama tiem, kas viņu turēja,
— Stāt! — princis uzkliedza bendēm, kas vilka zemnieku.
Dariet savu darbu! — caur degunu iebļāvās vīrišķis aitādas parūkā. — Redz, kāds drosminieks atradies!..
Šai brīdī Ramzess iebelza viņam pa galvu ar savu mērstieni, kas, par laimi, nebija pārāk smags. Netīrā hitona īpašnieks tā arī notupās zemē un, aptaustījis parūku un galvu, palūkojās uzbrucējā aizmiglotām acīm.
Noprotu, — viņš sacīja jau gluži dabiski, — ka man ir gods runāt ar augstas kārtas cilvēku …. Lai tev, mans kungs, allaž labs prāts, un lai žults nekad neizplūst pa tavu miesu…
Ko jūs darāt ar šo cilvēku?… — princis viņu pārtrauca.
Tu jautā, mans kungs, — vīrišķis aitādas parūkā atkal caur degunu atteica, — kā svešzemnieks, kas nepazīst nedz vietējās paražas, nedz cilvēkus un runā ar viņiem pārāk nekautrīgi. Tad zini — esmu viņa godības Dagona, Memfisas pirmā augļotāja, nodokļu piedzinējs. Un, ja tas vēl tev nelika nobālēt, tad uzzini turklāt, ka cēlsirdīgais Dagons ir troņmantnieka — lai viņš dzīvo mūžos! — nomnieks, pilnvarotais un draugs un ka tu pieļāvi vardarbību prinča Ramzesa zemē, ko var apliecināt mani ļaudis.
Tātad tas … — princis gribēja viņu pārtraukt, taču pēkšņi aprāvās. — Ar kādām tiesībām jūs tā mokāt zemnieku, kas pieder troņmantniekam?
Viņš, nelietis, negrib maksāt nodokļus, bet troņmantnieka kase ir tukša
Ierēdņa palīgi, redzot nelaimi, kādā iekļuvis viņu kungs, palaida vaļā savus upurus un stāvēja, nezinādami, ko iesākt. Atbrīvotais zemnieks atkal sāka spļaut un kratīt laukā ūdeni no ausīm, toties viņa sieva nokrita glābējam pie kājām.
— Lai kas tu būtu, — viņa vaimanāja, pastiepdama rokas pret princi, — dievs vai pat faraona sūtnis, uzklausi mani! Mēs esam troņmantnieka — lai viņš dzīvo mūžos! — zemnieki un nule kā samaksājām visus nodokļus: gan prosā, gan kviešos, gan puķēs, gan vēršu ādās. Te atnāk pie mums, lūk, šis cilvēks un liek iedot viņam vēl septiņus mērus kviešu.
«Ar kādām tiesībām?» mans vīrs jautā. «Visi nodokļi taču jau nomaksāti.» Bet viņš nogāž manu vīru pie zemes, spārda viņu kājām un saka: «Ar tādām tiesībām, ka godājamais Dagons tā licis.» — «Kur lai ņemu,» mans vīrs atbild, «ja mums vispār nav maizes un jau mēnesi mēs pārtiekam no lotosauga sēklām vai saknītēm, un arī tās aizvien grūtāk sadabūt, tālab ka lieliem kungiem patīk rotāties ar lotosa ziediem!»
Viņa sāka raudāt. Princis pacietīgi gaidīja, kamēr viņa nomierināsies, bet zemnieks, kuru pirms tam bija bāzuši ūdeni, burkšķēja: