— Tas sievišķis ar savu pļāpāšanu piesauks nelaimi. Es tev sacīju, ka man nepatīk, ja sievišķi jaucas manās darīšanās!
Tikmēr nodokļu piedzinējs, piegājis tuvāk laiviniekam, pajautāja viņam klusām, norādīdams uz Ramzesu:
— Kas ir šis zaļknābis?
Kaut tev mēle nokalstu! — laivinieks atteica. — Vai neredzi, ka, jādomā, liels kungs: labi maksā un pamatīgi bliež!
Es uzreiz nopratu, — ierēdnis nočukstēja, — ka tas ir augstas kārtas cilvēks. Jaunībā bieži tiku dzīrojis ar lieliem kungiem.
Redzams, no šīm dzīrēm tev vēl tauku traipi palikuši uz drēbēm, — laivinieks nomurmināja.
Sieviete izraudājusies atkal ierunājās:
Un šodien atnāk šis rakstvedis ar saviem ļaudīm un saka manam vīram: «Ja tev nav kviešu, atdod mums divus savus dēlus, tad godājamais Dagons ne tikai noņems tev šo nodokli, bet maksās par katru zeņķi gadā pa drahmai…»
Tīrais negals man ar tevi! — uzbrēca viņai vīrs, kuru nupat bija bāzuši ūdenī. — Iedzīsi mūs visus postā ar savu pļāpāšanu… Neklausieties viņā, labais kungs, — viņš vērsās pie Ramzesa. — Govs domā, ka ar asti aizbaidīs mušas, bet sievišķim liekas, ka ar mēli aizdzīs nodokļu piedzinējus. Nedz viena, nedz otra nezina, ka ir muļķes…
Pats tu esi muļķis! — sieva viņu pārtrauca. — Gaišais kungs, kas esi līdzīgs ķēniņdēlam…
Esiet liecinieki — šī sieviete zaimo… — nodokļu piedzinējs pačukstēja saviem ļaudīm.
Smaržīgais zieds! Kā flauta skan tava balss … Uzklausi mani! — sieviete lūdzās Ramzesu. — Tad, lūk, mans vīrs saka tam ierēdnim: «Es drīzāk atdotu divus vērsēnus, ja tie man būtu, nekā savus zēnus, kaut arī jūs man par katru maksātu četras drahmas gadā. Jo, kolīdz bērns aizies no mājām kalpot, neviens viņu vairs neredzēs …»
Kaut es būtu galu dabūjis! Kaut zivis krimstu manas miesas Nīlas dibenā! — zemnieks kunkstēja. — Tu visu apkaimi ar savām žēlabām pieklaigāsi… sieva…
Nodokļu piedzinējs, redzēdams, ka viņu atbalsta visvairāk ieinteresētā puse, iznāca priekšā un atkal ierunājās caur degunu:
Kopš saule lec virs ķēniņa pils un noriet aiz piramīdām, šai zemē notikuši visādi brīnumi…. Faraona Semerheta laikā rādījās brīnumainas parādības un mēris piemeklēja Ēģipti. Badtau laikā atvērās zeme pie Bubastijas un aprija daudz cilvēku … Neferherēsa valdīšanas laikā Nīlas ūdeņi vienpadsmit dienas bija saldi kā medus, Gadījās vēl arī citas brīnumlietas, par kurām es zinu, tālab ka esmu gudrības pilns. Taču nav vēl pieredzēts, ka no ūdens iznāktu nepazīstams cilvēks un godājamā troņmantnieka muižā neļautu piedzīt nodokļus.
Ciet klusu! — Ramzess iesaucās. — Un vācies projām no šejienes! Neviens jums neatņems bērnus, — viņš piebilda, vērsdamies pie sievietes.
Kas man ko neaizvākties, — ierēdnis atteica, — man ir viegla laiva un pieci airētāji! Taču iedodiet man, jūsu godība, kādu zīmi manam kungam Dagonam.
Noņem parūku un parādi viņam zīmi savā paurī, — princis sacīja. — Bet Dagonam pasaki, ka tādas pašas zīmes ievilkšu viņam pa visu muguru…
Jūs dzirdat šos zaimus?… — nodokļu piedzinējs pačukstēja saviem ļaudīm, kāpdamies atpakaļ uz krastu un zemu klanīdamies.
Viņš iesēdās laivā un, kad viņa palīgi atīrās un laiva aizpeldēja pārdesmit soļu, padraudēja uz krasta pusi ar dūri un nokliedza:
— Kaut jums iekšas sagrieztos, dumpinieki! Zaimotāji!.. Es došos no šejienes tieši pie troņmantnieka un pastāstīšu viņam, kas notiek viņa muižā…
Tad paņēma nūju un sāka zvetēt savus ļaudis par to, ka tie nebija viņu aizstāvējuši.
— Tā būs arī ar tevi!.. — viņš kliedza, draudēdams Ramzesam.
Princis ielēca savā laivā un saniknots lika laiviniekam dzīties pakaļ nekaunīgajam augļotāja ierēdnim. Taču vīrišķis aitādas parūkā nometa nūju un pats ķērās pie airiem, bet viņa ļaudis palīdzēja viņam tik centīgi, ka pakaļdzīšanās bija veltīga.
— Drīzāk pūce panāks bezdelīgu nekā mēs viņus, mans daiļais kungs, — smiedamies sacīja Ramzesa laivinieks. — Jūs laikam neesat ūdeņu pārraugs, bet gan virsnieks un, kā rādās, no paša ķēniņa gvardes. Uzreiz gāžat pa galvu! Es to it labi zinu: pats piecus gadus nodienēju armijā un pats mēdzu gāzt pa pauri vai pa vēderu, un man tīri jauki klājās. Un, ja gadījās, ka man kāds iebelza, uzreiz apģidu, ka tas ir kāds no augstas kārtas … Pie mums Ēģiptē — lai to nemūžam nepamet dievi! — ir briesmīgi saspiesti: pilsēta pie pilsētas, māja pie mājas, cilvēks pie cilvēka. Ja kāds grib apgriezties šai burzmā, tam jāgāž, ar ko vien pagadās.
— Tu esi precējies? — princis jautāja.
— Tpī! Ja ir sievišķis un vieta pusotram cilvēkam, tad esmu precējies, bet citādi — neprecējies. Esmu taču dienējis armijā un zinu, ka sieviete labi noder vienreiz dienā — un arī ne vienmēr. Sāk apnikt.
— Varbūt nāksi kalpot pie manis? Nenožēlosi….
— Piedodiet, jūsu godība, es uzreiz nopratu, ka jūs varētu pulku komandēt, lai gan. esat jauns. Taču kalpot es ne pie viena neiešu. Esmu brīvs zvejnieks. Mans vectēvs bija, ja atļauts teikt, gans Lejasēģiptē, bet mūsu dzimta cēlusies no hiksiem, Tiesa, stulbie ēģiptiešu zemnieki zākājas par mums, bet man tikai smiekli nāk. Zemnieks un hikss, sacīšu tieši, ir kā vērsis un bullis. Zemnieks var iet aiz arkla vai arkla priekšā, bet hikss nevienam neies kalpot. Ja nu tikai ķēniņa armijā — jo tā ir armija!
Runātīgais laivinieks joprojām mēļoja, taču troņmantnieks viņā vairs neklausījās. Viņa dvēselē aizvien skaļāk atbalsojās mokpilni jautājumi, pilnīgi jauni viņam. Tātad šīs saliņas, gar kurām viņš brauca, ir viņa īpašums?…
Dīvaini, viņš nemaz nezināja, kur atrodas un kā izskatās viņa muižas, Un tātad viņa vārdā Dagons bija aplicis zemniekus ar jauniem nodokļiem. Un šī neparastā kustība, kuru viņš vēroja, braukdams gar krastiem, izskaidrojama ir nodokļu piedzīšanu?… Zemniekam, kuru krastā sita, acīmredzot nebija ar ko maksāt. Bērni, kas gauži raudāja laiva, bija pārdoti katrs par drahmu uz veselu gadu. Un sieviete, kas bija iebridusi līdz jostasvietai ūdenī un lādējās, — ir viņu māte!..
«Sievietes ir nemierpilni radījumi,» princis sacīja pats sev. «Tikai Sāra ir bikla un klusa, bet citas to vien zina kā pļāpāt, raudat un kliegt…»
Viņam ienāca prātā zemnieks, kas centās nomierināt savu aizkaitināto sievu. Zemnieku bāza ūdenī, bet viņš nedusmojas; sievai neko nedarīja, bet viņa brēca.
«Ja, sievietes ir nemierpilni radījumi!..» viņš domās atkārtoja. «Pat mana cienījamā māte… Kāda atšķirība starp viņu un tēvu! Ķēniņš ne zināt nevēlas, ka es pametu kareivjus meitenes dēļ, bet, lūk, ķēniņiene nespēj man piedot ka esmu paņēmis mājās jūdieti… Sāra ir vismierīgākā sieviete, kādu pazīstu. Toties Tafeta kulsta mēli, raud un kliedz par četrām….»
Tad Ramzess atminējās zemnieka sievas vārdus, ka jau mēnesi neēdot maizi, bet tikai lotosauga sēklas un saknītes. Šīs sēklas ir kā magonēm, bet saknēm nav nekādas garšas, Viņš tās neēstu ne trīs dienas no vietas. Pat priesteri, kas nodarbojas ar dziedniecību, iesaka mainīt barību. Jau skola viņam tika mācīts, ka gaļa jāēdot pārmaiņus ar zivīm, kviešu maizi, datelēm, miežu plāceņiem. Bet veselu mēnesi pārtikt no lotosauga sēklām! …. Jā, bet kā tad zirgs, govs?… Zirgiem un govīm patīk siens, un miežu klimpas tiem ar varu jābāž rīklē. Droši vien arī zemnieki dod priekšroku lotosauga sēklām, bet kviešu un miežu plāceņus, zivis un gaļu ēd bez patikas. Taču dievbijīgi priesteri, brīnumdarītāji, gan nemūžam nepieskaras nedz gaļai, nedz zivīm. Acīmredzot augstmaņiem un faraona dēliem vajadzīga gaļa kā lauvām un ērgļiem, bet zemniekiem — zāle ka vēršiem…