Un tas, ka zemnieku bāza ūdenī par nodokļu parādiem? Eh, vai tad viņš, peldoties ar biedriem, nav grūdis viņus ūdenī un pats nav niris?… Kas par varenu smiešanos tad bija!.. Niršana — tā ir rotaļāšanās. Kas attiecas uz sišanu ar nūju, vai mazums viņš tika sists skolā? Tas ir sāpīgi, taču, jādomā, ne visiem. Suns, kad viņu sit, smilkst un kož, bet vērsis pat neatskatās. Tāpat dižciltīgam cilvēkam sāp, kad viņu sit, bet zemnieks kliedz tikai tālab, lai izbļautos. Un ne jau visi kliedz. Kareivji un virsnieki pat dzied zem nūjām…
Šīs gudrās pārdomas tomēr nespēja remdināt tikko manāmu, taču uzmācīgu nemieru troņmantnieka dvēselē. Viņa nomnieks Dagons pieprasa no zemniekiem nelikumīgus nodokļus, kurus tie vairs nespēj samaksāt!
Šai brīdī princim ne tik daudz rūpēja zemnieki, cik viņa māte. Viņa droši vien zina par feniķieša saimniekošanu. Ko viņa par to sacīs dēlam, kā palūkosies uz viņu, cik zobgalīgi pasmaidīs?… Viņa nebūtu sieviete, ja neatgādinātu: «Es taču tev sacīju, Ramzes, ka šis feniķietis izputinās tavus īpašumus!..»
«Ja nodevēji priesteri,» princis domāja, «ziedotu man divdesmit talantus, es rīt pat padzītu Dagonu, lai mani zemnieki netiktu sisti un bāzti ūdenī un māte nezobotos par mani… Desmitā… simtā daļa bagātību, kas guļ tempļos un priecē vienīgi priesteru alkatīgās acis, gadiem atbrīvotu mani no feniķiešiem …»
Un te Ramzess negaidīti atskārta, ka starp zemniekiem un priesteriem pastāv dziļš antagonisms.
«Herhora dēļ pakārās zemnieks uz tuksneša robežas … Lai uzturētu priesterus un tempļus, smagi strādā ap divi miljoni ēģiptiešu… Ja priesteru īpašumi piederētu faraona kasei, man nenāktos aizņemties piecpadsmit talantus un mani zemnieki netiktu tik briesmīgi apspiesti… Lūk, kur slēpjas Ēģiptes nelaimes un tas faraonu vājums!..»
Princis apzinājās, ka zemnieki cieš pārestības, un, atklājis, ka ļaunuma vaininieki ir priesteri, izjuta atvieglojumu. Ramzesam nenāca prāta, ka viņa spriedumi var būt maldīgi un netaisni.
Viņš gan nesprieda, vienīgi ļāvās sašutumam. Taču cilvēka sašutums nekad nevēršas pret viņu pašu, gluži tāpat kā izsalkusi pantera neēd pati sevi, bet, asti luncinādama un ausis pieglaudusi, noskata upuri sev tuvumā.
Trīspadsmitā nodaļa
Troņmantnieka pastaigām ar nolūku sameklēt priesteri, kas bija izglābis Sāru un princim devis prātīgu padomu, bija negaidītas sekas. Priesteri neizdevās atrast, toties ēģiptiešu zemnieku vidū sāka izplatīties leģendas par pašu princi. Kāds vīrs naktīs braukāja nelielā laivā no ciemata uz ciematu un stāstīja zemniekiem, ka troņmantnieks atbrīvojis cilvēkus, kuriem par uzbrukumu viņa mājai draudējis darbs akmeņlauztuvēs. Turklāt princis piekāvis ierēdni, kas gribējis izspiest no zemniekiem nelikumīgus nodokļus. Beigās šis vīrs piemetināja, ka princi Ramzesu īpašā aizgādībā ņēmis dievs Amons, kas esot viņa tēvs.
Vienkāršā tauta kāri klausījās šos nostāstus un labprāt ticēja tiem., pirmkārt, tādēļ, ka tie sakrita ar faktiem, otrkārt, tādēļ, ka stāstītājs pats allaž uzradās nez no kurienes kā gars un atkal nozuda.
Ramzess nemaz nerunāja ar Dagonu par saviem zemniekiem un pat neaicināja viņu pie sevis. Princim bija neērti ķildoties ar feniķieti, no kura viņš bija dabūjis naudu un pie kura, šķiet, vēl ne vienreiz vien būs spiests griezties.
Taču dažas dienas pēc Ramzesa sadursmes ar Dagona rakstvedi augļotājs pats ieradās pie troņmantnieka ar kādu baltā lakatā ievīstītu priekšmetu. Iegājis istabā, viņš nometās ceļos, atraisīja lakatu un izņēma no tā brīnišķīgu zelta kausu, Kauss bija bagātīgi rotāts krāsainiem dārgakmeņiem un griezumiem, kas uz pamatnes attēloja vīnogu novākšanu, bet uz pokāla — dzīres,
— Pieņem šo kausu, valdniek, no sava verga, — augļotājs sacīja, — un lai tas kalpo tev simt… tūkstoš gadus …. mūžu mūžos!
Taču princis saprata, kas feniķietim padomā. Tālab, nepieskardamies dārgajai dāvanai, bargu seju sacīja Dagonam:
Vai redzi, Dagon, šo purpursārto lāsmojumu kausa iekšpusē?
Protams, — augļotājs atteica, — kā lai es neredzētu šo purpursārtumu, kas liecina, ka mans kauss ir no tīra zelta!
Bet es tev sacīšu, ka tās ir vecākiem atņemto bērnu asinis! — draudīgi atbildēja troņmantnieks un pagriezies izgāja no istabas.
— Ak, Ištara!.. — novaidējās feniķietis.
Lūpas viņam kļuva zilas un rokas sāka drebēt tā, ka viņš ar pūlēm atkal ievīstīja savu kausu lakatā.
Dažas dienas vēlāk Dagons devās ar šo kausu uz muižu pie Sāras. Viņš ietērpās dārgās, ar zeltu cauraustās drānās; kuplajā bārdā viņam bija noslēpta stikla lodīte, no kuras sūcās smaržvielas, matos viņš bija iespraudis divas spalvas.
Daiļā Sāra, — viņš iesāka, — lai Jahve dod tavai ģimenei tik daudz svētības, cik ūdens tagad ir Nīlā! Mēs, feniķieši, un jūs, jūdi, taču esam kaimiņi un brāļi. Es pats kvēloju pret tevi tādā karstā mīlestībā, ka, raugi ja tu nepiederētu mūsu godājamajam valdniekam, es dotu Gedeonam — lai viņam veselība! — desmit talantus un padarītu tevi par savu likumīgo sievu.
Pasarg dievs! — Sāra atbildēja. — Man nevajag cita kunga kā vienīgi manējā. Bet kā tas nāk, cienījamo Dagon, ka tev uznākusi patika šodien apciemot prinča kalponi?
Teikšu tev patiesību, it kā tu būtu Tamāra, mana sieva, kura, lai arī dižciltīga Sīdonas meita un atnesa man lielu pūru, ir jau veca un nav cienīga tev sandales noaut…
Saldais medus, kas plūst pār tavām lūpām, ir rūgtuma pilns, — Sāra bilda,
Medus, — Dagons turpināja apsēzdamies, — lai ir tev, bet rūgtums lai indē manu sirdi. Mūsu princim Ramzesam — lai viņš dzīvo mūžos! — ir lauvas mute un vanaga acis. Viņam labpatika iznomāt man savas muižas, kas pildīja ar prieku manas iekšas. Taču viņš man neuzticas, un es augas naktis neguļu aiz apbēdina juma, bet tikai nopūšos un leju asaras savā guļvietā, kur labāk man blakus būtu gulējusi tu, Sāra, nevis mana sieva Tamāra, kas manī nespēj vairs modināt iekāri…
Jūs gribējāt runāt par ko citu … — Sāra pietvīkusi viņu pārtrauca.
Es jau pats nezinu, par ko gribēju runāt, kopš ieraudzīju tevi un kopš mūsu valdnieks, pārbaudīdams, kā es saimniekoju viņa muižās, piekāva ar nūju un laupīja veselību manam rakstvedim, kas vāca nodokļus no zemniekiem. Šie nodokļi taču nav domāti man, Sāra, bet mūsu valdniekam … Ne jau es ēdīšu vīģes un kviešu maizi no šīm muižām, bet tu, Sāra, un mūsu valdnieks… Es iedevu princim naudu, bet tev dārglietas. Tad kālab nekrietnajiem ēģiptiešu zemniekiem jāputina laukā mūsu valdnieks un tu, Sāra?… Un, lai tu saprastu, cik ļoti tu satrauc manus prātus ar savu daiļumu, un lai tu zinātu, ka no šīm muižām es nekādu labumu iegūt negribu, bet visu atdodu jums, ņem, Sāra, lūk, šo kausu no tīra zelta, izrotātu dārgakmeņiem un griezumiem, kas aizgrābtu pašus dievus.
Tā runādams, Dagons izņēma no baltā lakata kausu, ko nebija ņēmis princis,
— Es pat negribu. Sara, lai šis zelta kauss glabātos tavā mājā un lai tu dotu no tā dzert mūsu valdniekam. Atdod kausu savam tēvam Gedeonam, kuru es mīlu kā brāli, un saki viņam šādus vārdus: «Dagons, tavs dvīņubrālis, troņmantnieka muižu nelaimīgais nomnieks, ir izputināts. Dzer, mans tēvs, no šī kausa, domā par savu dvīņubrāli Dagonu un lūdz Jahvi, lai mūsu valdnieks, princis Ramzess, nepiekautu viņa rakstvežus un nemulsinātu savus zemniekus, kuri jau tā negrib maksāt nodokļus.» Un tu pati, Sāra, zini: ja kādreiz tu ļautu man sev tuvoties, es dotu tev divus talantus, bet tavam tēvam talantu un vēl kaunētos, ka dodu tik maz, jo tu esi vērta, lai tevi glāstītu pats faraons un troņmantnieks, un godājamais ministrs Herhors, un drošsirdīgais Nitagers, un visbagātākie feniķiešu augļotāji. Tev piemīt tāda burvība, ka es, tevi redzot, ģībstu, bet, kad neredzu, — aizveru acis un aplaizos. Tu esi saldāka par vīģēm, smaržaināka par rozēm … Es dotu tev piecus talantus … Ņem šo kausu, Sāra…