Sāra atkāpās, acis nodūrusi.
— Es neņemšu kausu, — viņa atteica, — jo mans kungs aizliedzis man pieņemt jebkādas dāvanas.
Dagons apstulba un raudzījās viņā izbrīnītām acīm.
Tu laikam nezini, Sāra, cik maksā šis kauss?… Turklāt es to dāvāju tavam tēvam, savam brālim…
Es nevaru to pieņemt… — Sāra klusu atkārtoja.
Ak, dievi!.. — Dagons iesaucās. — Nu, labi, Sāra, tu man kādreiz samaksāsi par šo kausu un neteiksi neko savam kungam… Tāda skaistule kā tu nevar iztikt bez zelta un dārglietām un bez sava augļotāja, kas piegādātu naudu, kad viņai labpatiksies, nevis tikai tad, kad vēlēsies viņas kungs…
Nevaru!.. — Sāra nočukstēja, neslēpdama riebumu pret Dagonu.
Feniķietis tūlīt pat mainīja foni un smiedamies turpināja:
— Ļoti labi, Sāra!.. Es tikai gribēju pārliecināties, vai esi uzticīga mūsu valdniekam. Tagad redzu, ka esi uzticīga, lai gan muļķa cilvēki melš…
Ko?… — Sāra aizsvilās, klupdama virsū Dagonam ar sažņaugtām dūrēm.
Ha-ha-ha! — feniķietis smējās. — Cik žēl, ka to nedzirdēja un neredzēja mūsu valdnieks… Taču es viņam kādreiz pastāstīšu, kad viņš būs labā prātā, ka tu ne tikai esi viņam uzticīga kā suns, bet pat atteicies no zelta kausa, tālab ka viņš aizliedzis tev pieņemt dāvanas… Bet šis kauss, tici man, Sāra, iekārdinātu ne vienu vien sievieti… un vēl kādu sievieti…
Dagons pasēdēja vēl brīdi, cildinādams Sāras likumus un padevību, un beidzot, maigi atvadījies no viņas, iesēdās savā laivā ar telti un devās uz Memfisu, Laivai attālinoties no krasta, feniķieša sejā izzuda smaids un parādījās dusmu izteiksme. Un, kad Sāras māja nozuda aiz kokiem, Dagons pieslējās un, rokas pret debesīm pacēlis, sāka vaimanāt:
— Ak, Bāl Sīdon! Ak, Ištara! Atriebiet manu pārestību nolādētajai Jūdas meitai… Lai pagaist viņas viltīgais skaistums kā lietus piliens tuksnesī… Lai slimības izdeldē viņas miesu un vājprāts pārņem dvēseli! Lai viņas kungs padzen viņu no mājām kā kraupainu cūku! Lai pienāk laiks un ļaudis atgrūž viņas izkaltušo roku, kad, slāpēs iztvīkusi, viņa lūgsies malku duļķaina ūdens!
Un viņš vēl ilgi spļaudījās un murmināja kaut ko zem deguna, kamēr melns mākonis uz brīdi aizklāja sauli un ūdens laivas tuvumā sāka mutuļot, saceldams lielus viļņus. Kad viņš beidza, atkal iespīdējās saule, bet upe vēl bangoja, it kā sāktos jauni pali.
Dagona airētāji nobijās un mitējās dziedāt, taču, nošķirti no sava kunga ar telts aizkaru, viņi neredzēja, ko viņš tur dara.
Kopš tā laika feniķietis vairs nerādījās troņmantniekam acīs. Taču, atgriezies reiz savā paviljonā, princis atrada guļamistabā brīnumdaiļu sešpadsmitgadīgu feniķiešu dejotāju, kurai bija vienīgi smalks, zirnekļa tīklam līdzīgs plīvurs ap pleciem un zelta stīpa ap galvu.
— Kas tu esi? — viņš jautāja.
— Esmu priesteriene un tava kalpone. Un mani atsūtījis mans kungs Dagons, lai es novērstu tavas dusmas no viņa.
— Un kā tu to izdarīsi?
— Lūk, tā… Apsēdies šeit, — viņa sacīja, nosēdinādama viņu krēslā. — Es nostāšos uz pirkstgaliem, lai būtu augstāka par tavām dusmām, un ar šo svētīto plīvuru atgaiņāšu no tevis ļaunos garus. Tiš! … Tiši … — viņa iečukstējās, griezdamās ap Ramzesu, — Lai manas rokas aizdzen drūmumu no tavas pieres … Lai mani skūpsti atdod tavām acīm skaidru skatienu… Lai mani sirdspuksti pilda ar mūziku tavas ausis, Ēģiptes pavēlnieki… Tiš!.. Tiš!.. Viņš nepieder jums… viņš ir mans … Mīlestībai vajag tāda klusuma, ka pat dusmām jāaprimst…
Dejodama meitene rotaļājās ar Ramzesa matiem, apskāva princi, skūpstīja viņa acis. Beidzot nogurusi apsēdās pie troņmantnieka kājām un ielikusi galvu viņam klēpī, vērīgi lūkojās Ramzesā, pavērusi lūpas un satraukti elpodama.
— Tu vairs nedusmojies uz savu kalpu Dagonu? — viņa čukstēja, glāstīdama prinča seju.
Ramzess gribēja noskūpstīt meiteni uz lūpām, taču feniķiete pietrūkās no viņa ceļiem un aizskrēja, saukdama:
Ai nē, nedrīkst!..
Kādēļ?
— Esmu šķīsta jaunava, lielās dievietes Ištaras priesteriene. Tev ļoti jāmīl un jāgodā mana aizgādne, iekams tu varēsi mani noskūpstīt,
— Un tu drīksti?
— Es visu drīkstu, jo esmu priesteriene un zvērēju saglabāt šķīstību.
— Kālab tu atnāci šurp?
Izkliedēt tavas dusmas. Es to izdarīju un aizeju. Paliec sveiks un esi allaž žēlsirdīgs!.. — viņa piebilda ar neatvairāmu skatienu.
Kur tu dzīvo?… Kā tevi sauc?… — princis jautāja.
Mani sauc Glāsma. Un es dzīvoju… Ē, vai vērts tev sacīt? Tu vēl tik drīz pie manis neatnāksi.
Viņa pameta ar roku un nozuda, bet princis kā apskurbis nekustīgi sēdēja krēslā. Taču pēc brīža, piecēlies un paskatījies pa logu, ieraudzīja greznas nestuves, kuras četri nūbieši veicīgi nesa uz Nīlas krastu.
Ramzess nenožēloja, ka viņa aizgājusi. Meitene viņu pārsteidza, bet neaizrāva.
«Sāra ir mierīgāka … un skaistāka,» viņš nodomāja. «Turklāt… šī feniķiete, liekas, ir vēsa un viņas glāsti — iemācīti.»
Taču kopš tā brīža princis vairs nedusmojās uz Dagonu, jo vairāk tādēļ, ka reiz, kad viņš bija pie Sarās, atnāca zemnieki un, pateikušies par aizstāvību, paziņoja, ka feniķietis neliekot viņiem maksāt jaunus nodokļus.
Tā bija pie Memfisas. Toties citās prinča muižās nomnieks centās atgūt zaudēto.
Četrpadsmitā nodaļa
Hojaka mēnesī, no septembra vidus līdz oktobra vidum, Nīlas ūdeņi sasniedza visaugstāko līmeni un sāka tikko manāmi kristies. Dārzos novāca tamarindu augļus, dateles un olīvas. Koki sāka ziedēt otrreiz.
Tai laikā viņa majestāte Ramzess XII pameta savu saulaino pili pie Memfisas un ar milzīgu svītu vairākos desmitos izrotātu kuģu devās uz Tēbām pateikties turienes dieviem par bagātīgiem paliem un pie reizes upurēt kapenēs saviem mūžam dzīvajiem senčiem.
Visvarenais valdnieks ļoti vēlīgi atvadījās no sava dēla un troņmantnieka. Taču valsts lietu pārvaldīšanu savas prombūtnes laikā uzticēja Herhoram.
Princis Ramzess tik ļoti ņēma pie sirds šo monarha neuzticības pierādījumu, ka trīs dienas nerādījās laukā no savas mājas, neko neēda un tikai raudāja. Pēc tam viņš pārstāja skūties un pārcēlās uz muižu pie Sāras, lai izvairītos no tikšanās ar Herhoru un lai iespītētu mātei, kuru uzskatīja par savu nelaimju vaininieci.
Nākamajā dienā šai nomaļajā vietā viņu apciemoja Tutmoss, atvezdams sev līdzi divas laivas ar muzikantiem un dejotājām un trešo, pilnu ar ēdienu groziem, ziediem un vīna krūkām. Taču princis aizsūtīja muzikantus un dejotājas atpakaļ un, paņēmis Tutmosu zem rokas, devās ar viņu dārzā,
— Tevi droši vien atsūtīja šurp mana māte — lai viņa dzīvo mūžos! — ģ ar nolūku šķirt mani no jūdietes? — viņš jautāja savam adjutantam, — Tad pasaki viņai, ka pat tai gadījumā, ja Herhors kļūtu ne vien par vietvaldi, bet par faraona dēlu, es darītu to, kas man patīk… Saprotu, ko tas nozīmē… Šodien man grib atņemt Sāru, bet rīt gribēs atņemt varu… Lai zina, ka es neatteikšos ne no kā.