Princis bija aizkaitināts, Tutmoss paraustīja plecus un, brīdi klusējis, atteica:
— Kā viesulis aiznes putnu tuksnesī, tā dusmas izmet cilvēku netaisnības krastos, Vai var brīnīties par priesteru neapmierinātību ar to, ka troņmantnieks saistījis savu dzīvi ar citas zemes un ticības sievieti? Sāra viņiem nepatīk īpaši tādēļ, ka viņa ir viena. Ja tev būtu vairākas, turklāt dažādas sievietes kā visiem jaunajiem muižniekiem, neviens nepievērstu uzmanību jūdietei. Bet, galu galā, ko ļaunu viņi Sārai nodarījuši? Neko. Gluži otrādi, kāds priesteris pat pasargājis viņu no satracinātā pūļa, taču tev labpatika vēlāk atbrīvot šos ļaudis no cietuma.
— Un mana matē? — troņmantnieks viņu pārtrauca. Tutmoss iesmējās,
Tava augsti cienījamā māte mīl tevi kā savas acis un sirdi. Protams, arī viņai nepatīk Sāra, taču zini, ko man reiz pateica ķēniņiene?… Lai es atviļot tev Sāru!.. Lūk, kādu joku izdomāja! Es arī atjokoju pretī: «Ramzess man uzdāvāja pāri dzinēj suņu un divus sīriešu zirgus, kad tie viņam bija apnikuši; varbūt kādreiz viņš atdos man arī savu mīļāko, kura man būs jāpieņem, turklāt, iespējams, ar piedevu …»
Veltīgi tu tā domā. Es tagad nešķiršos no Sāras un tieši tāpēc, ka viņas dēļ tēvs neiecēla mani par vietvaldi.
Tutmoss nogrozīja galvu.
Tu loti maldies, — viņš iebilda, — tā maldies, ka mani tas pat biedē! Vai tiešām tu nezini faraona nelabvēlības īsto iemeslu, kas zināms ikvienam daudzmaz izglītotam cilvēkam Ēģiptē?
Es neko nezinu…
Jo ļaunāk, — Tutmoss apmulsis noteica. — Tātad tu nezini, ka kopš manevru laika kareivji, īpaši grieķi, visos krodziņos dzer uz tavu veselību?
Tālab jau viņi saņēma naudu.
— Jā, bet ne tālab, lai pilnā rīklē aurotu, ka, uzkāpis tronī pēc ķēniņa — lai viņš dzīvo mūžos! — tu sāksi lielu karu, pēc kura notiks pārmaiņas Ēģiptē… Kādas pārmaiņas?… Un kurš, faraonam dzīvam esot, drīkst runāt par viņa troņmantnieka nodomiem?…
Princis sadrūma.
— Tā ir viena lieta, bet pateikšu tev arī otru, — Tutmoss turpināja, — jo ļaunums kā hiēna nekad nestaigā viens pats. Vai zini, ka zemnieki dzied dziesmas par to, kā tu atbrīvoji no cietuma tavai mājai uzbrukušos, un — vēl ļaunāk — runā, ka, uzkāpis tronī, tu atcelšot vienkāršajiem ļaudīm nodokļus? Taču jāteic, ka ikreiz, kad zemnieku vidū sākušas runas par apspiešanu un nodokļiem, vienmēr sekojuši nemieri. Un tad vai nu ārējais ienaidnieks iebrucis novājinātā valstī, vai Ēģipte saīrusi tik daudz daļās, cik tajā-bijis nomarhu… Spried beidzot pats, vai tas ir piedienīgi, ka Ēģiptē kāda vārds tiek minēts biežāk nekā faraona vārds un kāds nostājas starp tautu un mūsu pavēlnieku… Ja atļausi, pastāstīšu tev, kā uz to raugās priesteri,
Protams, runā…
Kāds ļoti gudrs priesteris, kas no Amona tempļa pitoniem novēro debess ķermeņu kustību, izdomājis tādu līdzību: «Kad Mēness seko mirdzošajam dievam pa gabalu, ir gaišs dienā un Ir gaišs naktī. Taču, kad Mēness pieiet Saulei pārāk tuvu, tas zaudē savu spožumu un naktis ir tumšas. Bet, ja gadās tā, ka Mēness aizstājas Saulei priekšā, tad notiek aptumsums un visa pasaulē valda liels satraukums.» Saule — tas ir faraons, bet Mēness — troņmantnieks.
Un visas šīs pļāpas, — Ramzess pārtrauca, — nonāk līdz ķēniņa ausīm?… Vai! man. Labāk es nebūtu piedzimis par faraona dēlu!..
Faraons, būdams dievs zemes virsū, zina visu. Taču viņš ir pārāk dižens, lai pievērstu uzmanību zaldātu klaigām vai zemnieku kurnoņai. Viņš saprot, ka ikviens ēģiptietis atdos par viņu dzīvību un tu — pirmais to darīsi.
— Taisnība! — princis norūpējies atteica. — Taču es šeit saskatu vienīgi jaunas priesteru ļaunprātības, — viņš piebilda atdzīvodamies. — Tātad es aizēnoju mūsu valdnieka diženumu ar to, ka atbrīvoju nevainīgos no cietuma vai neļauju savam nomniekam izspiest no zemniekiem nelikumīgus nodokļus?… Bet tas, ka viņa godība Herhors pārvalda armiju, Ieceļ karavadoņus, ved sarunas ar svešzemju valdniekiem un manam tēvam liek pavadīt dienas aizlūgumos … Tutmoss aizspieda ausis un, kājas dauzīdams, iesaucās:
— Rimsties! Rimsties!.. Katrs tavs vārds ir zaimošana … Valsti pārvalda tikai ķēniņš, un viss, kas notiek zemes virsū, nāk no viņa gribas. Herhors ir faraona kalps un dara to, ko viņam liek valdnieks… Kādreiz tu pats par to pārliecināsies … Lai mani vardi netiek pārprasti!..
Prinča vaigs tā samācās, ka Tutmoss steidzīgi atvadījās no drauga.
Iesēdies laivā ar baldahīnu un aizkariem, viņš atviegloti nopūtās, iedzēra krietnu glāzi vīna un nodevās pārdomām:
«Ak!.. Lai slava dieviem, ka man nav tāds raksturs kā Ramzesam! Tas ir visnelaimīgākais cilvēks vislaimīgākajos apstākļos … Viņam varētu piederēt visdaiļākās Memfisas sievietes, bet viņš ir uzticīgs vienai, lai iespītētu mātei! Taču viņš iespītē nevis mātei, bet visām tikumīgajām jaunavām un uzticīgajām sievām, kas kalst aiz bēdām, ka troņmantnieks, turklāt tāds skaistulis, netīko pēc viņu šķīstības un neliek viņām kļūt neuzticīgām. Viņš varētu ne vien dzert, bet peldēties labākajos vīnos, taču princis dod priekšroku parastajam karavīru alum un sausajam, ar ķiploku ierīvētajam plācenim. No kurienes viņam šie zemnieku ieradumi? Nesaprotu! Vai tik ķēniņiene savā laikā neskatījās uz kādu laukstrādnieku, kas ieturēja maltīti?…
Viņš varētu no rīta līdz vakaram neko nedarīt. Viņu pat barotu kā bērnu dažādi dižciltīgi kungi, viņu sievas un meitas. Taču viņš ne vien pats stiepj roku pēc ēdiena, bet par lielu sarūgtinājumu visiem jaunajiem muižniekiem pats mazgājas, pats ģērbjas, un viņa frizieris aiz bezdarbības caurām dienām ķer cilpās putnus un aprok savu talantu.
«Ai, Ramzes, Ramzes!..» švīts skumji nopūtās, «Vai tad tāda prinča laikā var attīstīties mode?… Gadu no gada mēs valkājam aizvien tos pašus priekšautus, bet parūkas turas vienīgi galma augstmaņu dēļ, tālab ka Ramzess nemaz nenēsā parūku, un tas mazina muižnieku kārtas cēlo pašcieņu.
Bet pie visa vainojama nolādētā politika … Kāda laime, ka man nav jāzīlē, ko domā Tīrā vai Nīnivē, nav jārūpējas par karaspēka algu, nav jārēķina, par cik palielinājies vai samazinājies iedzīvotāju skaits Ēģiptē un kādus var savākt nodokļus! Briesmīgi iedomāties, ka mani zemnieki man nemaksā tik, cik man pienākas vai cik es izdodu, bet cik atļauj Nīlas pali. Mūsu barotāja Nīla taču nejautā maniem kreditoriem, cik esmu viņiem parādā…»
Tā domāja Tutmoss, ik brīdi stiprinādams garu ar zeltainu vīnu. Un, iekams laiva sasniedza Memfisu, viņu pievārēja tik dziļš miegs, ka vergiem vajadzēja savu kungu iecelt nestuvēs uz rokām.
Pēc Tutmosa aiziešanas, kas drīzāk atgādināja bēgšanu, troņmantnieks iegrima dziļās domās. Kā priesteru skolas audzēknis un augstākās aristokrātijas pārstāvis princis bija skeptiķis. Viņš zināja — kamēr vieni priesteri ilgstoši gavē un mērdē savu miesu, cenšoties iegūt spēju izsaukt garus, citi uzskata to par tukšu Izdomu vai krāpšanu. Viņš tika bieži redzējis, kā svēto vērsi Apiju, kura priekšā krita pie zemes visa Ēģipte, dauzīja ar nūju viszemākie priesteri, kas padeva viņam barību un pieveda govis aplecināšanai.
Viņš saprata arī, ka viņa tēvs Ramzess XII, kas tautai bija mūžam dzīvais dievs un visvarenais pasaules valdnieks, patiesībā ir tāds pats cilvēks kā visi, tikai mazliet vārgulīgāks par citiem viņa vecuma ļaudīm, un ka viņa rīcību loti ierobežo priesteri.