Princis to visu apjauta un par daudz ko zobojās pie sevis un pat atklāti, Taču viņa brīvdomība allaž sabruka neapgāžamās patiesības priekšā: jokot ar faraona vārdu nedrīkst neviens!..
Ramzess zināja savas zemes vēsturi un neaizmirsa, ka Ēģiptē dižciltīgajiem un stiprajiem mēdz piedot daudz ko. Dižciltīgs kungs varēja aizbērt kanālu, slepus nogalināt cilvēku, klusībā zoboties par dieviem, pieņemt veltes no svešzemju sūtņiem… Taču divi grēki nebija pieļaujami: priesteru noslēpumu atklāšana un nodevība pret faraonu. Tas, kas bija izdarījis vienu vai otru, pazuda bez pēdām, dažkārt tikai pēc gada, lai gan apkārt viņam bija draugi un kalpotāji. Kur viņš palika un kas ar viņu notika … to neviens pat jautāt nedrīkstēja.
Ramzess ar bažām domāja, ka viņam draud līdzīgs liktenis, kopš kareivji un zemnieki sākuši daudzināt viņa vārdu un spriedelēt par kaut kādiem viņa plāniem, gaidāmām pārmaiņām valstī un nākotnes kariem. Princim bija tāda sajūta, ka bezvārda nabagu un dumpinieku pūlis ar varu ceļ viņu, troņmantnieku, augstākā obeliska virsotnē, no kurienes var tikai nogāzties un sašķaidīt sev galvu.
Kādreiz vēlāk, kad pēc ilgās tēva dzīves viņš kļūs par faraonu, viņam būs tiesības un līdzekļi veikt tādus darbus, par kuriem Ēģiptē neviens neuzdrīkstētos pat domāt. Taču tagad viņam tiešām jāpiesargās, lai viņu neuzskatītu par dumpinieku, kas saceļas pret valsts pamatiem.
Ēģiptē ir viens atzīts valdnieks — faraons. Viņš valda, viņš pauž savu gribu, viņš domā visu vietā, un vai! tam, kas uzdrošinās apšaubīt viņa visvarenību vai runāt par saviem nodomiem un kaut kādām pārmaiņām.
Plāni tapa tikai vienā vietā — zālē, kur faraons uzklausīja savus tuvākos padomdevējus un izteica savas domas, Jebkuras pārmaiņas varēja nākt tikai no turienes. Tur dega vienīgā redzamā valsts gudrības lāpa, kas apgaismoja visu Ēģipti. Taču arī par to drošāk bija klusēt.
Šīs domas vēja ātrumā joņoja troņmantnieka galvā, kad viņš sēdēja Sāras dārzā uz akmens sola zem kastaņas un raudzījās apkārtējā ainavā,
Nīlas ūdeņi jau sāka kristies un kļuva dzidri kā kristāls. Bet visa zeme vēl atgādināja milzīgu līci, viscaur nosētu saliņām, kur vīdēja dārzu ieskautas mājas vai lielu, kuplu koku puduri
Ap šīm saliņām slējās vindas ar spaiņiem, ar kuriem kaili, vara brūni cilvēki netīros gurnautos un cepurītēs smēla ūdeni no Nīlas un padeva to augstāk un augstāk citā virs citas novietotajās akās.
Ramzesam tieši iepretim bija stāvs paugurs, kura nogāzē darbojās trīs vindas — viena smēla ūdeni no upes un pārlej a to zemākajā akā, otra no zemākās cēla to dažas olektis augstāk vidējā akā, trešā no vidējās padeva ūdeni akā, kas atradās paugura virsotnē, Un tur tādi paši kaili cilvēki smēla ūdeni un laistīja sakņu dārzus vai ar rokas-sūkņiem apsmidzināja kokus.
Lejup laisto un augšup celto vindu kustības, spaiņu noliekšanās, sūkņu izšļakstītās strūklas bija tik ritmiskas, ka ļaudis, kas šos sūkņus darbināja, varēja noturēt par automātiem. Neviens nepārmij ar kaimiņu ne vārda, nemaina savu vietu, neatskatās un tikai vienmērīgi pieliecas un atliecas no rīta līdz vakaram, mēnesi no mēneša — un tā no bērnības līdz pašai nāvei.
«Un šie radījumi,» princis domāja, raugoties uz zemkopju darbu, «grib mani padarīt par savu murgu īstenotāju!.. Kādas pārmaiņas valstī viņi var prasīt? Ja nu vienīgi — lai tas, kurš smeļ ūdeni zemākajā akā, pāriet augšā un nevis laista dobes no spaiņa, bet gan apsmidzina kokus ar sūkni?»
Ramzesu sagrāba niknums uz šiem cilvēkiem: viņu muļķīgo pļāpu dēļ viņš nebija iecelts par vietvaldi
Pēkšņi viņš izdzirda klusu čaboņu starp kokiem, un maigas rokas uzgula viņa-pleciem.
— Kas ir, Sāra? — princis jautāja, galvu nepagriezdams.
Tu skumsti, mans kungs. Mozus tā nepriecājās, ieraugot apsolīto zemi, kā es, kad tu pateici, ka pārcēlies šurp, lai dzīvotu ar mani. Un, lūk, jau veselu diennakti esam kopā, bet vēl neesmu redzējusi smaidu tavā sejā. Tu pat nerunā ar mani, staigā sadrūmis un naktī neglāsti mani, tikai nopūties.
Esmu sarūgtināts…
Izstāsti visu man. Rūpes ir kā dārgums, kas mums dots glabāšanai. Kamēr sargi to viens, pat miegs bēg no acīm, un tikai tad kļūst vieglāk, kad rodi sev biedru.
Ramzess apskāva viņu un nosēdināja sev līdzās uz sola.
Kad zemnieks, — viņš sacīja ar smaidu, — nepagūst pirms paliem novākt ražu, viņam palīdz sieva. Viņa arī slauc govis, nes viņam ēdienu no mājas, mazgā viņu, kad viņš atgriežas no darba. Tā radies priekšstats, ka sieviete var atvieglot vīrietim rūpes.
Un tu tam netici, kungs?
Troņmantnieka rūpes, — Ramzess atteica, — nespēj atvieglot sieviete, pat ja viņai ir tāda vara kā manai mātei…
Ak, dievs! Kas tās par rūpēm, saki man … — Sāra neatlaidās, pieglauzdamās troņmantnieka plecam. — Pēc mūsu nostāstiem, Ādams pameta paradīzi Ievas dēļ, bet viņš laikam bija visdižākais ķēniņš visbrīnišķīgākajā ķēniņvalstī…
Princis iegrima domās, tad pēc brīža turpināja:
Arī mūsu gudrie māca, ka ne viens vien vīrietis atteicies no augsta goda sievietes dēļ. Taču nav gan dzirdēts, ka ar sievietes atbalstu kāds ko lielu būtu sasniedzis. Varbūt tikai kāds karavadonis, kuram faraons atdevis meitu ar bagātu pūru un iecēlis augstā amatā. Nē, palīdzēt vīrietim kļūt diženam vai vismaz izkļūt no rūpestiem sieviete nespēj.
Varbūt tālab, ka neviena nemīl tā kā es tevi, kungs, — Sāra nočukstēja.
Zinu, ka tāda mīlestība sastopama reti… Tu nekad neesi pieprasījusi no manis dāvanas, neesi atbalstījusi cilvēkus, kuri nekaunas taisīt karjeru pat prinču mīļāko guļamistabās. Tu esi bikla kā avs un klusa kā nakts pie Nīlas. Tavi skūpsti ir kā Puntas zemes mirres, un tavas skaujas saldas kā darbā noguruša cilvēka miegs. Nav man vārdu, lai cildinātu tavu daiļumu un tikumu. Tu esi brīnums starp sievietēm, kuru lūpas allaž pilda vīrieti ar nemieru, bet mīlestība maksā dārgi Taču ar visiem saviem tikumiem kā tu vari atvieglot manas rūpes? Vai vari izdarīt tā, lai ķēniņš uzsāktu lielu karagājienu uz austrumiem un ieceltu mani par pavēlnieku vai iedotu man kaut vai Menfatas korpusu, kuru es lūdzu, vai padarītu mani par Lejasēģiptes valdnieku? Un vai tu vari iedvest visiem ķēniņa pavalstniekiem, lai viņi domā un jūt kā es, viņam visuzticamākais? Sāra nolaida rokas uz ceļiem un skumji nočukstēja:
— Taisnība, to es nevaru… Es neko nevaru!..
— Nē, tu vari daudz! … Tu vari mani ielīksmot, — Ramzess smaidīdams atteica. — Es zinu, ka esi mācījusies dejot un spēlēt, Nomet savas drānas, garas kā priesterienei, kas sargā uguni, ietērpies caurspīdīgā, muslīnā kā… feniķiešu dejotājas … un dejo, un glāsti mani kā viņas…
Sāra saķēra viņu pie rokas un, acīm kvēlojot, iesaucās:
Tu saejies ar šīm netiklēm? Pasaki… Lai uzzinu par savu postu… Un pēc tam aizsūti mani pie tēva uz mūsu vientulīgo Ieleju, kur sastapu tevi sev par nelaimi.
Nomierinies, — princis sacīja, rotaļādamies ar viņas matiem. — Man nākas redzēt dejotājas ja ne dzīrēs, tad ķēniņa svinībās vai aizlūgumu laikā tempļos. Taču viņas visas kopā nav tevis vienas vērtas … Un kura gan no viņām spētu līdzināties tev? Tu. esi kā Isīdas ziloņkaula statuja, bet tām katrai ir kāds trūkums. Vienas ir pārāk tuklas, citām ir kārnas kājas vai neglītas rokas, bet ir arī tādas, kas valkā liekus matus. Nav nevienas, kas būtu tik daiļa kā tu! Ja tu būtu ēģiptiete, visi tempļi censtos tevi iegūt par sava kora priekšdziedātāju. Ko es runāju, — ja tu tagad parādītos Memfisā caurspīdīgā tērpā, priesteri samierinātos ar tevi, ja vien tu piekristu piedalīties procesijās.