Mēs, Jūdas meitas, nedrīkstam valkāt nekautrīgus tērpus…
Arī dejot un dziedāt nedrīkstat?… Kālab tad tu to mācījies?
Mūsu sievietes un meitenes dejo cita ar citu dievam par godu, nevis tālab, lai modinātu vīriešu sirdīs iekāri. Un dziedam mēs… Pagaldi, mans kungs, es tev nodziedāšu…
Viņa piecēlās no sola, iegāja mājā un drīz atkal atgriezās. Viņai nopakaļ jauna meitene ar izbiedētām melnām acīm nesa arfu.
Kas tā par meiteni? — princis jautāja. — Pag, kur esmu redzējis šo skatienu?…. Ak jā, kad biju šeit pēdējoreiz, kādas Izbiedētas acis vēroja mani no krūmājiem…
Tā ir Estere, mana radiniece un kalpotāja, — Sāra atbildēja. — Viņa dzīvo pie manis jau mēnesi, taču baidās no tevis, kungs, un allaž aizbēg. Varbūt viņa kādreiz ari raudzījušies uz tevi no krūmājiem.
Tu vari iet, mans bērns, — princis sacīja aiz bikluma apstulbušajai meitenei. Un, kad tā nozuda aiz kokiem, pajautāja: — Viņa arī ir jūdiete? Un tavas mājas sargs, kas raugās manī kā auns uz krokodilu?
Tas ir Samuēls, Ezras dēls, arī mans radinieks. Es pieņēmu viņu nēģera vietā, kuram tu, kungs, dāvāji brīvību. Tu taču atļāvi man pašai izvēlēties kalpotājus?….
Jā, protams! Un strādnieku uzraugs? Viņam arī ir dzeltena āda, un viņš raugās tik pazemīgi, kā neviens ēģiptietis nespētu» Arī viņš ir jūds?
Tas ir Ecēhiēls, Rubeņa dēls, mana tēva radinieks. Vai viņš tev nepatīk, mans kungs?… Tie visi ir tev ļoti uzticami kalpi.
Viņi šeit nav tādēļ, lai man patiktu, bet gan tādēļ, lai sargātu tavu mantu, — princis sadrūmis noteica. — Taču man nav nekādas daļas gar šiem cilvēkiem,. Dziedi, Sāra,.
Sāra nometās zālē pie viņa kājām un, nostrinkšķinājusi uz arfas dažus akordus, Iedziedājās:
— Kur ir tas, kam nebūtu rūpestu? Kur tas, kas, pie miera dodamies, varētu pateikt: lūk, diena, ko aizvadīju bez skumjām? Kur ir cilvēks, kas, kapā guldamies, sacītu: mana dzīve pagājusi bez raizēm un bažām kā rāms vakars pie Jordānas?
Un cik daudz ir to, kuri diendienā savu maizi slaka asarām un kuru māja ir pilna nopūtu?
Raudot cilvēks piedzimst, vaidot atstāj šo pasauli. Baiļu pārņemts viņš ienāk dzīvē, rūgtuma pārņemts aiziet viņsaulē, un neviens viņam nevaicā, kur viņš gribētu palikt.
Kur ir tas, kas nav izjutis dzīves rūgtumu? Varbūt bērns, kuram nāve laupījusi māti? Vai zīdainis, kurš nepazīst barotājas krūti, tālab ka bads to Izzīdis agrāk, nekā viņš pie tās paguvis pieplakt ar savām lūpām?
Kur ir uz likteni paļāvīgs cilvēks, kas bez bažām gaida rītdienu? Vai tas, kurš strādā uz lauka, zinot, ka nespēj pavēlēt lietum un norādīt ceļu siseņiem? Vai tirgotājs, kurš savu bagātību atstāj vēju varā, nezinot, no kurienes tie atpūtis, un uztic dzīvi aklai dzelmei, kas visu aprij un atpakaļ neatdod?
Kur ir cilvēks, kam sirdī nav nemiera? Vai mednieks, kurš dzen pēdas žiglkāju briedim un sastop savā ceļā lauvu, kam viņa bulta ir nieks? Vai kareivis, kurš sūrā grūtumā dodas pretī slavai un atrod asus šķēpus un bronzas zobenus, kas alkst asiņu? Vai dižens ķēniņš, kurš, zem purpura apmetņa smagas bruņas valkādams, ar modru aci seko vareno kaimiņu karapulkiem, bet ar ausi tver katru čaboņu, lai paša teltī viņu negāztu nodevība?
Allaž un visur cilvēka sirdi māc skumjas. Tuksnesī viņam draud lauva un skorpions, alās — pūķis, ziedos — indīga čūska. Saulei spīdot, alkans kaimiņš prāto, kā viņam atņemt zemi, naktī manīgs zaglis taustās ap viņa klēts durvīm. Bērnībā viņš ir bezspēcīgs, vecumā nevarīgs, spēku plaukumā briesmu apdraudēts kā valzivs ūdens dzelmē.
Tālab, ak, dievs, mans radītā], pie tevis vēršas cilvēka izmocītā dvēsele. Tu sūtīji to šai pasaulē, kur tik daudz slazdu un tīklu. Tu iedvesi tai nāves bailes, tu nogriezi visus ceļus uz mieru, atstādams vienu ceļu, kas ved pie tevis. Kā bērns, kurš, staigāt nemācēdams, ķeras pie mātes stērbeles, lai nepakristu, tā nožēlojams cilvēks izstiepj rokas pēc tavas žēlsirdības un remdina savu nemieru.
Sāra apklusa. Princis iegrima domās un pēc brīža sacīja:
— Jūs, jūdi, esat drūma tauta. Ja Ēģiptē tā ticētu, kā māca jūsu dziesma, Nīlas krastos apklustu smiekli. Bagātie paslēptos pazemes tempļos, un tauta nevis strādātu, bet patvertos alās un velti gaidītu tur dieva žēlastību.
Mums ir cita dzīve. Mēs visu varam sasniegt, bet katram jāpaļaujas tikai uz sevi. Mūsu dievi nepalīdz gļēvuļiem. Viņi nokāpj uz zemes tikai tad, kad varonis, uzņēmies pārcilvēcisku varoņdarbu, izsmeļ visus savus spēkus. Tā bija ar Ramzesu Lielo, kad viņš metās uz ienaidnieka kaujasratiem — to bija divarpus tūkstoši un katros pa trim karavīriem. Vienīgi tad nemirstīgais tēvs Amons nāca viņam palīgā un sagrāva svešzemniekus. Taču, ja viņš necīnītos, bet gaidītu jūsu dieva palīdzību, Nīlas krastos ēģiptietis sen staigātu ar spaini un māliem, bet nicināmie heti — ar papirusiem un nūjām!
Tālab, Sāra, drīzāk tavs daiļums nekā tava dziesma izkliedēs manas skumjas. Ja es rīkotos tā, kā māca jūdu gudrie, un paļautos uz debesīm, vīns bēgtu no manām lūpām un sievietes aizmirstu ceļu uz manu mājokli. Un tad es nebūtu faraona troņmantnieks gluži tāpat kā mani pusbrāļi, no kuriem viens nejaudā pāriet pār istabu, neatbalstijies uz diviem vergiem, bet otrs lēkā pa kokiem.
Piecpadsmitā nodaļa
Nākošās dienas rītā Ramzess aizsūtīja savu nēģeri ar rīkojumiem uz Memfisu, un ap pusdienlaiku pie Sāras muižas piestāja liela laiva ar grieķu kareivjiem augstās ķiverēs un mirdzošās bruņās.
Sešpadsmit cilvēki ar vairogiem un īsiem šķēpiem rokās pēc komandas izkāpa krastā un nostājās divās rindās. Viņi jau grasījās doties uz Sāras māju, kad tos apturēja otrs prinča ziņnesis, kas lika kareivjiem palikt uz vietas un izsauca pie troņmantnieka tikai viņu vadoni Patroklu.
Nodaļa stāvēja nekustīgi, gluži kā divas ar spožu skārdu apsistas kolonnu rindas. Ziņnesim sekoja vienīgi Patrokls ķiverē ar spalvām un purpursārtā tunikā, zeltītās bruņās, kuras uz krūtīm rotāja sievietes galvas attēls ar gaisā saslējušamies čūskām matu vietā.
Troņmantnieks pieņēma slaveno ģenerāli dārza vārtos. Viņš nepasmaidīja kā parasti, pat neatbildēja uz Patrokla zemo paklanīšanos, bet, vēsi palūkojies viņā, sacīja:
— Pasaki, godājamais, manu grieķu pulku kareivjiem, ka es nesākšu viņus apmācīt, iekams ķēniņš, mūsu valdnieks, otrreiz neiecels mani par viņu vadoni. Viņi zaudējuši šo godu, dzērumā klaigājot par mani krogos to, ko uzskatu par aizvainojošu. Vēršu tavu uzmanību arī uz grieķu pulku nepieļaujamo izlaidību. Korpusa kareivji sabiedriskās vietās spriedelē par politiku, par kaut kādu iespējamu karu, un tas jau līdzinās valsts nodevībai. Par tādām lietām runāt var tikai faraons un valsts padomes locekļi. Toties mums, mūsu pavēlnieka kareivjiem un kalpiem, lai kādu stāvokli mēs ieņemtu, tikai klusu ciešot jāpilda visžēlīgā valdnieka pavēles. Lūdzu tevi, godājamais, paziņo to maniem pulkiem, un vēlu tev panākumus!
— Tava pavēle tiks izpildīta, — grieķis atbildēja un, pagriezies uz vietas, ieročus šķindinādams, devās uz savu laivu.
Viņš zināja par kareivju sarunām krogos un uzreiz noprata, ka troņmantniekam, kuru armija dievināja, atgadījies kas nepatīkams. Tādēļ, piegājis pie krastā stāvošas nodaļas, pieņēma bargu sejas izteiksmi un rokas nikni vicinādams, iesaucās:
Varonīgie grieķu kareivji! Kraupainie suņi, lai jūs saēd spitālība!… Ja kopš šā brīža kāds grieķis izrunās krogā troņmantnieka vārdu, es sašķaidīšu vīna krūku pret viņa galvu, bet lauskas ietriekšu viņam rīklē — un ārā no pulka! Ganīsit cūkas pie ēģiptiešu zemniekiem, bet jūsu ķiverēs vistas dēs olas. Tāds liktenis gaida stulbus; kareivjus, kas neprot turēt mēli aiz zobiem. Bet tagad — apkārt griezties — un marš uz laivu, lai jūs mēris iznīdē! Ķēniņa kareivim pirmām kārtām jādzer uz faraona veselību uz godājamā kara ministra Herhora labklājību, lai viņi dzīvo mūžos!..