Niecīgie augi, atstumti klintīs un smiltājos, tvērās zemākās vietās, kurp ar ceļa uzbērumā izraktajiem grāvjiem varēja pievadīt ūdeni no kanāla. Vietumis starp kailiem pauguriem netālu no ceļa debess rasu dzēra klusas oāzes, kur auga mieži, kvieši, vīnogulāji, palmas un tamarindi.
Šādās vietās dzīvoja arī cilvēki savrupām ģimenēm, kuras, sastapušās Pi-Bailas tirgū, varēja pat nezināt, ka mīt kaimiņos tuksnesī.
Sešpadsmitajā mesorē karaspēka koncentrēšana bija gandrīz pabeigta. Desmit troņmantnieka pulki, kuriem bija jāsastopas ar Nitagera Āzijas armiju, jau bija sapulcējušies uz ceļa augšpus Pi-Bailas pilsētas ar pajūgiem un daļu kara mašīnu.
Kustību vadīja pats troņmantnieks. Viņš bija organizējis divas jātnieku vienības, no kurām priekšējai bija jānovēro ienaidnieks, bet aizmugurējai — jāsargā savs karaspēks no pēkšņa uzbrukuma, kas bija pilnīgi iespējams paugurainajā un aizām šķēršļotajā apvidū, Viņš, Ramzess, nedēļas laikā pats bija apbraukājis un pārbaudījis pulkus, kas virzījās pa dažādiem, ceļiem, lai pārliecinātos, vai karavīriem ir kārtīgi ieroči un silti apmetņi naktij, vai ir pietiekamā krājumā sausiņi, gaļa, kaltētas zivis. Viņš pavēlēja, lai sievas, bērnus un karaspēka vergus, kuri dodas uz austrumu robežu, pārved pa kanālu, kas krietni samazināja pajūgu skaitu un atviegloja pašas armijas pārvietošanos.
Vecie karavadoņi apbrīnoja troņmantnieka zināšanas, aizrautību un tālredzību, bet vēl vairāk viņa darbīgumu un pieticību. Savu galmu, prinča telti, kaujas ratus un nestuves viņš bija atstājis Memfisā, bet pats, tērpies kā vienkāršs virsnieks, pārvietojās no pulka uz pulku jāšus — pēc asīriešu parauga — divu adjutantu pavadībā.
Droši vien tāpēc arī korpusa koncentrēšana noritēja raiti un pulki noteiktajā laikā izvietojās pie Pi-Bailas,
Citādi bija ar prinča štābu, ar grieķu pulku, kas viņu pavadīja, un ar dažām kara mašīnām.
Štābam, kas bija sapulcējies Memfisā, bija jāveic īsākais pārgājiens, tādēļ tas devās ceļā vēlāk par visiem, vilkdams sev līdzi milzīgu transportu. Gandrīz ikvienam virsniekam — un tie bija augstas kārtas jaunekļi — piederēja nestuves, kuras nesa četri nēģeri, divriteņu kaujas rati, bagāta telts un neskaitāmas lādes ar apģērbu un pārtiku, kā arī vīna un alus krūkas. Turklāt virsniekus pavadīja liela trupa dziedātāju un dejotāju, un ikvienai no viņām, kā jau cienīgai dāmai, bija nepieciešami rati, kuros iejūgti viens vai divi pāri vēršu, un nestuves.
Kad viss šis jūklis sāka plūst no Memfisas, tas aizņēma uz ceļa vairāk vietas nekā troņmantnieka armija. Un tas pārvietojās tik lēni, ka aizmugurē atstātās kara mašīnas devās uz priekšu par veselu diennakti vēlāk. Turklāt vēl dziedātājas un dejotājas, ieraudzījušas tuksnesi, kas vēl nebūt nebija briesmīgs šai vietā, nobijās un sāka raudāt. Lai nomierinātu viņas, vajadzēja ātrāk apmesties uz naktsguļu, uzcelt teltis un sarīkot izrādi, bet pēc tam dzīres.
Nakts svinības zem zvaigžņotām debesīm uz mežonīgas dabas fona ļoti iepatikās dejotājām un dziedātājām, un viņas paziņoja, ka turpmāk uzstāšoties tikai tuksnesī.
Tikmēr troņmantnieks, ceļā uzzinājis, kas notiek viņa štābā, atsūtīja pavēli nekavējoties aizvest sievietes atpakaļ uz pilsētu un paātrināt karaspēka pārgājienu.
Štābā uzturējās viņa godība kara ministrs Herhors, taču vienīgi kā novērotājs. Viņš neveda sev līdz dziedātājas, bet arī neko neaizrādīja štāba virsniekiem. Viņš lika iznest savas nestuves kolonnas avangardā un atkarībā no tās virzīšanās vai nu devās uz priekšu, vai atpūtās zem milzīgā vēdekļa, ar kuru viņu apvēdināja adjutants.
Viņa godība Herhors bija spēcīga auguma vīrs pāri četrdesmitiem, sevī noslēdzies, viņš reti kad runāja un tikpat reti mēdza uzlūkot cilvēkus no pusnolaisto plakstu apakšas.
Kā jau visiem ēģiptiešiem, viņam bija kailas rokas un kājas, atsegtas krūtis, sandales, īsi. svārciņi ap gurniem un priekšauts ar baltām un zilām svītrām. Būdams priesteris, viņš skuva ūsas, bārdu un matus un valkāja pār kreiso plecu pārmestu panteras ādu. Būdams karavīrs, viņš nēsāja mazu gvardes bruņu cepuri, no kuras apakšas uz kakla un pleciem nokarājās lakats, ari ar baltām un zilām svītrām. Kaklā viņam bija trīskārša zelta ķēde un kreisajā pusē uz krūtīm, gandrīz padusē, īss zobens krāšņi rotātā makstī.
Viņa nestuves, kuras nesa četri melnādaini vergi, allaž pavadīja trīs cilvēki: viens turēja vēdekli, otrs ministra āvu, bet trešais — lādīti ar papirusiem. Trešais bija ministra rakstvedis priesteris Pentuers, kalsns askēts, kas pat vislielākajā svelmē nemēdza apsegt noskūto galvu. Viņš nāca no tautas, taču, būdams ārkārtīgi apdāvināts, ieņēma svarīgu valsts posteni.
Lai gan ministrs ar saviem ierēdņiem atradās štāba kolonnas priekšgalā un nejaucās manevru gaitā, nevar sacīt, ka viņš nezinātu, kas notiek viņam aizmugurē. Ik stundu, bet dažkārt arī ik pusstundu augstmaņa nestuvēm tuvojās te kāds zemākas kārtas priesteris, parasts «dieva kalps», te karavīrs, te tirgotājs vai vergs un it kā neviļus, iedams garām ministra klusajai svītai, izmeta pa vārdam, kuru Pentuers palaikam pierakstīja, taču visbiežāk iegaumēja, jo atmiņa viņam bija izcila.
Trokšņainajā štāba virsnieku pūlī neviens nepievērsa uzmanību šiem sīkumiem. Virsnieki, augstas kārtas jaunekļi, vispārējas kņadas, dziesmu un skaļu sarunu murdoņā nemanīja, kas tuvojas ministram, jo vairāk tādēļ, ka pa ceļu joprojām gāja neskaitāmi daudz cilvēku.
Piecpadsmitajā mesorē troņmantnieka štābs kopā ar viņa godību kara ministru pārlaida nakti zem klajas debess vienas jūdzes attālumā no pulkiem, kuri jau kārtojās kaujas gatavībā šķērsām ceļam aiz Pi-Bailas pilsētas.
Ap pulksten vieniem no rīta, kas atbilst mūsu pulksten sešiem, tuksneša pakalni mēļi iekvēlojās. Pār tiem uzlēca saule. Gošenas zemi apņēma rožaina blāzma, un pilsētiņas, tempļi, augstmaņu pilis un zemnieku kleķa būdas iedzirkstījās uz zaļuma fona.
Drīz vien visa rietumu pamale iezaigojās zeltainā atvizmā. Šķita, ka zaļojošā Gošenas zeme grimst zeltā un pa neskaitāmajiem kanāliem plūst nevis ūdens, bet izkausēts sudrabs. Tuksneša pakalni kļuva vēl mēļāki, mezdami garas, tumšas ēnas uz smiltājiem un augiem.
Gar ceļu stāvošie sargkareivji jau varēja skaidri saredzēt ar palmām apstādītos laukus kanāla viņā pusē, Vienos zaļoja lini, kvieši, āboliņš, citos zeltojās briestošie otrā sējuma mieži. No mājelēm, kas slēpās koku puduros, darbā sāka doties zemkopji — viņi bija gandrīz kaili, vara brūnā krāsā, tērpušies īsos svārciņos un cepurītēs.
Vieni gāja uz kanāliem — tīrīt tos no dūņām vai smelt ūdeni un aplaistīt laukus ar ierīcēm, kas atgādināja mūsu aku vindas. Citi, izklīduši starp kokiem, vāca nogatavojušās vīģes un vīnogas. Turpat knosījās bariņš kailu bērnu un sievietes baltos, dzeltenos vai sarkanos kreklos bez piedurknēm.
Visapkārt valdīja liela rosība. Gaisā tuksneša plēsīgie putni dzenāja Gošenas zemes baložus un krauķus. Gar kanālu līkņāja čīkstošās rindas ar ūdens spaiņiem, un augļu vācēji, gluži kā raibi tauriņi, te parādījās, te atkaļ nozuda koku zaļumā.
Tuksnesī uz ceļa sakustējās pulki un pajūgi, Aizjoņoja ar šķēpiem apbruņotu jātnieku vienība. Tai nopakaļ aiz-soļoja loka šāvēji cepurītēs un svārciņos; loki viņiem bija rokās, bultu maki uz muguras un plati cirvīši pie labā sāna. Loka šāvējiem sekoja lingotāji, stiepdami maisus ar akmeņiem un bruņojušies ar īsiem zobeniem.