Tagad Ramzess bija ar viņu un viņa varēja justies laimīga.
Bet ar to jau arī sākās Sarās rūgtākas nedienas.
Princis dzīvoja ar viņu zem viena jumta, pastaigājās ar viņu pa dārzu, dažkārt ņēma līdzi laivā un vizināja pa Nīlu, taču ne par mata tiesu nekļuva viņai tuvāks kā toreiz, kad mita otrā krastā, pils parkā.
Viņš bija kopā ar viņu, taču domāja par kaut ko citu, un Sāra pat nespēja atminēt, par ko. Viņš viņu apskāva vai rotaļājās ar viņas matiem, bet raudzījās uz Memfisas pusi: vai nu uz milzīgajiem faraona pils piloniem, vai kaut kur tālumā…
Dažreiz viņš pat neatbildēja uz Sarās jautājumiem vai pēkšņi palūkojās viņā kā nule pamodies, kā izbrīnījies, ka redz viņu sev līdzās.
Sešpadsmitā nodaļa
Tādi bija Sāras un viņas mīļotā diezgan retie tuvības brīži. Devis rīkojumus Patroklam un galvenajam pārvaldniekam, troņmantnieks tagad krietnu dienas daļu pavadīja ārpus muižas, visbiežāk laivā. Braukādams pa Nīlu, viņš zvejoja zivis, kas bariem šaudījās svētītajā upē, vai ari brida pa purvāju un, slēpdamies starp garajiem lotosauga stiebriem, šāva ar loku meža putnus, kas klaigājot laidelējās apkārt kā knišļi. Taču arī šeit viņu nepameta godkārīgie sapņi. Dažkārt, pamanījis uz ūdens dzeltenu zosu baru, princis uzvilka loku un iedomājās: «Ja trāpīšu; būšu otrs Ramzess Lielais…» Klusi nosvilpusi, bulta krita, un sašautais putns, spārnus plivinādams, Izgrūda tik sāpjpilnu kliedzienu, ka visā purvājā sacēlās kņada. Zosu, pīļu un stārķu mākoņi uzlidoja gaisā un, aplaiduši lielu loku virs mirstošā biedra, nometās citā vietā. Kad viss apklusa, Ramzess uzmanīgi paīrās tālāk, lūkodamies turp, kur šūpojās meldri, un ieklausīdamies putnu aprautajās balsīs. Ieraudzījis starp zaļumiem skaidra ūdens klaidu un jaunu baru, viņš atkal uzvilka loka stiegru un sacīja:
— Ja trāpīšu, būšu faraons. Ja netrāpīšu…
Šoreiz bulta krita ūdenī un, palēkusies vairākas reizes, nozuda starp lotosiem. Bet Ramzess, aizrautības pārņemts, laida aizvien jaunas un jaunas bultas, nogalinādams putnus vai tikai iztramdīdams tos.
Muižā zināja viņa atrašanās vieto pēc klaigājošu putnu bariem, kas ik pa brīdim pacēlās gaisā un lidinājās virs laivas.
Kad pievakarē viņš noguris atgriezās muižā, Sara gaidīja uz sliekšņa ar ūdensbļodu, viegla vīna krūku un rožu vītnēm. Princis uzsmaidīja viņai, noglāstīja vaigu un, ielūkodamies viņas biklajās acīs, domāja:
«Gribētos zināt, vai viņa spēj sist ēģiptiešu zemniekus kā viņas mūžam izbiedētie radinieki. Lai gan Sara varbūt ir citāda …»
Reiz, pārnācis mājās agrāk nekā parasti, viņš sastapa pagalmā mājas priekšā prāvu pulciņu kailu bērnu, kas jautri delverējās. Ieraudzījuši princi, viņi kliegdami izklīda uz visām pusēm gluži kā meža zosis purvājā,
— Kas tie par knēveļiem? — Ramzess jautāja Sārai.
— Kādēļ viņi bēg no manis?
— Tie ir tavu kalpu bērni, — Sāra atteica.
— Jūdu?
— Manu brāļu…
— Ir gan vaislīga jūsu tauta! — princis iesmējās.
— Un kas tas tāds?… — viņš piebilda, norādīdams uz cilvēku, kurš bailīgi lūkojās ap stūri.
— Tas ir Aods, Boruha dēls, mans radinieks… Viņš grib tev kalpot, kungs. Vai drīkstu viņu pieņemt muižas darbā?
Ramzess paraustīja plecus.
Muiža ir tava, — viņš atteica, — un tu drīksti pieņemt par kalpiem visus, kurus vēlies.
Tev netīk mani brāļi?… — Sāra nočukstēja, bažīgi raudzīdamās Ramzesā un noslīgdama pie viņa kājām.
Princis izbrīnījies palūkojās viņā.
— Es par viņiem pat nedomāju, — viņš nicīgi atbildēja, Šīs sīkās nesaskaņas, kas ugunīgām lāsēm dedzināja
Sāras dvēseli, nemainīja Ramzesa izturēšanos pret viņu. Viņš allaž bija laipns un, kā parasti, apmīļoja Saru, lai gan aizvien biežāk un biežāk viņa skatiens pievērsās Nīlas otram krastam, pils varenajiem piloniem.
Drīz vien princis ievēroja, ka ne tikai viņš vien skumst savā labprātīgajā trimdā. Kādu dienu no pretējā krasta atīrās grezna ķēniņa laiva, šķērsoja Nīlu Memfisas virzienā un sāka braukāt tik tuvu muižai, ka Ramzess varēja saskatīt, kas tajā atrodas. Viņš pazina savu mati zem purpura baldahīna starp galmadāmām; iepretim viņai uz zema soliņa sēdēja vietvaldis Herhors. Tiesa, tie abi neskatījās uz Ramzesa pusi, taču viņš saprata, ka top novērots,
«Ahā!» viņš pasmaidīja pie sevis. «Mana cienījamā māte un viņa godība ministrs grib izvilināt mani no šejienes pirms ķēniņa atgriešanās.»
Iestājās tibi mēnesis, oktobra beigas un novembra sākums. Nīlas ūdeņi kritās, ar katru dienu atsegdami aizvien jaunas melnas, staignas zemes platības. Tiklīdz kaut kur noskrēja ūdens, turp uzreiz devās šaurs spīļarkls, ko vilka divi vērši. Aiz arkla gāja kails arājs, blakus vēršiem — dzinējs ar īsu pātagu, bet aiz viņa — sējējs; grimdams līdz potītēm dūņās, viņš nesa priekšautā kviešu graudus un kaisīja tos pilnām saujām.
Ēģiptei sākās skaistākais gadalaiks — ziema. Temperatūra nepārsniedza piecpadsmit grādus, zeme ātri pārklājās ar smaragdkrāsas zaļumu, kurā uzdzirkstīja narcises un vijolītes, To smarža aizvien biežāk piejaucas zemes un ūdens miklajam smārdam.
Jau vairākkārt laiva ar ķēniņieni Nikotrisi un vietvaldi Herhoru bija parādījusies Sāras mājas tuvumā. Ikreiz princis redzēja, ka viņa māte līksmi tērzē ar ministru, un pārliecinājās, ka viņi tīšuprāt neskatās uz šo pusi, kā gribēdami izrādīt savu nevērību,
— Pagaidiet! — troņmantnieks aizkaitināts nočukstēja, — Es jums pierādīšu, ka arī es negarlaikojos.
Un, kad reiz neilgi pirms saulrieta no otra krasta atīrās ķēniņa zeltītā laiva, kuras purpursarkano telti stūros rotāja strausa spalvas, Ramzess lika sagatavot laiviņu diviem un sacīja Sārai, ka braukšot ar viņu vizināties.
— Jahve! — Sāra iesaucās, sasizdama rokas, — Tur taču ir tava māte un vietvaldis!
— Paņem līdzi savu arfu, Sara,
Vēl arī arfu? — viņa drebēdama jautāja. — Bet ja nu tava cienījamā māte gribēs runāt ar tevi? Es tad metisos ūdenī!..
Neesi bērns, Sāra! — smiedamies atbildēja troņmantnieks. — Vietvaldim un manai mātei ļoti patīk dziedāšana. Tu pat vari Iegūt viņu labvēlību, ja nodziedēsi kādu skaistu jūdu dziesmu, kaut ko par mīlestību
Es nezinu tādu dziesmu, — atteica Sāra, kuras dvēselē Ramzesa vārdi modināja cerību. Varbūt tiešām viņas dziedāšana iepatiksies varenajiem valdniekiem un tad…
Pils laivā pamanīja, ka troņmantnieks sēžas ar Sāni vienkāršā laiviņā un pat airē pats,
Redziet, jūsu godība, — ķēniņiene pačukstēja ministram, — viņš brauc mums pretī ar savu jūdieti.
Troņmantnieks izturējās tik saprātīgi pret saviem kareivjiem un zemniekiem un izrādīja tādu nožēlu, atstādams pili, ka jūsu majestāte var piedot viņam šo nelielo nesmalkjūtību, — ministrs atteica.
Ak, ja tur nesēdētu viņš tai laivelē, es liktu to nogremdēt! — ķēniņiene — māte sašutusi noteica,
Kādēļ? — ministrs jautāja. — Princis nebūtu virspriesteru un faraonu pēctecis, ja necenstos saraut grožus, kurus viņam diemžēl uzliek likums vai mūsu, Iespējams, maldīgās paražas. Katrā ziņā viņš pierādījis, ka svarīgos brīžos prot valdīt pār sevi. Viņš spējīgs pat atzīt paša kļūdas — tas ir rets tikums, troņmantniekam nenovērtējams. Un tas, ka viņš grib mūs pakaitināt ar savu iemīļoto, pierāda, ka viņu sāpina nežēlastība, kādā viņš nonācis, lai gan nodomi viņam bija viscildenākie,