Bet šī jūdiete!… — ķēniņiene čukstēja, nervozi plūkādama spalvu vēdekli»
Viņa mani vairs neuztrauc, — ministrs turpināja, — Tas ir skaists, bet muļķīgs radījums, kas nedomā un ari neprastu Izmantot savu ietekmi uz troņmantnieku. Viņa nepieņem dāvanas un pat ne ar vienu netiekas, Ieslēgusies savā ne pārāk dārgajā būrī. Ar laiku viņa varbūt iemācītos likt lietā savu prinča mīļākās stāvokli un vismaz Izplēstu no viņa kases pārdesmit talantu. Taču, iekams tas notiks, viņa apniks Ramzesam…
Kaut ar tavu muti runātu visu zinātājs Amons!
Es par to nešaubos. Princis ne brīdi nav viņu bezprātīgi mīlējis, kā tas gadās mūsu aprindu jaunekļiem, kuriem viena veikla intrigante var laupīt īpašumu, veselību un pat novest viņus līdz tiesai. Viņš uzjautrinās ar viņu kā nobriedis vīrietis ar verdzeni, Un tas, ka Sāra ir uz grūtām kājām…
Ak tā?… — ķēniņiene iesaucās. — Kā tu zini?
To nezina nedz troņmantnieks, nedz pati Sāra… — Herhors pasmaidīja. — Taču mums jāzina viss, Šo noslēpumu gan nebija grūti atklāt. Pie Sāras dzīvo viņas radiniece Tafeta, neiedomājami pļāpīga sieviete.
Vai ārstu jau aicinājuši?
Atkārtoju — Sāra neko nezina. Bet Tafeta aiz bažām, kaut princis neatsaltu pret viņas audzēkni, labprāt nobeigtu bērnu. Un to nu mēs viņai neļausim. Tas taču būs troņmantnieka bērns,
Un ja nu dēls?… Viņš varētu sagādāt mums daudz rūpju, — ķēniņiene sacīja.
Viss ir paredzēts, — priesteris turpināja. — Ja būs meita, mēs dosim viņai pūru un audzināšanu, kāda pieklājas augstas kārtas meitenei. Bet, ja dēls, — viņš paliks jūds…
— Mans mazdēls — jūds!..
Pāragri neatgrūd viņu. Mūsu sūtņi ziņo, ka Izraēliešu tauta sāk ilgoties pēc sava ķēniņa, Iekams bērns paaugsies, viņu ilgas nobriedīs. Un tad mēs … mēs dosim, viņiem valdnieku — tik tiešām labu asiņu valdnieku!..
Tu kā ērglis ar skatienu aptver austrumus un rietumus, — ķēniņiene noteica. — Es jūtu, ka mans riebums pret šo meiteni mazinās.
Visniecīgākajai faraona asinslāsei jāzalgo pār tautām kā zvaigznei pār zemi, — Herhors sacīja.
Šai brīdī troņmantnieka laiviņa atradās tikai pārdesmit soļu attālumā no pils laivas un faraona sieva, aizklājusies ar vēdekli, palūkojās caur tā spalvām uz Saru.
Viņa patiešām, ir daiļa!.. — ķēniņiene nočukstēja,
Tu saki to jau otrreiz, cienījamā kundze,
Tev arī tas ir zināms, — ķēniņiene pasmaidīja. Herhors nodūra skatienu.
Prinča laiviņā ieskanējās arfa, un Sara drebošā balsī iedziedājās:
— Cik liels ir tavs dievs! Cik liels gan ir tavs dievs, tavs kungs, Izraēl!..
— Brīnišķīga balss! — ķēniņiene nočukstēja. Virspriesteris uzmanīgi klausījās.
— Viņa dienām nav sākuma, — Sara dziedāja, — un viņa mājām nav robežu. Mūžīgā debess viņa acs priekšā mainās kā drānas, ko cilvēks apvelk un atkal novelk… Zvaigznes iedegas un dziest kā dzirksteles no cieta koka, bet zeme ir kā olis, ko ceļinieks reiz skāris ar kāju, iedams aizvien tālāk.
Cik liels gan ir tavs dievs, Izraēl! Nav neviena, kas viņam sacītu: «Dari to!» — nav klēpja, kas viņu dzemdētu. Viņš radījis neizmērojamus dziļumus un lidinās pār tiem pēc sava prāta. Viņš atšķir gaismu no tumsas, no zemes pīšļiem rada dzīvas būtnes un apvelta tās ar balsi.
Briesmīgie lauvas viņam Ir siseņi, milzīgais zilonis viņam ir nieks, bet valzivs viņam līdzās Ir kā mazs bērns.
Viņa trejkrāsainais loks dala debesis divās daļās un atbalstās zemes pamalēs. Kur gan ir vārti, kas savā lielumā līdzinātos tam lokam? Viņa ratu dārdoņa liek tautām nodrebēt, un nav zem saules cilvēka, kas spētu patverties no viņa ugunīgām bultām…
Viņa elpa ir ziemeļu vējš, kas atdzīvina iztvīkušos kokus, viņa dvaša — hamsins, kas izkveldē zemi.
Kad viņš izstiepj savu roku pār ūdeņiem, ūdens pārvēršas akmenī, Viņš pārlej jūras no vienas vietas otrā kā sieviete alu no kubla kublā. Viņš saplosa zemi kā satrupējušu audeklu un pārklāj ar sidrabainu sniegu kalnu kailās virsotnes.
Viņš kviešu graudā slēpj simtiem jaunu graudu un māca putniem izperēt mazuļus. Viņš snaudošā kūniņā atmodina zeltainu tauriņu un cilvēka miesām kapā liek gaidīt augšāmcelšanos…
Klausoties dziedāšanā, airētāji pacēla airus — un purpursarkanā ķēniņa laiva līgani slīdēja pa upes straumi. Pēkšņi Herhors pieslējās un Iesaucās:
— Stūrējiet atpakaļ uz Memfisu!..
Airi atsitās pret ūdeni, laiva spēji pagriezās un saka lauzt sev ceļu augšup pa straumi. Tai nopakaļ skanēja Sarās izgaistošā dziesma: -
— Viņš redz vissīkākās skudras sirdspukstus un apslēptās takas, pa kurām maldās cilvēka vientuļā doma. Bet nav neviena, kas ielūkotos viņa sirdī un atminētu viņa nodomus.
Viņa starojošo drānu priekšā garā stiprie aizklāj savu vaigu. Viņa skatiena priekšā vareno tautu un pilsētu dievi nonīkst un nokalst kā novītusi lapa.
Viņš ir spēks. Viņš ir dzīvība. Viņš ir gudrība. Viņš ir tavs kungs, tavs dievs, Izraēl!..
Kādēļ tu liki airētājiem braukt atpakaļ, godātais? — ķēniņiene Nlkotrise jautāja.
Vai zini, kundze, kas tā par dziesmu?… — Herhors atteica vienīgi priesteriem saprotamā valodā, — Šī muļķa meitene Nīlas vidū dzied lūgsnu, kuru drīkst izrunāt tikai mūsu tempļu svētvietās.
— Tātad tā Ir zaimošana?….
— Par laimi, mūsu laivā atrodas tikai viens priesteris, — ministrs atbildēja. — Es to neesmu dzirdējis un, ja ari būtu dzirdējis, aizmirsīšu. Taču baidos, kaut dievu dusmas nepiemeklē meiteni.
— Bet no kurienes viņa zina šo briesmīgo lūgsnu?… Ramzess taču nevarēja viņai to iemācīt?
— Princis nav vainīgs. Neaizmirsti, kundze, ka jūdi ne vienu vien šādu dārgumu iznesa no Ēģiptes. Tālab mēs uzskatām viņus par dievzaimotājiem.
Ķēniņiene paņēma virspriesteri pie rokas.
Bet manam dēlam, — viņa čukstēja, raugoties viņam acīs, — nekas ļauns nenotiks?…
Galvoju tev, kundze, ka nevienam nekas ļauns nenotiks, ja jau es neko neesmu dzirdējis un neko nezinu… Taču princi vajag izšķirt ar šo meiteni…
Saudzīgi izšķirt! Vai ne, vietvaldi? — māte lūdzoši jautāja.
Pēc iespējas saudzīgāk, pēc iespējas neuzkrītošāk, bet tas jādara …. Man šķita, — virspriesteris runāja it kā pie sevis, — ka esmu visu paredzējis — visu, tikai ne apsūdzību zaimošanā, kas šīs sievietes dēļ var draudēt troņmantniekam!..
Herhors iegrima domās un piebilda:
— Jā! Var neievērot daudzus mūsu aizspriedumus, taču viens ir neapšaubāms: faraona dēls nedrīkst saistīt savu dzīvi ar jūdieti…
Septiņpadsmitā nodaļa
Kopš tā vakara, kad Sara dziedāja, pils laiva vairs nerādījās uz Nīlas — un princis Ramzess sāka nopietni garlaikoties.
Tuvojās mehira mēnesis, decembris. Ūdeņi kritās, atbrīvodami aizvien jaunas zemes platības, zāle no dienas diena kļuva garāka un biezāka, un tajā košām dzirkstīm iekvēlojas smaržīgi visdažādāko krāsu ziedi. Gluži kā saliņas zaļajā jūrā, vienas dienas laikā uzradās ziedošas skupsnas — balti, zili, dzelteni, sārti paklāji, no kuriem nāca reibīgs aromāts.
Un tomēr princis skuma un pat no kaut kā baidījās. Kopš tēva aizbraukšanas viņš nebija bijis pilī un neviens no turienes nebija ieradies pie viņa, arī Tutmoss, kas pēc pēdējas sarunas bija nozudis kā zalktis zālē. Vai galminieki saudzēja viņa vientulību vai gribēja viņu nokaitināt, vai gluži vienkārši baidījās apmeklēt nežēlastībā kritušo troņmantnieku?… Ramzess nezināja.