«Varbūt tēvs arī mani atstums no troņa kā vecākos brāļus?…» Ramzess dažkārt domāja, un uz pieres viņam izspiedās sviedri, bet kājas kļuva aukstas. «Ko tad lai iesāk?»
Turklāt Sāra bija nevesela: viņa vājēja, bālēja, lielās acis bija iekritušas, dažreiz no rītiem viņa sūdzējās par nelabumu.
— Vai tik kāds nebūs nobrīnējis nabadzīti!.. — vaimanāja viltīgā Tafeta, kuru princis nevarēja ciest par viņas pļāpīgumu un nelāga izdarībām. Vairākas reizes troņmantnieks bija redzējis, ka Tafeta vakaros nosūta uz Memfisu milzīgus grozus ar pārtiku, veļu un pat traukiem. Nākošajā dienā viņa. skaļi žēlojās, ka mājās trūkstot miltu, vīna vai trauku. Kopš troņmantnieks bija pārcēlies uz muižu, tika tērēts desmitreiz vairāk produktu nekā agrāk.
«Esmu pārliecināts,» Ramzess domāja, «ka šī pļāpīgā ragana apzog mani savu jūdu dēļ, kuri dienā pazūd no Memfisas, bet naktī ložņā pa netīriem kaktiem kā žurkas!..»
Tolaik princis izklaidējās, vienīgi vērojot, kā novāc dateles.
Kails zemnieks nostājās pie augstas, taisnas un gludas palmas, apmeta apkārt kokam un sev virves cilpu un, ar pēdām pret stumbru atspiezdamies, atpakaļ atmeties, rāpās augšup. Pakāpies mazliet, viņš pabīdīja cilpu dažas collas augstāk un tādējādi, riskēdams lauzt kaklu, uzrausās dažkārt divu trīs stāvu augstumā, pašā galotnē, kur auga lielu lapu čemuri un dateļu ķekari.
Šo akrobātisko vingrinājumu liecinieki bija ne tikai Ramzess, bet arī jūdu bērni. Sakuma viņi baidījās no prinča un nerādījās, viņam klātesot. Vēlāk no krūmiem un no aizžoga sāka lūkoties sprogainas galviņas un spridzīgas ačeles.
Neizprotamā Sāras slimība, viņas biežās asaras, izzūdošā pievilcība, viņas radinieku skaļā saimniekošana muižā Ramzesam galīgi sagandēja uzturēšanos šai jaukajā nostūrī. Viņš vairs nebraukāja ar laivu, nemedīja, neskatījās, kā novāc dateles, bet sadruvējies klīda pa dārzu un no terases vēroja faraona pili.
Neaicināts viņš turp nekad neatgrieztos, taču viņš sāka prātot par braukšanu uz savu muižu, kas atradās Lejasēģiptē, netālu no jūras.
Tādā noskaņojumā viņu sastapa Tutmoss, kas reiz ieradās pils parādes laivā un atveda troņmantniekam ielūgumu no faraona.
Ķēniņš atgriezās no Tēbām un vēlējās, lai troņmantnieks izbrauc viņu sagaidīt.
Princis sarka un bālēja, lasīdams laipno pavēlnieka vēstuli, Viņš bija tā aizkustināts, ka pat neievēroja nedz Tutmosa jauno, milzīgo parūku, no kuras plūda piecpadsmit visdažādāko smaržvielu aromāts, nedz viņa tuniku un apmetni, kas bija caurspīdīgāks par miglas dūmaku, nedz zelta pērlītēm rotātās sandales.
Beidzot Ramzess atguvās un, neskatīdamies uz Tutmosu, jautāja:
Kālab tu tik ilgi nebrauci pie manis? Vai tevi nobiedēja nežēlastība, kurā es biju nonācis?…
Ak, dievi! — švītīgais adjutants iesaucās. — Kad un kā nežēlastībā tad tu biji? Ikviens ķēniņa ziņnesis viņa vārdā apvaicājās par tavu veselību, un cienījamā ķēniņiene Nikotrise un viņa godība Herhors vairākkārt piebrauca ar laivu pie tavas mājas, cerēdami, ka tu spersi viņiem pretī kaut vai simt soļus, pēc tam kad viņi spēruši dažus tūkstošus… Par armiju es nemaz nerunāšu. Tavu pulku kareivji klusē apmācību laikā kā palmas un neiziet no kazarmām, bet varonīgais Patrokls caurām dienām dzer un lādas.
Tātad princis nebija nežēlastībā, un, ja arī bija, tad tā beigusies!.. Šī doma Iedarbojās uz Ramzesu kā kauss laba vīna. Viņš ātri iegāja vannā un iesvaidījās, uzvilka jaunu veļu un jaunus svārkus, paņēma savu bruņucepuri ar spalvām un devās pie Sāras, kas bāla gulēja Tafetas uzraudzībā.
Sāra iekliedzās, ieraudzījusi princi tā saposušos, Viņa apsēdās gultā un, apķērusi rokām viņa kaklu, vāri nočukstēja:
Tu brauc projām, mans kungs!.. Un vairs neatgriezīsies!
Kādēļ tu tā domā? — troņmantnieks brīnījās. — Vai tad es pirmoreiz braucu prom?
Es atminos tevi tādā pašā tērpā tur… mūsu ielejā, — Sāra turpināja. — Ai, kur tas laiks!.. Tik ātri aiztraucies, un liekas, tas bija tik sen…
Bet es atgriezīšos, Sāra! Un atvedīšu tev visprasmīgāko dziednieku,
Kādēļ? — Tafeta iejaucās. — Viņa ir vesela, mana dūjiņa… viņai tikai jāatpūšas. Bet ēģiptiešu dziednieki novedīs viņu līdz īstai slimībai…
Ramzess pat nepalūkojās uz pļāpīgo sievišķi,
— Tas bija visskaistākais mēnesis manā mūžā, — Sāra sacīja, piekļaudamās Ramzesam. — Taču tas neatnesa man laimi.
No ķēniņa laivas atskanēja tauru skaņas, kas atkārtoja upes augštecē doto signālu. Sāra nodrebēja.
Vai dzirdi, kungs, šīs briesmīgās skaņas?… Tu klausies un smaidi, un — vai! man — raisies vaļā no maniem apkampieniem… Kad taures sauc, nekas tevi neatturēs un vismazāk jau tava verdzene…
Tu gribi, lai mūždien klausos muižas vistu kladzināšanā? — princis aizkaitināts viņu pārtrauca, — Paliec sveika! Esi vesela un līksma un gaidi mani…
Sāra izlaida viņu no skavām un palūkojās viņā tik žēlabaini, ka troņmantnieks atmaiga un noglāstīja viņu.
Nu, esi taču mierīga… Tev bail no mūsu tauru skaņām … Bet vai toreiz tās bija ļauna zīme?..
Kungs! Es zinu, viņi tevi vaļā nelaidīs… Tad parādi man pēdējo žēlastību… Es tev iedošu, — Sāra sacīja elsodama, — būri ar baložiem… Tie ir šeit piedzimuši un Izauguši… Un lūk: kolīdz iedomāsi savu kalponi, atver būri un izlaid vienu balodīti… Viņš man atnesīs ziņu no tevis, bet es… noskūpstīšu viņu… tin apmīļošu … Bet tagad ej!
Princis apskāva viņu un devās uz laivu, piekodinādams savam nēģerim, lai tas sagaida Sāras baložus un panāk viņu vieglā laiviņā.
Troņmantniekam parādoties, ierībējās bungas, Iespiedzās stabules un airētāji skaļi uzgavilēja viņam, Nonācis starp kareivjiem, princis dziļi uzelpoja un izstaipījās, it kā atbrīvojies no valgiem,
Nu, — viņš sacīja Tutmosam, — man apnikuši gan sievišķi, gan jūdi… Ak, Osīrij!.. Labāk pavēli mani izcept uz lēnas uguns, taču neliec dēdēt muižā.
Jā, — Tutmoss piebalsoja, — mīlestība ir kā medus: to var nobaudīt, bet nav iespējams tajā gremdēties. Brr!.. Pat šermuļi skrien pār kauliem, kad Iedomājos, ka tu bezmaz divus mēnešus esi nodzīvojis, pārlikdams no skūpstiem naktī, no datelēm rītos un no ēzeļmātes piena pusdienās…
— Sāra ir ļoti laba meitene, — princis iebilda.
— Es nerunāju par viņu, bet par viņas radiniekiem, kas pārmākuši muižu kā papiruss purvāju. Redzi, viņi lūkojas tev nopakaļ un varbūt pat sūta ardievu sveicienus, — nerimās glaimotājs.
Princis aizkaitināts novērsās, bet Tutmoss jautri pamirkšķināja virsniekiem, it kā gribēdams tiem likt saprast, ka tagad Ramzess viņus tik drīz nepametīs.
Jo tālāk viņi virzījās augšup pa upi, jo kuplāk pulcējās ļaudis abos krastos, jo dzīvāk ņirbēja laivas uz Nīlas, jo vairāk peldēja faraona laivai pretī mesto ziedu, vainagu un pušķu.
Jūdzes attālumā no Memfisas stāvēja pūļi ar karogiem, dievu tēliem un muzikantiem un valdīja vētras auriem līdzīga duna.
— Lūk, arī ķēniņš! — Tutmoss jūsmīgi Iesaucās.
Skatītāju acīm pavērās vienreizīgs skats. Plata iejoma vidū brauca milzīgā faraona laiva; tās priekšgals bija izliekts kā gulbja kakls. No labās un no kreisās puses, gluži kā divi milzu spārni, slīdēja neskaitāmas pavalstnieku laivas, bet aiz tām krāšņā vēdeklī bija izvērsusies Ēģiptes valdnieka svīta.