Simt soļu attālumā no viņiem gāja divas nelielas kājnieku nodaļas — viena ar šķēpiem, otra ar āvām. Karavīri nesa rokās taisnstūrainus vairogus, viņu krūtis, gluži kā bruņas, sedza bieza auduma krūšauti, galvā tiem bija cepurītes ar lakatiņiem, kas sargāja kaklu no saules. Šīs cepurītes un krūšauti ar zilām vai dzeltenām un melnām svītrām vērta karavīrus līdzīgus lieliem sirseņiem.
Āvu nesēju pavadībā aiz priekšpulka virzījās ministra nestuves un tām nopakaļ — vara ķiverēs un bruņās — grieķu rotas, kuru vienmērīgais solis atgādināja smagu veseru dunoņu. Aizmugurē bija dzirdama ratu čīkstoņa, lopu īdēšana un vedēju uzkliedzieni, gar ceļa malu starp diviem ēzeļiem iekārtās nestuvēs lavījās bārdains feniķieši» tirgotājs. Visam pāri virmoja zeltaini putekļi un tveice.
Nebaidīti no priekšpulka puses atauļoja jātnieks un paziņoja ministram, ka tuvojas troņmantnieks. Viņa godība nokāpa no nestuvēm, un tai pašā brīdī uz ceļa parādījās bariņš jātnieku. Viņi nolēca no zirgiem. Tad kāds no jātniekiem un ministrs devās viens otram pretī, vai ik uz soļa apstājoties un paklanoties,
Esi sveicināts, faraona dēls, lai tu dzīvo mūžos! — ministrs ierunājās pirmais.
Esi sveicināts, un lai tev ilga dzīvošana! — troņmantnieks atteica un piebilda:
Jūs tā velkaties, it kā jums kāju nebūtu, bet Nitagers, vēlākais, pēc divām stundām aizšķērsos ceļu mūsu pulkiem.
Tev taisnība. Tavs štābs virzās uz priekšu ļoti lēni.
Turklāt Einana man sacīja, — Ramzess pamāja uz aizmugurē stāvošo amuletiem nokārušos virsnieku, — ka neesat aizsūtījuši patruļas uz aizām. Ja tas būtu īsts karš, ienaidnieks varētu jums uzbrukt no šīs puses.
Es neesmu pavēlnieks, vienīgi tiesnesis, — ministrs mierīgi atteica.
Un ko dara Patrokls?
Patrokls ar grieķu pulku eskortē kara mašīnas.
Un mans radinieks un adjutants Tutmoss?
Liekas, vēl guļ.
Ramzess pikti piecirta kāju, taču neteica ne vārda. Tas bija glīts jauneklis ar gandrīz sievišķīgiem sejas vaibstiem, kurus dusmas un iedegums vērta vēl pievilcīgākus. Mugurā viņam bija cieši pieguļoši svārki ar zilām un baltām svītrām, tādas pašas krāsas lakats zem bruņucepures, zelta ķēde kaklā un pie kreisā sāna dārgs zobens.
— Redzu, — princis ierunājās, — ka vienīgi tu, Einana, rūpējies par manu godu.
Amuletiem nokāries virsnieks palocījās līdz zemei,
— Tutmoss ir slaists, — troņmantnieks sacīja, «— Dodies atpakaļ, Einana, uz savu posteni. Lai vismaz priekšpulkam ir komandieris.
Tad, palūkojies uz svītu, kas nez no kurienes bija uzradusies un ielenkusi viņu, Ramzess piebilda:
— Atnesiet man nestuves. Esmu noguris kā akmeņkalis.
— Vai tad dievi var nogurt?… — viņam aiz muguras nočukstēja Einana.
— Ej, kur tev jāiet! — Ramzess pavēlēja.
Bet varbūt tu, mēness atspulg, pavēlēsi man tūlīt izlūkot aizas? — klusu pajautāja virsnieks. — Lūdzu tevi, pavēli man, jo, lai kur es būtu, mana sirds seko tev, lai uzminētu tavu gribu un izpildītu to.
Zinu, ka tu esi modrs, — Ramzess attrauca. — Bet nu ej un uzmani visu!
Jūsu godība! — Einana vērsās pie ministra, — Atļaujiet apliecināt savu gatavību pazemīgi kalpot jums.
Tiklīdz Einana aizjāja, soļojošās kolonnas galā sacēlās vēl lielāka jezga. Tika meklētas troņmantnieka nestuves, taču to nekur nebija. Toties, izgrūstīdams grieķu karavīrus, uzradās dīvaina izskata jauneklis. Mugurā viņam bija muslīna krekls, bagātīgi izšūts priekšauts un zelta lente pār plecu. Taču sevišķi dūrās acīs viņa milzīgā parūka ar daudzām pīnītēm un kaķa astei līdzīga liekā bārdiņa.
Tas bija Tutmoss, Memfisas pirmais švīts, kas pat pārgājiena laikā mēdza uzcirsties un aplaistīties ar smaržām,
— Sveiks, Ramzes! — švīts iesaucās, strauji izgrūstīdams virsniekus. — Iedomājies — nez kur pazudušas tavas nestuves. Tev būs jāsēžas manējās, kuras, tiesa, nav tevis cienīgas, taču nav no sliktākajām.
— Esmu dusmīgs uz tevi, — troņmantnieks atteica. — Tu guli, nevis rūpējies par karaspēku.
Švīts izbrīnījies palūkojās viņā.
— Es guļu? — viņš iesaucās. — Lai nokalst mēle tam, kurš runā. tādas aplamības! Zinādams, ka tu atbrauksi, es jau stundu kā tērpjos, gatavoju tev vannu un smaržvielas…
— Un tikmēr nodaļa soļo bez komandiera.
— Kā? Vai tad man būtu jākomandē nodaļa, kurā atrodas viņa godība kara ministrs un tāds karavadonis kā Patrokls?
Troņmantnieks neko neatbildēja, bet Tutmoss, piegājis pie viņa, čukstus ierunājās:
— Pēc kā tu izskaties, faraona dēls?… Bez parūkas, mati un drēbes noputējušas, āda melna un saplaisājusi kā. zeme vasarā!… Ķēniņiene māte mani padzītu no galma, ja redzētu, cik nožēlojams tu izskaties,
— Esmu gluži vienkārši noguris.
Tad sēdies nestuvēs. Tur ir svaigu rožu vītnes, cepti putni un krūka Kipras vīna. Turklāt, — viņš piebilda vēl klusākā balsī, — esmu paslēpis nometnē Senuru…
Viņa ir šeit?
Prinča spulgās acis kļuva valgas.
— Lai karaspēks dodas uz priekšu, — Tutmoss sacīja, — bet mēs šeit pagaidīsim viņu…
Ramzess, šķiet, atguvās.
Liecies mierā, kārdinātāji.Pēc divām stundām taču sāksies kauja…
Kas nu tā par kauju!..
Katrā ziņā tiks izšķirts jautājums par manu pavēl» niecību.
Nieki! — švīts pasmaidīja. — Varu apzvērēt, ka jau vakar kara ministrs nosūtījis faraonam ziņojumu ar lūgumu tev iedalīt Menfatas korpusu.
Tik un tā šodien es nespēju domāt ne par ko citu kā vien par armiju.
Cik briesmīgi gan tevi vilina karš, kurā cilvēks nemazgājas mēnešiem, lai vienā jaukā dienā ietu bojā! Brr!.. Ja tu redzētu Senuru… Tikai palūkojies uz viņu…
Nē, — Ramzess apņēmīgi noteica.
Brīdī, kad no grieķu ierindu vidus astoņi cilvēki iznesa milzīgās Tutmosa nestuves troņmantniekam, no priekšpulka puses atauļoja jātnieks. Viņš nolēca no zirga un skrēja tik ātri, ka pie krūtīm viņam žvadzēja dievu attēli un plāksnītes ar to vārdiem. Tas bija satrauktais Einana.
Visi pagriezās pret viņu, kas acīm redzami sagādāja viņam prieku.
Princi, dievišķās lūpas! — Einana iesaucās, palocīdamies Ramzesa priekšā. — Kad saskaņā ar tavu augsto pavēli es jāju nodaļas priekšgalā, vērīgi raugoties visapkārt, es pamanīju uz ceļa divus brīnumainus skarabejus. Svētās vaboles vēla šķērsām ceļam māla lodītes uz smiltāju pusi.
Nu, un tad? — troņmantnieks viņu pārtrauca.
Protams, — Einana turpināja, pamezdams skatienu uz ministru, — es un mani ļaudis, godinot Saules zelta atspulgus, apturējām karaspēku. Tā ir tik svarīga zīme, ka bez īpašas pavēles neviens no mums neuzdrošinātos turpināt ceļu.
— Redzu, ka tu patiešām esi dievbijīgs ēģiptietis, lai gan tev ir hetu sejas vaibsti, — atteica viņa godība Herhors un, pagriezies pret dažiem tuvāk stāvošajiem augstmaņiem, piebilda:
Mēs neiesim tālāk pa traktu, lai nesamītu svētās vaboles. Pentuer, vai pa šo aizu, kas ir pa labi, var apliekt ceļu?
Var, — atteica ministra rakstvedis. — Aiza ir jūdzi gara un atkal iziet uz ceļa gandrīz iepretim Pi-Bailas pilsētai.
Kāds laika zaudējums! — troņmantnieks sašutis iesaucās.
Varu zvērēt, ka tie nav skarabeji, bet manu feniķiešu augļotāju gari, — piebilda Tutmoss. — Nevarēdami pēc nāves atprasīt no manis parādus, viņi liek man par sodu iet pāri tuksnesim!..
Troņmantnieka svīta ar bažām gaidīja lēmumu. Ramzess vērsās pie Herhora: