Viņš lūdza, lai neaizber šo grāvi, — Einana paskaidroja.
Ministrs paraustīja plecus un devās tālāk uz kanālu, pār kuru bija pārmestas laipas, Tad zemnieks izmisumā apķērās viņam ap kājām.
— Aizvāc viņu!.. — iekliedzās viņa godība ministrs, atsprāgdams sāņus gluži kā no čūskas kodiena.
Rakstvedis Pentuers novērsās; viņa kalsnā seja bija pelnu pelēka. Einana sagrāba zemnieku aiz skausta, taču, nespēdams viņu atraut no ministra kājām, pasauca karavīrus. Pēc brīža viņa godība, atbrīvots no uzmācīgā lūdzēja, pārgāja grāvim pāri, bet: zemnieku karavīri gandrīz vai uz rokām aizstiepa uz pašu kolonnas galu. Tur viņu mazliet iekaustīja, un vienmēr ar rīkstēm bruņojušies apakšvirsnieki noskaitīja piedevām vēl pārdesmit sitienu un pameta pie aizas.
Piekauts, asinīm noplūdīs un pārbijies, nabags brīdi sēdēja smiltīs, tad izberzēja acis un, pēkšņi kājās pietrūcies, metās uz ceļa pusi, vaimanādams:
— Aprij mani, zeme!.. Lai nolādēta tā diena, kad es ieraudzīju gaismu, un nakts, kad tika sacīts «piedzimis cilvēks»! Arī dievi nepavērsies uz radījumu, kuram rokas ir, lai tikai strādātu, acis, lai raudātu, mugura, lai saņemtu sitienus… Ai, nāve! Saberz manas miesas pīšļos, lai man arī tur, Osīrija laukos, nebūtu vēlreiz jāpiedzimst par vergu…
Trešā nodaļa
Dusmās kvēlodams, princis Ramzess rāpās kraujā, viņam nopakaļ kūlās Tutmoss. Svītām parūka bija sagriezusies, liekā bārdiņa nokritusi, un viņš nesa to rokā. Viņš bija noguris un liktos bāls, ja nebūtu smiņķa kārtas uz sejas.
Beidzot troņmantnieks apstājās pakalna gala. No aizas skanēja karavīru balsu murdoņa un ripojošu ballistu dunoņa. Viņu priekšā pletās Gošenas zeme, aizvien vēl saules gaismas apmirdzēta. Šķita, ka tā nav zeme, bet gan zeltains padebesis, kurā sapnis izaudis ainavu, izrotādams to ar smaragdiem, sudrabu, rubīniem, pērlēm un topaziem
Troņmantnieks pastiepa roku uz priekšu,
— Skaties, — viņš vērsās pie Tutmosa, — tur ir mana zeme, bet šeit mana armija … Un lūk, tur visaugstākās celtnes ir priesteru pilis, bet šeit priesteris komandē manu karaspēku!.. Vai to var paciest?
Tā vienmēr bijis, — Tutmoss atteica, bailīgi pavērdamies apkārt.
Meli! Es zinu šīs valsts vēsturi, kas apslēpta jums. Karavadoņi un valdnieki allaž bijuši faraoni, katrā ziņā enerģiskākie no tiem. Viņu dienas aizritēja, nevis upurējot dieviem un skaitot lūgšanas, bet gan pārvaldot valsti…
Bet ja tāda ir faraona griba… — iestarpināja Tutmoss.
Mans tēvs nevar gribēt, lai nomarhi valdītu patvarīgi un Etiopijas vietvaldi uzskatītu tikpat kā par ķēniņu ķēniņu. Viņš nevar gribēt arī, lai viņa armija apiet divas zelta vaboles tikai tāpēc, ka mums kara ministrs ir priesteris…
Tas ir slavens karavadonis… — nočukstēja pagalam nobijies Tutmoss.
Kas viņš par karavadoni! Varbūt izpelnījies slavu ar to, ka sakāvis saujiņu lībiešu laupītāju, kuri bēg, kolīdz ierauga ēģiptiešu karavīrus? Bet palūk, kā rīkojas mūsu kaimiņi. Jūdi vilcinās ar nodevu nomaksu un maksā aizvien mazāk un mazāk. Viltīgie feniķieši ik gadus nozog pa kādam kuģim no mūsu flotes. Pret hetu uzbrukumiem mums nākas turēt austrumos lielu armiju, bet Babilonijā un Nīnivē uzliesmojusi kustība, kas rod atbalsi visā Mesopotāmijā. Un, lūk, priesteru valdīšanas sekas: manam vecvectēvam bija simt tūkstošu talantu liels gada ienākums un simt sešdesmit tūkstošus liela armija, bet manam tēvam ir tikai piecdesmit tūkstoši talantu un simt divdesmit tūkstošus liela armija … Un kas tā par armiju! Ja nebūtu grieķu korpusa, kas to pieskata gluži kā aitusuns aitas, ēģiptiešu karavīri jau sen klausītu vienīgi priesteriem, bet faraons pārvērstos par nožēlojamu nomarhu.
Kā tu to zini?… Kāpēc tu tā domā? — brīnījās Tutmoss.
Es pats esmu no priesteru kārtas! Viņi skoloja mani, kad es vēl nebiju troņmantnieks. Kad pēc tēva nāves — lai viņš dzīvo mūžos! — kļūšu par faraonu, es uzlikšu viņiem uz kakla savu bronzas sandalē apauto kāju… Taču vispirms iegūšu viņu dārgumu krātuves, kuras vienmēr bijušas pilnas, bet kopš Ramzesa Lielā laikiem sākušas īpaši pietūkt un tagad ir tik bagātas, ka tām līdzināties nevar pat faraona manta.
Vai! mums abiem, — nopūtās Tutmoss. — No tavu nodomu smaguma iegrūtu pat tas tur paugurs, ja vien spētu dzirdēt un saprast. Bet kur ir tavi spēki?… palīgi?… karavīri?… Pret tevi nostāsies visa tauta, varenas priesteru kārtas vadība… Un kurš būs tavā pusē? Troņmantnieks iegrima domās. Beidzot viņš atteica:
Armija…
Prāva tās daļa sekos priesteriem. — Grieķu korpuss…
Muca ūdens Nīlā. — Ierēdņi…
Puse no tiem nāk no priesteru kārtas. Ramzess skumji papurināja galvu un apklusa.
Pa kailu, akmeņainu nogāzi viņi sāka kāpt lejā. Pēkšņi Tutmoss, kas bija mazliet aizsteidzies priekša, iesaucas:
Vai man tiešām rādās?.. Skaties, Ramzes!.. Starp šīm klintīm paslēpusies otra Ēģipte!..
Tā laikam ir kāda priesteru muiža, kas nemaksā nodokļus, — rūgti noteica troņmantnieks.
Pie viņu kājām atradās auglīga ieleja, kas atgādināja dakšas, kuru zari iesniegušies klintājos. Gar vienu zaru rindojās vairākas mājeles kalpotajiem un slējās īpašnieka vai pārvaldnieka nams. Šeit auga palmas, vīnogulāji, olīvkoki, vīģeskoki ar gaisa saknēm, cipreses, pat jauni baobabi. Vidū tecēja strauts, bet kalnu nogāzēs par-simt soļu attālumā cits no cita bija izveidoti nelieli aizsprosti.
Nokāpuši pie vīnogulājiem, kas bija pilni nobriedušu ķekaru, viņi izdzirda sievietes balsi, kas vai nu sauca kādu, vai skumīgi dziedāja:
— Kur esi, mana vistiņa? Atsaucies — kur esi, mīļotā?… Kālab aizbēgi no manis? Vai tad es nedzirdinu tevi ar svaigu ūdeni un nebaroju ar tīriem graudiem, ka pat vergi skaudībā nopūšas … Kur esi — atsaucies!.. Pielūko, nakts tevi pārsteigs, un tu nejaudāsi atkļūt mājās, kur visi par tevi rūpējas. Vai arī no tuksneša atlidos rudais vanags un saplosīs tavu sirsniņu. Velti tad sauksi savu saimnieci, kā tagadiņ saucu es tevi… Atsaucies, jo es apskaitīšos un aiziešu un tev nāksies tecēt mājas vienai…
Dziesma skanēja aizvien tuvāk un tuvāk ceļiniekiem. Dziedātāja jau bija dažus soļus no viņiem, kad Tutmoss, palūkojies no krūmiem, iesaucās:
— Skaties, Ramzes, cik daiļa meitene!
Taču troņmantnieks nevis paskatījās, bet gan izskrēja uz taciņas pretī dziedātājai. Tā patiešām bija skaista meitene ar grieķiskiem sejas vaibstiem un ziloņkaula krisas adu: No galvas plīvura apakšas spraucās laukā mezgla savīti, kupli, melni mati. Viņa bija tērpusies baltā, viegli krītošā hitonā, kuru vienā pusē pieturēja ar roku; zem caurspīdīgā audama, gluži kā divi āboli, rožaini vizēja meitenīgas krūtis.
— Kas tu esi, skaistule? — Ramzess jautāja.
Skarbās grumbas nozuda viņam no pieres, acis iekvēlojas.
Ak, Jahve! Tēvs!.. — izbailēs apstājusies, iesaucās meitene. Taču pēc brīža viņa nomierinājās un viņas samtainās acis atkal atguva bikli skumju izteiksmi.
Ka tu šeit nokļuvi? — viņa jautāja Ramzesam viegli dreboša balsī. — Redzu, tu esi karavīrs, bet karavīri šeit nedrīkst nākt.
— Kālab nedrīkst?
— Tālab, ka šī zeme pieder lielam kungam, Senusertam…
— Olio!.. — pasmaidīja Ramzess.
— Nesmejies, jo tūlīt nobālēsi. Senuserta kungs kalpo par rakstvedi pie Haija kunga, kas nēsā viņa godības Memfisas nomarha vēdekli… Bet mans tēvs redzējis viņu un kritis viņa priekšā pie zemes.
— Oho!.. — Ramzess smējās vēl gardāk.
Tavi vārdi ir nekaunīgi, — sacīja meitene, saraukdama uzacis. — Ja tava seja nebūtu tik labsirdīga, es nodomātu, ka esi grieķu algotnis vai laupītājs.