Vēl jau viņš nav laupītājs, bet dienās var kļūt par vislielāko laupītāju, kāds vien pasaulē dzīvojis, — iejaucas švītīgais Tutmoss, sakārtodams savu parūku.
Un tu laikam esi dejotājs? — jau drošāka kļuvusi, atteica meitene. — Esmu pat pārliecināta, ka redzēju tevi reiz gadatirgū Pi-Bailā. Vai tu nedīdīji tur čūskas?
Jaunekļi ielīksmojās.
Bet kas tu esi? — Ramzess vaicāja meitenei, cenšoties saņemt tās roku, taču viņa to atrāva.
Kā tu drīksti?! Esmu Sāra, Gedeona meita, viņš ir šīs muižas pārvaldnieks.
Jūdiete?… — Ramzess jautāja, un viņa sejai pārslīdēja ēna.
Un kas par to? — iesaucās Tutmoss. — Domā, jūdietes ir sliktākas par ēģiptietēm? Viņas tik ir biklākas un nepieejamākas, un tas viņu mīlestībai piešķir īpašu burvību.
— Tātad jūs esat pagāni? — Sāra ar cieņu noteica. — Varat atpūsties, ja esat noguruši, saplūciet sev vīnogas un ejiet. Mūsu kalpotāji par šādiem ciemiņiem nepriecājas.
Viņa pagriezās, lai dotos projām, taču Ramzess viņu apturēja:
— Pagaidi… Tu man patīc, un es nevēlos, lai tu mani pamet.
— Ļaunais gars tevi apmājis, vai? Neviens šai ieleja neuzdrošinātos tā ar mani runāt, — Sāra sašuta,
— Redzi, — iejaucās Tutmoss, — šis jauneklis ir Ptaha priesteru pulka virsnieks un kalpo par rakstvedi pie ta kunga, kas nēsā vēdekli tam, kurš nēsā Abu nomarha vēdekli.
— Redzu, ka viņš ir virsnieks, — atteica Sara, domīgi raudzīdamās Ramzesā. — Bet varbūt ari pats ir liels kungs? — viņa piebilda, pielikusi pirkstu pie lupām.
— Lai kas es būtu, tavs daiļums pārspēj manu dižciltību! — kaislīgi iesaucās Ramzess. — Saki — vai tiesa, ka jūs… ēdat cūkgaļu?
Sāra aizvainoti palūkojās viņā. Taču Tutmoss piemetināja:
— Skaidrs, ka tu nepazīsti jūdus! Viņi drīzāk nomirs nekā nobaudīs cūkas gaļu, kuru es nebūt par sliktu neuzskatu…
Bet vai kaķus jūs nogalināt? — tincināja Ramzess, spiezdams Sārai rokas un ielūkodamies viņai acīs.
Arī tas ir izdomājums, zemisks izdomājums! — iesaucās Tutmoss. — Tu varētu man to pajautāt, nevis gvelzt muļķības… Man trīs mīļākās bijušas jūdietes.
— Līdz šim tu runāji taisnību, bet tagad gan melo, — apskaitās Sāra. — Jūdiete nevienam nebūs mīļākā! — viņa lepni paziņoja.
— Pat mīļākā rakstvedim pie tāda kunga, kas nēsā Memfisas nomarha vēdekli? — zobgalīgi vaicāja Tutmoss.
— Pat viņam ne!
Pat mīļākā tam kungam, kas nēsā vēdekli? Sāra apmulsa, taču atbildēja:
Nē!
— Un pat pašam nomarham?
Meitenei nolaidās rokas. Viņa izbrīnā raudzījās te uz vienu, te uz otru jaunekli. Lūpas viņai drebēja, acis bija sai iesušās asaras.
Kas jūs tādi esat — viņa nobažījusies jautāja, — Jūs nokāpāt no kalniem ka ceļinieki, kas grib remdēt slāpes un izsalkumu. Taču runājat ar mani kā visdižākie kungi… Kas jūs tādi.esat?…
Tavs zobens, — viņa vērsās pie Ramzesa, — ir izrotāts ar smaragdiem, un ap kaklu tev ir tik krāšņa ķēde, kādas nav pat mūsu kunga — cienījama Senuserta dārgumu glabātavās…
Pasaki — man — vai ies tev patīku? — uzstājīgi vaicāja Ramzess, spiezdams Sarai roku un maigi ielūkodamies acīs.
Tu skaists ercenģelis Gabriels, taču es bīstos no Tevis
Pēkšņi no aizkalnes atskanēja taures skaņas.
— Tevi.aicina! — Tutmoss iesaucās.
— Un ja nu es būtu tik liels kungs kā Senuserte? — prtacis jautāja,
— Iespējams … — nočukstēja. Sara.
— Un ja nu es nēsātu Memfisas nomarha vēdekli?
Iespējams, ka patiešām esi tik augsts…Kaut kur tālumā atskanēja taures.
Ejam, Ramzes! — uzstājās satrauktais Tutmoss.
— Un, ja nu es būtu… Troņmantnieks, vai tu nāktu pie manis, meitene? — princis jautāja.
— Ak, Jahve! — iesaucās Sara, nomezdamās ceļos. Tagad jau no visām pusēm taures pūta trauksmi,
— Skrienam! — izmisumā sauca Tutmoss. — Vai tu nedzirdi, ka.nometnē trauksme?
Troņmantnieks veikli noņēma no kakla savu ķēdi un uzmeta to Sārai.
— Atdod — tēvam, — viņš sacīja, — es pērku tevi. Sveika!
Viņš kaisli noskūpstīja Sāru uz lūpām. Viņa apskāva troņmantnieka kājas. Ramzess izrāvās, noskrēja dažus soļus, tad atkal atgriezās, atkal klāja, skūpstiem viņas daiļo seju un kraukļmelnos matus, it kā nedzirdēdams trauksmainas taures skaņas.
— Faraona vārdā lūdzu tevi, nāc man līdzi — iekliedzas Tutmoss, satvēris princi aiz rokas.
Viņi skriešus metās uz to pusi, no kurienes skanēja taures. Ramzess palaikam grīļojās, — gluži kā piedzēries, un aizvien skatījās atpakaļ. Beidzot viņi sāka rāpties pretējā nogāzē.
«Un šis cilvēks,» domāja Tutmoss, «grib cīnīties ar priesteriem!!..»
Ceturtā nodaļa
Troņmantnieks un viņa biedrs jau kādu stundas ceturksni skrēja pa klinšaino pakalna kori, aizvien skaidrāk dzirdēdami taures, kas vēl negantāk un negantāk pūta trauksmi. Beidzot viņi nonāca tādā vieta, no kurienes skatienam pavērās visa apkaime.
Pa kreisi stiepās ceļš, aiz kura bija skaidri saredzama Pi-Bailas pilsēta, aiz tās stāvošie troņmantnieka pulki un milzīgs putekļu mākonis, kas klajās pār ienaidnieku, kurš tuvojās no austrumiem.
Pa labi rēgojās dziļa aiza, gar kuru grieķu pulks vilka kara mašīnas. Netālu no ceļa šī aiza savienojās ar citu — platāku, kas aizsākās kaut kur dziļi tuksnesī. Šeit norisinājās kaut kas neparasts. Grieķi ar kara mašīnām stāvēja gandrīz pie abu aizu savienojuma vietas. Taču pašā savienojumā, starp ceļu un troņmantnieka štābu, gluži kā četri žogi, ar gaisā saslietiem mirdzošiem šķēpiem bija nostājušās četras kāda cita karaspēka ierindas.
Lai gan ceļš bija stāvs, troņmantnieks skriešus metās pie savas nodaļas, turp, kur, virsnieku ielenkts, stāvēja kara ministrs Herhors.
Kas noticis? — viņš bargi iekliedzās. — Kādēļ jūs pūšat trauksmi, nevis soļojat uz priekšu?
Mēs esam atgriezti no pārējiem! — paziņoja Herhors.
— Kas? Kurš to izdarījis?…
— Mūsu nodaļu atgriezuši trīs Nitagera pulki, kas iznāca no tuksneša.
Tātad tur stāv ienaidnieks?
Jā, pats neuzvaramais Nitagers.
Šķita, ka troņmantnieks pēkšņi sajucis prātā. Mute viņam bija pāršķiebusies, acis izspiedušas no dobumiem. Viņš izrāva zobenu no maksts un, pieskrējis pie grieķiem, piesmakušā balsī iesaucās:
Uz priekšu, pret tiem, kas aizstājušies mums ceļā!..
Lai tu dzīvo mūžos, princi!…. — iekliedzās Patrokls, ari izvilkdams zobenu. — Uz priekšu, Ahilleja pēcteči!.. — viņš vērsās pie saviem karavīriem, — Parādīsim ēģiptiešu ganiem, ka neviens mūs nevar apturēti
Notaurēja uzbrukumu. Četras īsas, taču kā stiegras taisnas grieķu ierindas devās uz priekšu; sacēlās putekļu mākonis, un atskanēja gaviles par godu Ramzesam,
Pēc dažām minūtēm grieķi nonāca vaigu vaigā ar ēģiptiešu pulkiem un mulsi apstājās.
— Aiz manis!.. — nokomandēja troņmantnieks, mezdamies uz priekšu ar zobenu rokā.
Grieķi pavērsa šķēpus dūrienam. Pretinieka rindas sakustējās, tām pārskrēja neapmierinātības šalkoņa, un ari to šķēpi vērsās pret uzbrucējiem.
— Kas jūs esat, neprātīgie?… — atskanēja varena balss no pretinieka puses.