— Troņmantnieks!.. — atbildēja Patrokls, Brīdi valdīja klusums,
— Pašķirieties! — atkārtoja tā pati skaļā balss. Austrumu armijas pulki lēnām pavērās kā smagi, dubulti vārti, ielaizdami grieķu nodaļu.
Tad pie troņmantnieka piegāja sirms karavadonis zeltītā ķiverē un bruņās un, zemu noliecies, sacīja:
Uzvara ir tavā pusē, princi! Tikai liels karotājs šādi pārvar grūtības.
Tu esi Nitagers, drošsirdīgākais no drošsirdīgajiem!.. — iesaucās troņmantnieks.
Šai brīdī viņiem tuvojās kara ministrs, kas bija dzirdējis sarunu.
Un, ja nu jūsu pusē būtu tik nedisciplinēts karavadonis kā princis, — viņš dzēlīgi vaicāja, — kā beigtos mūsu manevri?
Liec mierā jauno karavīru! — atteica Nitagers. — Vai tev nepietiek ar to, ka viņš parādīja lauvas nagus, kā pieklājas faraona pēctecim?
Tutmoss, izdzirdis, kā ievirzās saruna, pajautāja Nitageram:
Kā tu. nokļuvi šeit, godājamais karavadoni, ja tavi galvenie spēki atrodas mūsu armijai iepretī?
Es zināju, ka tai laikā, kad troņmantnieks pulcina karaspēku pie Pi-Bailas, Memfisas štābs tik tikko velkas. Un joka pēc nolēmu jums, kundziņiem, ierīkot slazdus… Man par nelaimi šeit gadījās troņmantnieks un izjauca manus plānus, Vienmēr tā rīkojies, Ramzes, — protams, īstu Ienaidnieku sastopot.
Bet ja nu viņš — kā šodien — sadursies ar trīsreiz lielāku pārspēku?… — jautāja Herhors.
Bezbailīgs prāts vērtīgāks par spēku, — vecais karavadonis atbildēja. — Zilonis ir piecdesmit reižu stiprāks par cilvēku, taču pakļaujas viņam vai arī iet bojā no viņa rokas…
Herhors neko neteica.
Manevri tika atzīti par pabeigtiem. Troņmantnieks ministra un karavadoņu pavadībā devās uz karaspēka nodaļām, kas stāvēja pie Pi-Bailas. Viņš sveica Nitagera veterānus un atvadījās no saviem pulkiem, pavēlēdams iet uz austrumiem un novēlēdams panākumus. Tad kuplas svītas pavadībā atgriezās Memfisā, kur viņam uzgavilēja. Gošenas zemes daudzie jo daudzie iedzīvotāji, kas bija iznākuši viņam pretī, tērpušies svētku drānās, ar zaļiem zariņiem rokās.
Kad ceļš nogriezās uz tuksneša pusi, pūlis krietni saruka. Un, kad viņi nonāca tai vietā, kur troņmantnieka štābs skarabeju dēļ bija iesoļojis aizā, uz ceļa vairs neviena nebija.
Tad Ramzess pamāja Tutmosam un, rādīdams uz kailo pauguru, nočukstēja:
Iesi turp, pie Sāras…
Saprotu.
— Sacīsi viņas tēvam, ka dāvāju viņam muižu pie Memfisas.
— Saprotu. Parīt meitene būs tava.
Pārmijis ar troņmantnieku šīs frāzes, Tutmoss atgriezās pie pulkiem, kas maršēja aiz svītas, un drīz vien nozuda skatienam,
Otrpus ceļa, soļus divdesmit no tā, gandrīz iepretim aizai, kurā no rīta bija iegriezušās kara mašīnas, auga neliels, lai arī vecs tamarinda koks. Šeit apsardze, kas gāja svītas priekšgalā, negaidīti apstājās.
— Vai atkal skarabeji? — troņmantnieks jokodams pajautāja ministram.
— Redzēsim, — atteica Herhors,
Taču viņi ieraudzīja satriecošu skatu: nīkulīgajā kokā karājās kails cilvēks.
— Ko tas nozīmē? — troņmantnieks satraukts vaicāja. Adjutanti pieskrēja tuvāk un pārliecinājās, ka pakāries ir vecais zemnieks, kuram karavīri aizbēra kanālu.
— Tā viņam arī vajag! — virsnieku pūlī uzbudināts iesaucās Einana. — Ticiet vai ne, šis nožēlojamais vergs uzdrošinājās apķerties ap kājām viņa godībai ministram!..
Izdzirdis to, Ramzess nokāpa no zirga un piegāja pie koka.
Zemnieks karājās, galvu uz priekšu izstiepis; mute viņam bija plati pavērta, plaukstas vērstas pret apkārtstāvošiem, acīs sastingušas šausmas. Šķita, ka viņš grib kaut ko sacīt, tikai neklausa balss.
— Nelaimīgais! — troņmantnieks līdzcietīgi nopūtās. Atgriezies pie svītas, viņš lika izstāstīt sev zemnieka
dzīves stāstu, tad ilgi jāja klusēdams.
Ramzesa acu priekšā visu laiku rēgojās pašnāvnieks un sirdi kremta apziņa, ka šim atstumtajam vergam nodarīta pārestība, tik milzīga pārestība, ka par to vērts padomāt pat viņam, faraona dēlam un troņmantniekam»
Tveice bija neciešama, putekļi kaltēja lūpas un grauza acis cilvēkiem un dzīvniekiem. Tika nolemts apstāties un mazliet atpūsties,
Tikmēr Nitagers beidza sarunu ar ministru,
Mani virsnieki, — sacīja vecais karavadonis, — raugās nevis zem kājām, bet gan uz priekšu. Un varbūt tādēļ ienaidnieks mani vēl ne reizi nav pārsteidzis,
Labi, ka ieminējies par to, godājamais, Es gandrīz piemirsu, ka jānokārto daži parādi, — Herhors attapās un lika sasaukt virsniekos un karavīrus, kuri gadījās tuvumā.
Pasauciet šurp Einanu, — sacīja ministrs, kad visi bija sanākuši.
Amuletiem nokāries virsnieks uzradās tik ātri, it kā to vien būtu gaidījis, Viņa sejā bija redzams prieks, ko pazemība nespēja apvaldīt.
Herhors, ieraudzījis Einanu, uzrunāja klātesošos:
— Saskaņā ar ķēniņa gribu, manevriem beidzoties, augstākā militārā vara atkal pāriet manās rokās,
Klātesošie nolieca galvas,
— Šī vara man jāizmanto, lai pirmām kārtām samaksātu katram pēc nopelniem.
Virsnieki saskatījās.
Einana, — turpināja ministrs, — es zinu, ka tu allaž esi bijis viens no centīgākiem virsniekiem…
Ar jūsu muti runā patiesība, — Einana atteica. — Gluži kā palma gaida dzīvinošu rasu, tā es gaidu manu priekšnieku pavēles. Nesaņemdams tās, jūtos kā vientuļš ceļinieks, kas nomaldījies tuksnesi,
Rētām izvagotie Nitagera virsnieki ar apbrīnu klausījās Einanas veiklajā valodā un domāja pie sevis: «Lūk, kurš celsies pāri citiem!»
Einana, — sacīja ministrs, — tu esi ne vien centīgs, bet arī modrs kā ibiss uz ūdens. Dievi apveltījuši tevi ar lieliskām īpašībām: ar čūskas Izmanību un ar vanaga redzi…
Vistīrākā patiesība plūst pār jūsu godības lūpām, — Einana iestarpināja. — Ja man nebūtu asa redze, es nebūtu pamanījis abus svētos skarabejus.
Jā, — ministrs viņu pārtrauca, — tad tu nebūtu paglābis mūsu kolonnu no dievzaimošanas. Par šo varoņdarbu, kas ir visdievbijīgākā ēģiptieša cienīgs, dāvāju tev…
Ministrs noņēma no pirksta zelta gredzenu.
— Dāvāju tev, lūk, šo gredzenu ar dievietes Mutas vārdu, viņas žēlastība un aizgādība tevi pavadīs līdz tavu zemes gaitu galam, ja būsi to pelnījis.
Viņa godība ministrs pasniedza Einanam gredzenu, un klātesošie skaļi uzgavilēja faraonam par godu un nošķindināja ieročus.
Tā kā ministrs nekustējās no vietas, arī Einana stāvēja un raudzījās viņam acīs kā uzticams suns, kurš, saņēmis no saimnieka rokas kumosu, luncina asti un gaida.
Un tagad, — atkal ierunājās ministrs, — atzīsties, Einana, — kādēļ tu neziņoji man, kur nozudis troņmantnieks, kad kolonna soļoja pa aizu? Tu rīkojies nelāgi, jo mums nācās pūst trauksmi ienaidnieka tuvumā.
Dievi ir mani liecinieki, es neko nezināju par troņmantnieku, — Einana neizpratnē atbildēja.
Herhors pašūpoja galvu,
Nevar būt, ka ar tādu redzi apveltīts cilvēks, kas no simt soļu attāluma redz smiltīs svētos skarabejus, neievērotu tik augstu personu kā troņmantnieks.
Es no tiesas neredzēju!.. — taisnojās Einana, sizdams sev pie krūtīm. — Un neviens man nebija licis novērot princi.
Vai tad es neatbrīvoju tevi no priekšpulka vadības?… Vai devu tev kādu citu rīkojumu? — vaicāja ministrs. — Tu biji pilnīgi brīvs, kā jau cilvēks, kuram jāvēro svarīgi notikumi, Bet vai tu tiki galā ar šo uzdevumu? Par līdzīgu pārkāpumu kara laikā tev piespriestu nāvessodu…