Nelaimīgais virsnieks nobālēja.
— Taču man pret tevi ir tēvišķas jūtas, Einana, — turpināja Herhors, — un, paturot prātā milzīgo pakalpojumu, kuru tu izdarīji armijai, pamanīdams skarabejus, svētās Saules simbolus, es sodīšu tevi nevis kā bargs ministrs, bet gan kā lēnprātīgs priesteris, ļoti žēlsirdīgi: tu saņemsi piecdesmit nūju sitienus.
— Jūsu godība…
— Einana, tu mācēji būt laimīgs, esi tagad vīrišķīgs un saņem šo nelielo aizrādījumu, kā pieklājas faraona armijas virsniekam.
Viņa godība Herhors vēl nebija lāga beidzis, kad vecākie virsnieki jau noguldīja Einanu piemērotā vietā, tālāk no ceļa. Tad viens nosēdās viņam uz skausta, otrs uz kājām, bet pārējie divi noskaitīja pa viņa kailo augumu piecdesmit sitienus ar lokanām niedru nūjām.
Varonīgais Einana neizdvesa ne vaida, toties dungoja karavīru dziesmu un pēc eksekūcijas pats mēģināja piecelties. Taču kājas atsacījās viņam klausīt. Viņš nokrita ar seju smiltīs, un viņu nācās vest uz Memfisu divričos. Gulēdams tajos un palaikam uzsmaidīdams karavīriem, viņš domāja, ka tik spēji nemainās vējš Lejasēģiptē, cik spēji mainās laime nabaga virsnieka mūžā.
Kad pēc īsas atpūtas troņmantnieka svīta devās tālāk, viņa godība Herhors uzkāpa zirgā un, jādams blakus ģenerālim Nitageram, pusbalsī tērzēja ar viņu par aziātu tautām un pirmām kārtām par Asīrijas atmodu.
Tai pašā laikā divi ministra kalpotāji — adjutants, kas nesa vēdekli, un rakstvedis Pentuers — ari uzsāka sarunu.
— Un ko tu domā par gadījumu ar Einanu? — jautāja adjutants.
Un ko tu domā par zemnieku, kurs pakaras? — atjautāja rakstvedis,
Man šķiet, ka zemniekam šī diena ir pati laimīgākā, bet valgs ap kaklu — pats mīkstākais kāds viņa mūžā gadījies, — atteica adjutants. — Turklāt es domāju, ka Einana tagad ļoti uzmanīgi novēros troņmantnieku.
Tu maldies, — sacīja Pentuers. — Kopš šā brīža Einana nekad vairs nepamanīs skarabeju, pat ja tas būtu vērša lielumā. Un, kas attiecas uz zemnieku, vai tev neliekas, ka viņam, tomēr klajas ļoti, ļoti slikti svētajā Ēģiptes zemē…
— Tu nepazīsti zemniekus, tādēļ tā runa…
Bet kurš tad viņus pazīst, ja ne es? — īgni atteica rakstvedis. — Es uzaugu Viņu vidū. Es redzēju, kā mans tēvs apūdeņo laukus, tīra kanālus, sēj, pļauj, bet galvenais — maksā nodokļus. Ai, tu nezini, kāds ir zemnieka liktenis Ēģiptē!
Toties zinu, kāds ir sveštautieša liktenis, — atbildēja adjutants. — Mans vecvectēvs vai vectēva vectēvs bija viens no dižajiem hiksiem, bet palika šeit, tālab ka pieķērās šai zemei. Un raugi: nepietiek ar to, ka viņam atņem īpašumu, arī mani līdz šim laikam nomāc manas izcelšanās slogs!.. Pats zini, kas man dažkārt jāpacieš no dižciltīgajiem ēģiptiešiem, lai gan ieņemu augstu posteni. Kā gan es varu žēlot ēģiptiešu zemnieku, ja viņš, ieraugot manas ādas iedzelteno nokrāsu, murmina sev zem deguna: «Pagāns!.. Sveštautietis!..» Toties viņš, zemnieks, nav nedz pagāns, nedz sveštautietis.
Viņš ir tikai vergs, — piebilda rakstvedis, — vergs, kuru apprecina, izšķir, sit, pārdod, dažreiz nogalina un kuram allaž liek strādāt, solot turklāt, ka arī viņā saulē viņš būs vergs.
Adjutants paraustīja plecus.
Dīvains gan tu esi, lai arī gudrs! — viņš sacīja. — Vai tiešām neredzi: ikvienam no mums, lai kādu stāvokli viņš ieņemtu — zemu, ne pārāk zemu vai ļoti zemu —, ir jāstrādā. Un vai tevi nesarūgtina, ka neesi faraons un ka uz tava kapa nebūs piramīdas? Tu nedomā par to, jo saproti, ka tā iekārtota pasaule. Ikviens pilda savus pienākumus: vērsis ar zemi, ēzelis vadā ceļiniekus, es apvēdinu ministru, tu viņa vietā domā, bet zemnieks apstrādā zemi un maksā nodokļus. Kas mums daļas gar to, ka kaut kāds vērsis piedzimis par Apiju un visi viņu godina vai kāds cilvēks piedzimis par faraonu vai nomarhu?
Šim zemniekam nolaupīja desmit gadu darbu, — Pentuers nočukstēja.
Un vai tavu darbu nelaupa ministrs?… — adjutants jautāja. — Kurš zina, ka valsti pārvaldi tu, nevis viņa godība Herhors?
Tu maldies, — rakstvedis sacīja, — viņš patiešām pārvalda. Viņam ir vara, viņam ir griba, bet man tikai zināšanas… Turklāt nedz mani, nedz tevi nesit kā to zemnieku.
Toties Einanu piekāva, un ar mums tas arī var notikt. Jābūt vīrišķīgam un jāapmierinās ar stāvokli, kāds kuram nolemts. Jo vairāk tādēļ, ka mūsu gars, nemirstīgais Ka, šķīstīdamies ik reizi paceļas aizvien augstākā pakāpē, lai pēc tūkstošiem vai miljoniem gadu kopā ar faraonu un vergu dvēselēm un pat kopa ar dieviem saplūstu ar visvareno dzīves radītāju, kuram nav vārda.
— Tu runā kā priesteris, — Pentuers ar rūgtumu atteica. — Tad jau drīzāk man būtu jāizjūt šis miers!.. Taču mani māc sāpes, tālab ka jutu, kādā posta dzīvo miljoni…
— Kas tev liek to just?
Manas acis un mana sirds. Tā ir kā ieleja starp kalniem, kas nevar klusēt; kolīdz dzird kliedzienu, tūdaļ atsaucas.
Bet es tev sacīšu, Pentuer, ka tu pārlieku daudz domā par bīstamām lietām. Nevar nesodīti kāpelēt pa austrumu kalnu kraujām — tā vien raugi, nogāzīsies, — vai arī klaiņot pa rietumu tuksnesi, kur siro badīgi lauvas un saceļas negantais hamsins.
Tikmēr varonīgais Einana, braukdams ratos, kur viņa sāpes kļuva vēl skaudrākas, lai paradītu savu vīrišķību, pieprasīja ēst un dzert, Noēdis sausu, ar ķiplokiem ierīvētu plāceni un nodzēries no slaikas krūkas ieskābenu alu, viņš palūdza vedējam, lai tas ar zariņu atgaiņā mušas no viņa savainotā ķermeņa.
Gulēdams uz maisiem un lādēm čīkstošos ratos, nabaga Einana žēlā balsī uzsāka dziesmu par zemākā virsnieka sūro likteni:
— Kālab tu domā, ka labāk ir būt virsniekam nekā rakstvedim? Nāc un palūkojies uz manu zilām švīkām un jēlumiem klāto augumu, un es pastāstīšu tev nelaimīgā virsnieka stāstu.
Es vēl biju gluži zēns, kad nonācu kazarmās. Brokastīs saņēmu dunku vēderā, ka tumšs gar acīm sametās, pusdienās — ar dūri pierē, ka pat elpa aizrāvās, bet pret vakaru galva bija vienās asinis un gandrīz pušu pāršķelta.
Nāc, pastāstīšu tev, kā devos pārgājienā uz Sīriju. Ēdamais un dzeramais bija jānes rokas, tādēļ biju apkrāvies kā ēzelis. Sprands man bija stīvs ka ēzelim, mugura brakšķēja. Es dzēru saglumējušu ūdeni un ienaidnieka priekšā biju bezpalīdzīgs kā sagūstīts putns.
Es atgriezos Ēģiptē, taču šeit esmu gluži kā tārpu saēsts koks. Par katru nieku mani nogulda zeme un sit, kur vien pagadās, man nav nevienas veselas vietiņas.
Un, lūk, esmu slims, un man jāguļ, mani ved ratos, bet kalpotājs pa tam nozog manu apmetni un aizlavās…
Tālab maini, ai, rakstvedi, savas domas par virsnieka laimi.
Tā dziedāja varonīgais Einana, un viņa skumjpilnā dziesma pārdzīvoja Ēģiptes valsti.
Piektā nodaļa
Jo tuvāk troņmantnieka svīta nāca Memfisai, jo vairāk saule sliecās uz rietumiem un no neskaitāmajiem kanāliem un tālās jūras cēlās drēgna valguma pilns vējš, Ceļš atkal stiepās gar auglīgu apvidu: laukos un audzēs ļaudis joprojām strādāja, lai gan pār tuksnesi jau gūlās rožaina atblāzma un kalnu galotnes liesmaini kvēloja.
Ramzess apstājās un apgrieza zirgu. Tūdaļ pat viņu ielenca svīta, piebrauca augstākie virsnieki, lēnām, vienmērīgā solī pienāca pulki.
Rietošās saules purpursarkano staru apspīdēts, troņmantnieks izskatījās pēc dieva statujas. Kareivji raudzījās viņā ar lepnumu un mīlestību, virsnieki — ar apbrīnu.