- Atgriezīsimies pie lietas! - mudināja Hardins. - Kādā veidā jūs gribētu saņemt tā dēvēto nodokli, jūsu godība? Vai gribēsiet to graudā: kviešus, kartupeļus, dārzeņus, lopus?
Apakšprefekts nesaprašanā blenza uz viņu. - Kāda velna pēc? Ko mēs ar tiem iesāktu? Mums pašiem ir pamatīgi pārpalikumi. Protams, zeltā! Starp citu, vēl labāks būtu hroms vai vanādijs, ja jums tas ir pietiekamā daudzumā.
Hardins iesmējās. - Pietiekamā daudzumā! Mums pat dzelzs nav pietiekamā daudzumā. Zeltā? Lūk, paskatieties, kāda ir mūsu nauda! - Viņš pasvieda sūtnim monētu.
Augst. Rodriks to notvēra un iepleta acis. - Kas tas ir? Tērauds?
- Tieši tā.
- Es nesaprotu.
- Termins ir planēta, kurai faktiski nav nekāda metāla. Mēs visu to ievedam. Līdz ar to mums nav zelta un nekā tāda, ar ko maksāt, ja vien jūs nevēlaties dažus tūkstošus bušeļu kartupeļu.
- Nu tad, teiksim... gatavus ražojumus.
- Bez metāla? No kā mēs gatavojam savas mašīnas?
Iestājās klusuma brīdis, un tad Pirenne mēģināja
vēlreiz: - Visai šai spriedelēšanai nav itin nekādas jēgas. Termins nav planēta, bet zinātnisks dibinājums, kas strādā pie milzīgas enciklopēdijas. Visuma vārdā, cilvēk, vai tiešām jums nav cieņas pret zinātni?
- Enciklopēdijas neizcīna karus. - Augst. Rodrika uzacis draudīgi savilkās. - Tātad šī ir absolūti nepro-duktīva, turklāt gandrīz neapdzīvota pasaule. Nu, tādā gadījumā jūs varētu maksāt ar zemi.
- Kā jūs to domājat? - Pirenne noprasīja.
- Šī pasaule ir gandrīz tukša, un neaizņemtā zeme droši vien ir auglīga. Uz Anakreona dzīvo daudz aristokrātu, kuri labprāt vēlētos paplašināt savus īpašumus.
- Jūs nedrīkstat neko tādu ierosināt!
- Nav nekādas vajadzības tā satraukties, doktor Pirenne. Zemes šeit pietiek visiem. Ja notiks, kā paredzēts, un jūs būsiet gatavi sadarboties, mēs droši vien varētu iekārtot visu tā, lai jūs neko nezaudētu. Varam piešķirt titulus un zemes īpašumus. Domāju, ka jūs mani saprotat.
- Paldies! - Pirenne iešņācās.
Un tad nevainīgā balsī ierunājās Hardins: - Vai Anakreons varētu apgādāt mūs ar pietiekamu daudzumu plutonija Termina kodolspēkstacijai? Mums ir atlikuši krājumi tikai dažiem gadiem.
Pirenne skaļi ierāva elpu, un uz vairākām minūtēm iestājās mēms klusums. Kad augst. Rodriks ierunājās atkal, viņa balss skanēja pavisam citādi nekā iepriekš:
- Jums ir kodolenerģija?
- Protams. Kas tur neparasts? Cik man zināms, kodolenerģija pastāv jau piecdesmit tūkstošus gadu. Kāpēc lai mums tās nebūtu? Nelielas grūtības rada tikai plutonija sagāde.
- Jā... jā... - Sūtnis brīdi klusēja un tad neveikli piebilda: - Nu labi, kungi, turpināsim šo tematu rīt. Palūgšu mani atvainot...
Pirenne pavadīja viņu ar skatienu un caur sakostiem zobiem izgrūda: - Šis neciešamais, stulbais ēzelis! Šis...
Hardins viņu pārtrauca: - Tā nav. Viņš vienkārši ir savas vides produkts. Neko daudz vairāk nesaprot kā “Man ir šaujamais, bet tev nav”.
Pirenne izmisis apsviedās pret viņu. - Un ko jūs, Visuma vārdā, domājāt, gvelžot par militārām bāzēm un nodevām? Vai esat jucis?
- Nē. Es tikai pametu ēsmu un ļāvu viņam runāt. Jūs taču pamanījāt, ka viņš galu galā atklāja Anakreona patiesos nodomus, proti, sadalīt Terminu atsevišķos zemes īpašumos. Skaidrs, ka es nedomāju to pieļaut.
-Jūs nedomājat pieļaut. Jūs. Un kas jūs tāds esat? Un man gribētos zināt, ko jūs domājāt, muldēdams par mūsu kodolspēkstaciju? Tieši tas mūs var padarīt par militāras intereses objektu!
- Jā, - Hardins smīnēdams atteica. - Par militāras intereses objektu, no kura jāizvairās. Vai tad nav skaidrs, kāpēc es par to ierunājos? Tas apstiprināja manas aizdomas, kas bija jau pamatīgi samilzušas.
- Un kādas tās būtu?
- Tādas, ka uz Anakreona vairs nav kodolenerģijas. Ja viņiem tā būtu, tad mūsu draugs, bez šaubām, būtu sapratis, ka plutoniju kodolspēkstacijās neizmanto - tas ir sen novecojis paņēmiens. Un no tā izriet, ka kodolenerģijas nav arī pārējai Perifērijai. Vismaz Smirno tās noteikti nav, jo citādi Anakreons nesenajā karā nebūtu guvis tik daudz uzvaru. Vai jums tas nešķiet interesanti?
- Tfū! - Pirenne promiedams izgrūda ar rūgtu ironiju, un Hardins iecietīgi pasmaidīja.
Aizmetis cigāra galu, viņš pacēla skatienu pret Galaktikas plašumiem. - Tātad šie atgriežas pie naftas un oglēm, ko? - viņš nomurmināja, bet pārējās domas paturēja pie sevis.
3.
Apgalvodams, ka “Žurnāls” nepieder viņam, Hardins varbūt formāli sacīja patiesību, taču tā bija tikai daļa no patiesības. Hardins bija iedvesmojis un vadījis kustību, kura centās izveidot Terminu par autonomu municipalitāti, un bija ievēlēts par pirmo Pilsētas mēru, tāpēc gluži saprotams, ka viņš, kaut arī nebūdams nevienas “Žurnāla” akcijas oficiāls īpašnieks, tomēr netiešā ceļā kontrolēja apmēram sešdesmit procentu akciju.
Iespējas bija dažādas.
Tāpēc, kad Hardins sāka mudināt Pirenni, lai viņam atļauj piedalīties Pilnvaroto valdes sēdēs, līdzīgu kampaņu uzsāka arī “Žurnāls”, un tā nebija nejaušība. Drīzumā notika pirmais masu mītiņš Fonda pastāvēšanas vēsturē, izvirzot prasību pēc Pilsētas pārstāvniecības “nacionālajā” valdībā.
Un beigu beigās Pirenne negribīgi piekāpās.
Sēdēdams galda galā, Hardins izklaidīgi prātoja, kāpēc eksaktie dabaszinātnieki ir tik neprasmīgi administratori. Varbūt iemesls bija vienkārši tas, ka viņi ir pārlieku pieraduši pie nemainīgiem faktiem un gluži nepieraduši pie mainīgiem cilvēkiem.
Šā vai tā, pašlaik no viņa pa kreisi sēdēja Tomass Sāts un Džords Fara, pa labi - Landins Krasts un Jets Fulems, un pats Pirenne ieņēma vadošo vietu. Protams,
Hardins viņus visus pazina, taču šodien radās iespaids, ka viņi šim gadījumam par godu cenšas izturēties ar pārcentīgu pompozitāti.
Ievada formalitāšu laikā Hardins bija snauduļojis un saasināja uzmanību tikai tad, kad Pirenne sagatavodamies iedzēra malku ūdens no priekšā noliktās glāzes un teica:
- Es jūtos ļoti gandarīts, ka varu informēt valdi: kopš mūsu pēdējās sapulces esmu saņēmis ziņu, ka pēc divām nedēļām Terminu apmeklēs lords Dorvins, Impērijas kanclers. Varam droši uzskatīt, ka mūsu attiecības ar Anakreonu tiks noregulētas pilnīgā saskaņā ar mūsu vēlmēm, līdzko par situāciju būs informēts Imperators.
Viņš pasmaidīja un pāri galdam paskatījās uz Har-dinu. - Attiecīgā informācija ir nodota “Žurnālam”.
Hardins klusībā pasmīnēja. Skaidri varēja redzēt, ka Pirennes vēlēšanās lepni pavēstīt viņam šo ziņu ir bijusi galvenais iemesls, lai ielaistu mēru valdes svētnīcā.
Viņš rāmi sacīja: - Ja atmetam vispārējus izteikumus, ko tieši jūs gaidāt no lorda Dorvina?
Atbildēja Tomass Sāts. Kad viņš bija dižmanīgā noskaņojumā, viņam piemita nelāgs paradums uzrunāt cilvēku trešajā personā.
- Te nu ir skaidri redzams, - viņš teica, - ka mērs Hardins ir profesionāls ciniķis. Viņš taču nevar nesaprast, ka Imperators nekādā ziņā neļaus ierobežot savas personīgās tiesības.
- Kāpēc? Ko viņš darītu, ja tās tomēr tiktu ierobežotas?
Telpai pāršalca aizkaitināta šalkoņa. - Jūs runājat ārpus kārtas! - Pirenne teica un, itin kā vēlāk iedomājies, piebilda: - Turklāt jūsu izteikumi nav tālu no nodevības.
- Vai tā man jāuzskata par atbildi?
- Jā! Un, ja jums vairāk nav, ko sacīt...
- Nesteidzieties ar secinājumiem! Es vēlos uzdot jautājumu. Ja neņem vērā šo diplomātisko žestu - kam varbūt izrādīsies kāda nozīme, bet varbūt arī ne -, vai ir darīts kaut kas konkrēts, lai vērstos pret Anakreona draudiem?