Tāds izcils psihologs kā Seldons spēja pietiekami atšķetināt cilvēku emocijas un cilvēku reakcijas, lai lielos vilcienos paredzētu nākotnes vēsturisko gaitu.
Un ko tas varētu nozīmēt?
4
Lords Dorvins šņauca tabaku. Un viņam bija gari mati, sasprogoti sarežģītās un acīmredzami mākslīgās cirtās, un abās sejas pusēs kuploja gaiša, pūkaina vaigubārda, ko viņš ik pa brīdim mēdza mīloši aptaustīt. Turklāt viņš runāja pārspīlēti precīziem izteikumiem un vienmēr izlaida “r” skaņu.
Tobrīd Hardinam nebija laika gudrot vēl citus iemeslus acumirklīgajai nepatikai, ko viņš izjuta pret dižciltīgo kancleru. Ak jā, arī izsmalcinātās plaukstas kustības, ar kurām viņš pavadīja savus izteikumus, un iestudētā pārākuma izteiksme, kas neizpalika pat pie gluži ikdienišķām piezīmēm.
Bet, lai nu kā, pašlaik pats galvenais bija viņu atrast. Impērijas kanclers pirms pusstundas bija pazudis kopā ar Pirenni - sasodīts, gluži kā izkūpējis zilā gaisā.
Hardins nešaubījās, ka viņa paša prombūtne sākotnējo sarunu laikā Pirennem bija pilnīgi pa prātam.
Tomēr Pirenne bija redzēts šajā ēkas spārnā un šajā stāvā. Vajadzēja vienkārši pavērt visas durvis pēc kārtas. Ticis līdz pusei, Hardins izmeta: - Ahā! - un iegāja aptumšotajā telpā. Uz apgaismotā ekrāna fona nepārprotami iezīmējās lorda Dorvina sarežģītās frizūras sānskats.
Lords Dorvins pacēla skatienu. - Ā, Hahdins! Dhoši vien jūs mūs meklējāt? - Viņš pastiepa pretī savu
tabakdozi - pārlieku izrotātu un diezgan nožēlojamu darinājumu, kā ievēroja Hardins, - saņēma pieklājīgu noraidījumu, paņēma šķipsniņu pats un tēvišķi pasmaidīja.
Pirenne nikni pablenza caur pieri, un Hardins uz to atbildēja ar trulu vienaldzību.
īso klusuma brīdi pēc viņa ienākšanas pārtrauca tikai lorda Dorvina tabakdozes vāciņa klikšķis. Pēc tam viņš to nolika un teica:
- ŠI jūsu Enciklopēdija ir ievēhojams sasniegums, Hahdin. īsts vahoņdahbs, kas iehindojams stahp visu laiku izcilākajiem veikumiem.
- Tā domājam arī mēs, milord. Tomēr šis sasniegums vēl nav pilnīgi pabeigts.
- Tas mazumiņš, ko esmu hedzējis, iepazīstot jūsu Fonda lietphatību, man neatstāj ne mazākās bažas. -Viņš pamāja uz Pirenni, kas iepriecināts paklanījās.
īsta mīlētāju tikšanās, Hardins nodomāja. - Par lietpratības trūkumu es nežēlojos, milord, drīzāk par pārmērīgu lietpratību no anakreoniešu puses - tiesa gan, citā un nelabvēlīgākā virzienā.
- Ak jā, Anakheons! - lords nevērīgi atmeta ar roku. - Tieši nupat atbhaucu no tuhienes. Ļoti bahba-hiska planēta. Pilnīgi nesaphotami, kā cilvēciskas būtnes spēj dzīvot te, Pehifēhijā. Kultuhāla cilvēka elementāho nepieciešamību deficīts, labklājības un komfohta pamat-vajadzību thūkums - pilnīgs paghimums, kuhā viņi...
Hardins viņu sausi pārtrauca: - Diemžēl anakreo-niešiem ir visas elementārās nepieciešamības, lai karotu, un visas pamatvajadzības, lai iznīcinātu.
- Tiesa, tiesa. - Lords Dorvins izskatījās aizkaitināts, droši vien tāpēc, ka pārtraukts teikuma vidū.
- Bet, saphotiet, pašlaik mums nav pahedzēts pāhhu-nāt phaktiskus jautājumus. Mani intehesē pavisam cita joma. Doktoh Pihenne, vai jūs pahādīsiet man otho sējumu? Lūdzu, esiet tik laipns!
Gaismas nodzisa, un nākamās pusstundas laikā Hardins tiktāl pagaisa no abu viru uzmanības loka, ka pats būtu varējis atrasties uz Anakreona. Grāmata uz ekrāna viņam neko daudz neizteica, un viņš nepūlējās sekot tās stāstam, taču lords Dorvins brīžiem izrādīja gluži cilvēcīgu aizrautību. Hardins ievēroja, ka šajās aizrautības reizēs kanclers skaidri izrunā visus “r”.
Kad gaismas atkal iedegās, lords Dorvins teica:
- Bhlnišķlgi! Patiešām bhīnišķigi! Vai jūs gadījumā neintehesējaties pah ahheoloģiju, Hahdin?
- Ko? - Hardins pacentās atgūties no izklaidīgajām domām. - Nē, milord, atklāti sakot, neinteresējos. Pēc sākotnējās izglītības es esmu psihologs un pēc beigu lēmuma - politiķis.
- Ā! Nenoliedzami intehesantas studijas. Vai zināt, es gan... - viņš pacienājās ar pamatīgu tabakas šķipsnu,
- ...dhusku aizhaujos ah ahheoloģiju.
- Tiešām?
- Viņa gaišībai šajā jomā ir visaptverošas zināšanas, - iejaucās Pirenne.
- Nu, vah jau būt, vah jau būt, - viņa gaišība pašapmierināti atzina. - Es patiešām zinātnē esmu ieguldījis daudz dahba. īstenībā pat ļoti daudz. Esmu izlasījis visu Džodanu, Obijasi, Khomvilu... о jā, viņus visus, varat man ticēt!
- Es, protams, esmu par viņiem dzirdējis, - sacīja Hardins, - bet nekad neesmu lasījis viņu darbus.
- Bet vajadzētu, kādheiz vajadzētu to dahīt, mīļais cilvēk! Tas būtu liels gandahījums. Es noteikti uzskatu, ka bija vēhts ceļot šuhp uz Pehifēhiju, lai athastu Lameta ghāmatas eksemplāhu. Vai vahat iedomāties, manā bibliotēkā šī sacehējuma nav! Stahp citu, doktoh Pihenne, jūs taču neesat aizmihsis savu solījumu sagādāt man kopiju, pihms es dodos projām?
- Darīšu to ar prieku.
- Lamets, hedziet, - svinīgi turpināja kanclers, - ienes jaunu un ļoti intehesantu papildinājumu manām iephiekšējām zināšanām pah “Izcelsmes Jautājumu”.
- Par kādu jautājumu?
- Pah “Izcelsmes Jautājumu”. Saphotiet, pah cilvēku hases izcelsmi. Jūs taču noteikti zināt teohiju, ka sākotnēji cilvēku hase ir apdzīvojusi tikai vienu planetāho sistēmu.
- Jā, to es zinu.
- Photams, neviens skaidhi nezina, kuha sistēma tā bija - tā ih pazudusi senatnes miglā. Tomēh pastāv dažas teohijas. Daži saka: Sihiuss. Citi domā, ka Cen-tauha Alfa vai Sola, vai Gulbis 61- hedziet, viss Sihiusa sektohā.
- Un ko saka Lamets?
- Ā, viņš iet pilnīgi jaunu ceļu. Pēc viņa domām, ahheoloģiskie athadumi uz Ahktūha thešās planētas liecina, ka cilvēce tuh eksistējusi, pihms athastas jebkādas nohādes pah kosmosa ceļojumiem.
- Un tas nozīmē, ka tā bijusi cilvēces izcelsmes planēta?
- Vahbūt. Man tas sīki jāpāhlasa un jāapsveh visas liecības, pihms dodu noteiktu atbildi. Jāpāhliecinās, cik dhoši ih viņa novēhojumi.
Hardins kādu laiku klusēja. Tad viņš teica: - Kad Lamets uzrakstīja šo grāmatu?
- Hmm... es teiktu, apmēham pihms astoņsimt gadiem. Photams, viņš tajā balstās uz Glīna aghāk sahakstīto dahbu.
- Kāpēc tad jāpaļaujas uz viņu? Kāpēc nebraucat uz Arktūru izpētīt atradumus pats?
Lords Dorvins savilka uzacis un steigšus paņēma šķipsniņu tabakas. - Kādēļ gan lai es to dahītu, mīļais cilvēk?
- Protams, tādēļ, lai iegūtu informāciju tiešā ceļā.
- Bet kāda pēc tā vajadzība? Tas būtu ļoti līkumots un bezcehīgi komplicēts ceļš, lai tiktu pie hezultāta. Padomājiet, man taču ih pieejami visu seno meistahu, pagātnes izcilo ahhitektu dahbi! Es samēhoju tos citu ah citu, salīdzinu atšķihības, analizēju phethunīgās atziņas, nosphiežu, kas ih tuvāk patiesībai, un izdahu secinājumus. Tā ir zinātniskā metode. Vismaz... - ar tēvišķu augstprātību, - ...tādas ih manas domas. Cik phimitīvi būtu doties uz Ahktūhu vai, piemēham, uz Solu, un klejot pa tuhieni, ja senie meistahi ih izpētījuši šos avotus daudz pamatīgāk, nekā mēs jebkad vahētu cehēt to izdahīt!
- Skaidrs, - Hardins pieklājīgi nomurmināja.
- Nāciet, milord! - aicināja Pirenne. - Domāju, ka mums vajadzētu doties atpakaļ.
- Ak jā. Vahbūt vajadzētu gan.
Izejot no istabas, Hardins piepeši ierunājās: - Milord, vai drīkstu uzdot jautājumu?
Lords Dorvins bāli pasmaidīja un izgreznoja atbildi ar žēlīgi laipnu plaukstas mājienu. - Photams, mīļais cilvēk! Esmu gandahīts pah iespēju pakalpot. Ja vien vahu sniegt kādu palīdzību no sava pieticīgā zināšanu khājuma...