... Pats interesantākais Četru Karalistu vēstures aspekts neapšaubāmi ir saistīts ar dīvaino sabiedrību, kādu uz laiku tai uzspieda Salvora Hardina pārvaldība. ...
GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA
1.
Delegācija!
Tas apstāklis, ka Salvors Hardins bija to paredzējis, nedarīja stāvokli patīkamāku. Gluži otrādi: šī priekšnojauta viņu nepārprotami kaitināja.
Johans Lī skubināja ķerties pie galējiem līdzekļiem. - Es nesaprotu, Hardin, - viņš teica, - kāpēc mums jātērē laiks! Viņi neko nevarēs izdarīt līdz nākamajām vēlēšanām, vismaz juridiski ne, un tas nozīmē, ka mūsu rīcībā ir gads. Izlidini viņus pa durvīm!
Hardins savilka lūpas. - Lī, tu neko negribi mācīties! Visos četrdesmit gados, kopš es tevi pazīstu, tu tā arī neesi apguvis izsmalcināto prasmi pielavīties no mugurpuses.
- Tas nav mans cīņas paņēmiens, - atrūca Lī.
- Jā, es zinu. Laikam jau tāpēc tu esi vienīgais cilvēks, kuram es uzticos. - Hardins uz brīdi apklusa un pasniedzās pēc cigāra. - Kopš tiem laikiem, kad mēs sarīkojām apvērsumu pret Enciklopēdistiem, Lī, mēs esam nogājuši garu ceļu. Es kļūstu vecs. Man ir sešdesmit divi gadi. Vai tu kādreiz domā par to, cik ātri šie trīsdesmit gadi ir aizskrējuši?
Lī nicīgi nosēcās. - Es nejūtos vecs, un man ir sešdesmit seši!
- Jā, bet manas iekšas nav tādas kā tavējās. - Hardins laiski sūca cigāru. Viņš jau sen bija pārstājis
ilgoties pēc Vegas maigās tabakas, kuru bija iecienījis jaunībā. Tās dienas, kad Termina planēta bija tirgojusies ar visām Galaktikas Impērijas pasaulēm, piederēja aizmirstībai, kurp aizceļo visas Vecās Labās Dienas. Tai pašai aizmirstībai, kurai pretī virzījās arī Galaktikas Impērija. Interesanti, kas ir jaunais imperators, viņš nodomāja, un vai vispār eksistē jauns imperators vai jebkāda impērija. Ak Visums! Jau trīsdesmit gadu, kopš šī Galaktikas nomale sarāva visus sakarus ar pārējām planētām, un visa Termina pasaule tagad sastāvēja pati no sevis un četrām apkārtējām karalistēm.
Kā krita visi šie varenie! Karalistes! Senajās dienās tās bija prefektūras un visas piederēja vienai provincei, kura savukārt bija daļa no sektora, kurš savukārt bija daļa no kvadranta, kurš savukārt bija daļa no visaptverošās Galaktikas Impērijas. Un, kad Impērija zaudēja kontroli pār Galaktikas tālākajām teritorijām, šīs niecīgās planētu grupas kļuva par karalistēm - ar komisko operu cienīgiem karaļiem un augstmaņiem, ar sīkumainiem, bezjēdzīgiem kariem un ar dzīvi, kas nožēlojami ritēja gruvešu vidū.
Brūkoša civilizācija. Aizmirsta kodolenerģija. Mitoloģija zinātnes vietā. Līdz brīdim, kad sevi pieteica Fonds. Fonds, kuru Hari Seldons nodibināja šeit, uz Termina, tieši šāda mērķa labad.
Lī stāvēja pie loga, un viņa balss pārtrauca Hardina atmiņu ceļojumu. - Viņi ir klāt, - Lī teica. - Atbraukuši ar jaunākā modeļa automobili, pienapuikas! - Viņš nenoteikti paspēra dažus soļus uz durvju pusi un tad paskatījās uz Hardinu.
Hardins pasmaidīja un ar rokas mājienu aicināja viņu atpakaļ. - Paliec tepat! Es devu rīkojumu, lai viņus uzved šeit augšā.
- Šeit! Kāpēc? Tu liec viņiem justies pārāk nozīmīgiem.
- Kam vajadzīgas visas tās oficiālo mēra audienču ceremonijas? Es jūtos pārāk vecs tādām formalitātēm. Turklāt darīšanās ar jaunajiem nekaitē paglaimot -sevišķi tad, ja tas neuzliek nekādas saistības. - Viņš pamirkšķināja ar aci. - Apsēdies, Lī, un sniedz man morālu atbalstu! Ar jauno Sermaku man tas būs ļoti vajadzīgs.
- Tas zellis Sermaks ir bīstams, - Lī drūmi noteica. - Un viņam ir sekotāji, Hardin, tāpēc nenovērtē viņu par zemu!
- Vai es kādreiz esmu kādu novērtējis par zemu?
- Nu tad arestē viņu! Tādu vai citādu apsūdzību varēsi atrast pēc tam.
Hardins nepievērsa šim padomam uzmanību. - Viņi ir ieradušies, Lī. - Atbildēdams uz signālu, viņš piespieda pedāli zem rakstāmgalda, un durvis atvērās.
Visi četri delegācijas dalībnieki ienāca kabinetā, un Hardins ar rokas mājienu laipni norādīja uz klubkrēsliem, kas stāvēja puslokā pretī rakstāmgaldam. Ienācēji paklanījās un gaidīja, kad mērs sāks runāt pirmais.
Hardins atsita vaļā neparasti izgravētās cigāru etvijas vāku. Savulaik, sen aizgājušajos Enciklopēdistu laikos, šī etvija bija piederējusi Džordam Faram no vecās Pilnvaroto valdes. Tas bija īsts Impērijas produkts no Santanni, kaut arī tagad tajā glabājās pašaudzēti cigāri. Svinīgā nopietnībā četri delegācijas locekļi cits pēc cita paņēma pa cigāram un ceremoniāli tos aizdedzināja.
Šefs Sermaks bija otrais no labās; šajā jauno cilvēku grupā viņš bija pats jaunākais - un arī interesantākais, ar dzeltenām, spurainām, rūpīgi apcirptām ūsām un iegrimušām nenosakāmas krāsas acīm. Pārējos trīs Hardins tūlīt izmeta no prāta; tie acīmredzami bija ierindas viduvējības. Viņš koncentrēja uzmanību uz Sermaku, to pašu Sermaku, kurš jau savā pirmajā Pilsētas padomes termiņā vairākkārt bija apgriezis šo pusaizmigušo veidojumu ar kājām gaisā, un tieši Ser-makam viņš teica:
- Es ļoti gaidīju tikšanos ar jums, padomniek, jau kopš izcilās runas, kuru jūs teicāt pagājušajā mēnesī. Jūsu uzbrukums pašreizējās valdības ārpolitikai patiešām bija meistarīgs.
Sermaka acīs iezibējās uguntiņas. - Jūsu interese mani pagodina. Varbūt uzbrukums bija meistarīgs, varbūt ne, bet katrā ziņā tas bija pamatots.
- Varbūt! Protams, jums ir tiesības pašam uz savām domām. Tomēr jūs esat diezgan jauns.
Atbilde skanēja sausi. - Šis trūkums zināmā dzīves posmā piemīt lielākai daļai cilvēku. Jūs kļuvāt par pilsētas mēru, kad bijāt divus gadus jaunāks par mani.
Hardins sevī pasmaidīja. Šis zaļknābis prot saglabāt vēsu prātu. Viņš teica: - Es pieņemu, ka uz tikšanos ar mani jūs mudināja tā pati ārpolitika, kura Padomes sēžu zālē jūs tik ļoti kaitina. Vai jūs runāsiet savu trīs kolēģu vārdā vai man uzklausīt katru no jums atsevišķi?
Četri jaunie cilvēki aši pārmija skatienus, un viņu plakstiņi viegli ņoraustījās.
Sermaks drūmi sacīja: - Es runāšu Termina tautas vārdā - to cilvēku vārdā, kuri šobrīd nav atbilstoši pārstāvēti iesīkstējušajā aparātā, ko viņi sauc par Padomi.
- Skaidrs. Nu tad sāciet!
- Lietas būtība ir tāda, mēra kungs: mēs esam neapmierināti...
- Ar “mēs” jūs domājat “tautu” vai ne?
Sermaks naidīgi paskatījās uz viņu, nojauzdams
lamatas, un salti atbildēja: - Esmu pārliecināts, ka manas domas atspoguļo Termina balsotāju vairākuma uzskatus. Vai tas jūs apmierina?
- Protams, tādam apgalvojumam nekaitētu pierādījumi, bet turpiniet vien! Jūs tātad esat neapmierināti.
- Jā, neapmierināti ar politiku, kura jau trīsdesmit gadus laupa Termina spējas aizsargāties pret nenovēršamu uzbrukumu no ārpuses.
- Skaidrs. Un tāpēc? Turpiniet, turpiniet!
- Priecājos, ka gaidāt turpinājumu. Un tāpēc mēs veidojam jaunu politisko partiju; tādu partiju, kura aizstāvētu Termina tūlītējās vajadzības, nevis daudzinātu mistisku nākotnes Impērijas “likteņa manifestu”. Mēs vēlamies izsviest jūs un jūsu lišķīgo piekritēju kliķi no Pilsētas rātes - un darīt to drīz.
- Ja vien? Kā zināt, vienmēr pastāv “ja vien”.
- Šajā gadījumā tas ir pasakāms īsi. Ja vien jūs tūlīt neatkāpsieties no amata. Es nelūdzu jūs mainīt politiku, jo tiktāl jums neuzticos. Jūsu solījumi nav nenieka vērti. Mēs pieņemam vienīgi tūlītēju atkāpšanos.
- Skaidrs. - Hardins sakrustoja kājas un atgāza krēslu atpakaļ uz abām aizmugures kājām. - Tātad tas ir jūsu ultimāts. Laipni, ka jūs mani brīdināt. Bet, redziet, es drīzāk domāju, ka to neievērošu.