- Tāda iespēja ir maz ticama, Sermak. Jūs spriežat virspusēji. Spējīgākie cilvēki no karalistu planētām katru gadu tiek sūtīti šurp uz Fondu un izglītoti priesteru kārtā. Un labākie no viņiem paliek šeit un apgūst pētniecību. Ja domājat, ka tie, kuri aizbrauc bez saprašanas par zinātnes elementiem vai, vēl ļaunāk, ar priesteru saņemtām izkropļotām zināšanām, spēj izlauzties līdz kodolenerģijai, elektronikai vai hiper-pārejas teorijai, tad jums ir ļoti romantizēts un aplams
priekšstats par zinātni. Lai nokļūtu tik tālu, ir jāmācās veselu mūžību, turklāt vajadzīgas teicamas smadzenes.
Johans LI šis runas laikā bija strauji piecēlies un izgājis no istabas. Tagad viņš atgriezās un, kad Hardins beidza, noliecās priekšniekam pie auss. Kaut ko pačukstējis, viņš tam iedeva svina cilindru. Pēc tam, uzmetis delegātam īsu un naidīgu skatienu, LI atkal apsēdās savā krēslā.
Hardins pagrieza cilindru rokās un pagrieza abus galus, caur skropstām vērodams delegātu. Pēc tam viņš ar spēcīgu, strauju kustību to atvēra, un vienīgi Serma-kam pietika attapības neuzmest ašu skatienu saritinātajam papīram, kas no tā izkrita.
- īsi sakot, kungi, - Hardins teica, - valdība uzskata, ka tā zina, ko dara.
Runādams viņš pārskatīja saņemto lapu. Uz tās stiepās sarežģītu, šķietami bezsaturīgu zīmju rindas, un vienā stūrī ar zīmuli bija uzskricelēti trīs vārdi, kuri ietvēra ziņojumu. īsā skatienā aptvēris rakstīto, viņš to nevērīgi iemeta atkritumu šahtā.
- Diemžēl ar to mūsu saruna beidzas, - Hardins teica. - Priecājos, ka esmu jūs visus saticis. Paldies, ka atnācāt! - Viņš nevērīgi paspieda katram roku, un atnācēji rindā izgāja no istabas.
Hardins gandrīz bija atradinājies smieties, tomēr pēc tam, kad Sermaks un viņa trīs mēmie partneri vairs nebija dzirdamības attālumā, viņš ļāva vaļu sausiem smiekliem un uzmeta Johanam Lī uzjautrinātu skatienu.
- Kā tev patika šī blefotāju spēkošanās, Lī?
Lī pikti nosēcās. - Es neesmu pārliecināts, ka blefoja arī viņš. Turpini glaudīt viņu ar baltiem cimdiem,
un viņš, visticamāk, uzvarēs nākamajās vēlēšanās, kā pats apgalvoja.
- Jā, tas ir iespējams, pat ļoti iespējams... ja vien pirms tam nenotiks kāda pārmaiņa.
- Gādā, lai šoreiz tā nenotiktu nevēlamā virzienā, Hardin! Es tev saku, šim Sermakam ir atbalstītāji. Ko tad, ja viņš nolemj negaidīt līdz nākamajām vēlēšanām? Bija laiks, kad mēs ar tevi panācām mērķi ar spēku par spīti tavam sauklim par spēka pielietošanu.
Hardins savilka uzacis. - Tu šodien patiešām esi pesimistiski noskaņots, Lī. Un sevišķi noskaņots protestēt, citādi tu nerunātu par spēka pielietošanu. Atceries, ka mūsu mazais pučs tika īstenots bez asinsizliešanas. Tas bija nepieciešams solis, kas jāsper īstajā brīdī, un tas notika gludi un nesāpīgi, kaut arī ar zināmiem pūliņiem. Ja runa ir par Sermaku, viņš mēģina sacelties pret citādu spēku. Tu un es, Lī, mēs neesam Enciklo-pēdisti. Mēs esam gatavībā. Raidi savus vīrus pret šiem puišeļiem rāmi un prātīgi, veco zēn! Nejauj nojaust, ka mēs viņus vērojam, bet turi acis vaļā - pats saproti!
Lī sāji iesmējās. - Būtu gan es attapīgs, ja gaidītu tavas pavēles, vai ne, Hardin? Sermaks un viņa vīri tiek novēroti jau veselu mēnesi.
Mērs uzjautrināts nosprauslojās. - Ak pamanījies pirmais, ko? Nu labi! Starp citu, - viņš klusinātā tonī piebilda, - sūtnis Verisofs atgriežas uz Termina. Ceru, ka uz neilgu laiku.
Iestājās īss klusuma brīdis, kurā jautās apslāpētas bailes, un tad Lī iesaucās: - Kādu vēsti tas nozīmē? Vai viss jau brūk un gāžas?
- Es nezinu. Nevaru tev atbildēt, pirms neesmu dzirdējis, kas Verisofam sakāms. Pilnīgi iespējams, ka tas jau notiek. Galu galā tam ir jānotiek pirms vēlēšanām. Bet kāpēc tu izskaties tik satriekts?
- Tāpēc, ka es nezinu, kā viss iegrozīsies. Tu esi grūti saprotams, Hardin, un pārāk daudz paturi pie sevis.
- Pat tu tā domā? - Hardins nomurmināja. Un skaļi piebilda: - Vai tas nozīmē, ka tu grasies iestāties Ser-maka jaunajā partijā?
Lī pasmaidīja pret savu gribu. - Nu labi! Tu esi uzvarējis. Vai tagad ieturēsim pusdienas?
2.
Salvoram Hardinam piedēvētas ir daudzas epigrammas - rūdīts epigrammatiķis! un krietna daļa no tām, iespējams, ir apšaubāmas. Tomēr ir ziņas, ka viņš kādā situācijā esot teicis:
- Ir izdevīgi būt atklātam, it sevišķi tad, ja esi pazīstams ar slepenību.
Polijam Verisofam ne vienu reizi vien bija nācies rīkoties pēc šī padoma, jo pašlaik viņš jau četrpadsmito gadu dzīvoja uz Anakreona ar dubultu statusu, un šī statusa saglabāšana bieži raisīja nepatīkamas domas par dejošanu ar kailām kājām uz nokaitēta metāla.
Anakreona ļaudīm viņš bija augstais priesteris un pārstāvēja Fondu, kas šiem “barbariem” bija mistikas iemiesojums un fiziskais centrs reliģijai, kuru viņi - ar Hardina palīdzību - bija radījuši pēdējos trijos gadu desmitos. Šajā statusā viņš baudīja godināšanu, kas bija kļuvusi bezgala nogurdinoša, jo viņš no sirds nicināja rituālu, par kura centru bija kļuvis.
Bet Anakreona karalim - gan vecajam valdniekam, gan viņa jaunajam mazdēlam, kas tagad sēdēja tronī, -viņš bija vienkārši sūtnis no valsts, kura vienlaikus iedvesa gan bailes, gan vēlmi pakļaut.
Visā visumā tas bija apgrūtinošs darbs, un viņa pirmais ceļojums uz Fondu trīs gadu laikā, par spīti
nepatīkamajam incidentam, kas bija tā iemesls, atgādināja gluži vai sava veida brīvdienas.
Un, tā kā šī nebija pirmā reize, kad viņam vajadzēja ceļot pilnīgā slepenībā, viņš atkal ņēma palīgā Hardina epigrammu par atklātumu.
Viņš uzvilka civilapģērbu - tas pats par sevi nozīmēja brīvdienas -, iekāpa pasažieru lainerī uz Fondu un iekārtojās otrajā klasē. Nokļuvis uz Termina, viņš izlauza ceļu cauri kosmosostas pūlim un no publiskā vizifona piezvanīja uz Pilsētas rātsnamu.
- Mani sauc Džens Smaits. Man šajā pēcpusdienā ir norunāta tikšanās ar mēru.
Lietpratīgā jaunā sieviete ar nedzīvo balsi, kas atsaucās sakaru līnijas otrā galā, izdarīja citu savienojumu un pārmija dažus ašus vārdus, tad sausi un mehāniski paziņoja Verisofam: - Mērs Hardins jūs pieņems pēc pusstundas, ser, - un ekrāns nodzisa.
Tad Anakreona sūtnis nopirka Termina Pilsētas “Žurnāla” jaunāko numuru, nevērīgi aizstaigāja līdz rātsnama parkam un, apsēdies uz pirmā brīvā soliņa, gaidīdams izlasīja redaktora ievadrakstu, sporta sleju un humora lappusi. Kad pusstunda bija aizvadīta, viņš iespieda izdevumu padusē, iegāja rātsnamā un priekštelpā nosauca savu vārdu.
Tā rīkodamies, viņš saglabāja pilnīgi anonīmu drošību, jo bija tik labi redzams, ka neviens viņam neveltīja lieku skatienu.
Hardins apsveica viņu ar smaidu. - Ņem cigāru! Kāds bija ceļojums?
Verisofs paņēma piedāvāto. - Interesants. Blakus-kabīnē brauca priesteris, kas ceļoja šurp, lai noklausītos īpašu kursu par radioaktīvās sintētikas gatavošanu -vēža ārstēšanai, tu jau zini...
- Bet viņš taču nesauca to par radioaktīvo sintētiku, vai ne?
- Protams, ne! Viņam tas bija Svētais Ēdiens.
Mērs pasmaidīja. - Turpini!
- Viņš ievilka mani teoloģiskā diskusijā un darīja, ko spēja, lai izrautu mani no rupjā materiālisma nagiem.
- Un nepazina pats savu augsto priesteri?
- Bez košsarkanā amata tērpa? Turklāt viņš bija no Smirno. Bet vispār tā bija interesanta pieredze. Tas patiešām ir apbrīnojami, Hardin, kādas saknes ir laidusi zinātnes reliģizēšana. Es par šo tematu esmu uzrakstījis eseju - tikai pats savam priekam, jo publicēt to nebūtu gudri. Skatoties no socioloģiskā viedokļa, varētu teikt tā: kad vecā Impērija apmalēs sāka trūdēt, iespējams, radās uzskats, ka zinātne kā zinātne ir pievīlusi ārējās pasaules. Lai to atkal pieņemtu, tai būtu jāparādās citā ietērpā - un tieši tas ir noticis. Šis līdzeklis darbojas nevainojami.