Verisofs pamāja ar galvu, tomēr viņa sejā jautās šaubas. - Visi zina, ka tā notikumiem bija paredzēts virzīties. Bet vai mēs varam atļauties riskēt? Vai drīkstam riskēt ar tagadni miglainas nākotnes vārdā?
- Mums tas ir jādara, jo nākotne nav miglaina. Seldons to noteica ar aprēķiniem un diagrammām. Katra nākamā krīze mūsu vēsturē ir reģistrēta, un katra no tām zināmā mērā ir atkarīga no iepriekšējo krīžu sekmīga nobeiguma. Šī ir tikai otrā krīze, un Visums vien zina, kādas sekas beigās varētu izraisīt pat visniecīgākā novirze.
- Tā ir diezgan tukša prātošana.
- Nē! Hari Seldons Laika Velvē teica, ka katrā krīzē mūsu rīcības brīvība tikšot ierobežota līdz stāvoklim, kad iespējama ir tikai viena rīcība.
- Lai noturētu mūs uz viena šaura, taisna ceļa?
- Lai noturētu un neļautu novirzīties, jā. Bet vienlaikus jāatceras: kamēr pastāv vairāk nekā viens ceļš, krīze vēl nav pienākusi. Mums jāļauj straumei plūst savu gaitu, cik ilgi vien iespējams, un, zvēru pie Visuma, tieši to es centīšos darīt!
Verisofs neatbildēja. Saspringtā klusumā viņš sēdēja un kodīja apakšlūpu. Vēl tikai pagājušajā gadā Har-dins bija apspriedis ar viņu šo problēmu, pašu galveno problēmu - kā stāties pretī Anakreona kareivīgajiem gatavošanās darbiem. Un tikai tāpēc, ka viņš, Verisofs, bija paudis neapmierinātību ar iecietības politikas turpināšanu.
Šķiet, ka Hardins nojauš sava sūtņa domas. - Man nekad nebūtu vajadzējis tev visu to stāstīt.
- Kāpēc tu tā runā? - Verisofs pārsteigts iesaucās.
- Tāpēc, ka tagad ir seši cilvēki, kuri itin skaidri apzinās, kas sagaidāms nākotnē, - tu, es, trīs pārējie sūtņi un Johans LI; un man ir sasodītas aizdomas, ka Seldons gribēja, lai neviens to nezinātu.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka pat Seldona augsti attīstītajai psiholoģijai bija ierobežojumi. Tā nespēja apstrādāt pārāk daudzus neatkarīgus mainīgos lielumus. Viņš nevarēja strādāt ar indivīdiem ilgākā laika posmā, tāpat kā nevar pielietot gāzu kinētisko teoriju atsevišķām molekulām. Viņš strādāja ar pūļiem, ar veselu planētu iedzīvotājiem, un tikai ar akliem pūļiem, kuriem nav iepriekšēju zināšanu par viņu rīcības rezultātiem.
- Necik skaidrāks nekļūst.
- Tur es nevaru palīdzēt. Neesmu pietiekami labs psihologs, lai to zinātniski izskaidrotu. Tomēr vienu tu zini. Uz Termina nav izglītotu psihologu un nav precīzu zinātnisku tekstu. Skaidri zināms, ka viņš negribēja, lai uz Termina dzīvotu kāds, kurš spēj iepriekš izskaitļot nākotni. Seldons gribēja, lai mēs dzīvojam akli - un tāpēc pareizi - saskaņā ar pūļa psiholoģijas likumiem. Kā jau tev reiz teicu, es nezināju, kurp mēs virzāmies, kad pirmoreiz patriecām anakreoniešus. Mana doma bija vienīgi saglabāt varas līdzsvaru, un tas bija viss. Tikai vēlāk es sāku saskatīt notikumos zināmu kopsakarību, tomēr esmu pēc iespējas centies neizmantot šīs zināšanas savā darbībā. Paredzējumu diktēta iejaukšanās būtu izsitusi Plānu no līdzsvara.
Verisofs domīgi pamāja ar galvu. - Gandrīz tikpat sarežģītus argumentus es esmu dzirdējis Anakreona tempļos. Kādā veidā tu ceri ieraudzīt pareizo rīcības brīdi?
- Tas ir jau ieraudzīts. Tu atzini, ka pēc karakuģa saremontēšanas nekas vairs nekavēs Vjennisu mums uzbrukt. Tajā ziņā vairs nebūs nekādu alternatīvu.
- Taisnība.
- Lai būtu. Tiktāl par ārējo aspektu. Tālāk: tu piekrīti, ka nākamajās vēlēšanās izveidosies jauna un agresīva Padome, kas aicinās vērsties pret Anakreonu. Arī tur nebūs alternatīvas.
- Taisnība.
- Un tas brīdis, kad nebūs vairs nekādu alternatīvu, būs krīzes sākums. Un tomēr... man ir zināmas bažas.
Viņš apklusa, un Verisofs gaidīja. Pēc brīža Hardins lēni un gandrīz negribīgi turpināja: - Man ir radusies doma, varbūt tīrā iedoma, ka ārējam un iekšējam spiedienam bija ieplānots sasniegt mērķi vienlaikus. Bet pašlaik ir vairāku mēnešu nobīde. Vjenniss droši vien uzbruks jau pirms pavasara sākuma, bet līdz vēlēšanām vēl ir vesels gads.
- Tas neizklausās svarīgi.
- Nezinu. Iemesls tam var būt vienkārši neizbēgamas aprēķinu kļūdas, bet, iespējams, ari tas, ka es zināju pārāk daudz. Es vienmēr esmu centies neļaut saviem paredzējumiem ietekmēt rīcību, bet kā lai zinu, vai man tas izdevās? Un kādas būs šīs nesakritības sekas? Lai nu kā, - viņš pacēla skatienu, - vienu es esmu izlēmis pavisam noteikti.
- Un tas būtu?
- Kad krīze ies plašumā, es došos uz Anakreonu. Gribu būt uz vietas... Ek, labi, tagad pietiks, Verisof! Kļūst vēls. Dosimies atpūsties un pavadīt patīkamu vakaru! Es gribu atslābināties.
- Tad dari to tepat! - Verisofs teica. - Es negribu, lai mani kāds pamana un pazīst, jo pats zini, ko par to teiktu tavu padomnieku jaunā topošā partija. Liec atnest brendiju!
Hardins tā darīja, tomēr ievēroja mēru.
3
Senajās dienās, kad Galaktikas Impērija bija aptvērusi visu Galaktiku un Anakreons bija bagātākā no Perifērijas prefektūrām, imperatori ne vienu reizi vien bija oficiālās vizītēs apciemojuši viceroja pili. Un neviens nebija devies projām, vismaz vienreiz neizmēģinājis prasmi ar ātrlidotāju un bultšauteni traukties pret spalvaino lidoni, kura vārds bija najaks.
Laikiem pasliktinoties, Anakreona slava bija sarukusi līdz nullei. Viceroja pils bija pārtapusi vēju caurstrāvotos gruvešos, un izmantojams bija tikai viens ēkas spārns, kuru bija atjaunojuši Fonda strādnieki. Un jau divsimt gadu uz Anakreona nebija redzēts neviens Imperators.
Tomēr najaku medības joprojām bija karaliska izklaide, un prasme rīkoties ar bultšauteni joprojām palika Anakreona karaļu prasība un prioritāte.
Lepolds I, Anakreona karalis un - kā obligāti, bet patiesi pienācās piebilst - Ārējo Domīniju lords, jau daudzkārt bija pierādījis savas prasmes, kaut ari viņam vēl nebija sešpadsmit gadu. Pirmo najaku viņš bija nošāvis nepilnu trīspadsmit gadu vecumā, desmito medījumu bija notriecis nedēļu pēc uzkāpšanas troni un tagad atgriezās mājās ar savu četrdesmit sesto ieguvumu.
- Līdz pilngadībai būs piecdesmit! - viņš bija sajūsmā paziņojis. - Kurš ir gatavs saderēt?
Taču galminieki nemēdz slēgt derības pret karaļa prasmi. Tur slēpjas bīstama iespēja uzvarēt. Tāpēc neviens neatsaucās, un karalis pacilāts devās pārģērbties.
- Lepold!
Karalis pusceļā apstājās, dzirdēdams vienīgo balsi, kura spēja viņu apturēt. Viņš īdzīgi pagriezās atpakaļ.
Uz savu apartamentu sliekšņa stāvēja Vjenniss, enerģiski mādams ar roku jaunajam radiniekam.
- Sūti viņus projām! - viņš nepacietīgi iesaucās. - Tiec no viņiem vaļā!
Karalis strupi pamāja, un abi kambarsulaiņi paklanījušies atkāpās lejup pa kāpnēm. Lepolds iegāja tēvoča istabā.
Vjenniss pārlaida drūmu skatienu karaļa medību tērpam. - Drīz tev būs svarīgāki pienākumi par najaku medībām.
Viņš pagrieza muguru un stīvi aizsoļoja līdz rakstāmgaldam. Kopš Vjenniss jutās pārāk novecojis āra pasaulei, bīstamajai pikēšanai najaka spārnu atple-tuma joslā, ātrlidotāja kūleņiem un kāpumiem, spiežot pedāli, viņam bija radusies nepatika pret visu šo laika kavēkli kopumā.
Lepolds pazina šo tēvoča greizo attieksmi un ne gluži bez dzēlības iegavilējās: - Kā tev būtu derējis šodien būt kopā ar mums, tēvoci! Mēs izdzinām vienu radījumu klajā vietā Samijas savvaļā, un tas bija īsts briesmonis! Un izcils medījums! Dzenājām to pa plašumiem veselas divas stundas vismaz septiņdesmit kvadrātjūdžu lielā platībā. Un pēc tam es pagriezos, apmetu loku, piķēju ... - Viņš zīmēja gaisā trajektoriju, iztēlē atgriezies savā ātrlidotājā. - Panācu to radījumu, kad tas cēlās augšup, un paskrēju tam zem kreisā spārna. Tas viņu satracināja, un viņš apsviedās otrādi. Es uz to biju gatavs un pagriezos pa kreisi, gaidīdams strauju lejupkritienu. Un, protams, viņš metās lejup. Es sakustējos, kad viņš bija spārnu vēziena attālumā, un tad...