- Lepold!
- Un tad es viņu nošāvu.
- Par to es nešaubos. Vai tagad tu beidzot paklausīsies?
Karalis paraustīja plecus un aizgāja līdz galda galam, kur sāka lobīt Leras riekstu ar karalim gluži neatbilstošu īgnumu sejā. Viņš neuzdrīkstējās pacelt acis pret tēvoci.
Vjenniss ievada vietā teica: - Es šodien biju aizgājis uz kuģi.
- Uz kādu kuģi?
- Ir tikai viens kuģis. Tas kuģis. Tas, kuru Fonds remontē flotei. Vecais Impērijas karakuģis. Vai es izsakos pietiekami skaidri?
- Ak tas? Es jau tev teicu: Fonds mums to izremontēs, ja mēs palūgsim. Tās ir pilnīgas blēņas, visas šis tavas runas, it kā viņi gribot mums uzbrukt. Ja viņi to gribētu, kāpēc lai remontētu kuģi? Saproti, tur taču nav nekādas loģikas.
- Lepold, tu esi muļķis!
Karalis, kas nupat bija aizmetis Leras rieksta čaumalu un cēla pie mutes nākamo kodolu, aizkaitināts pietvīka.
- Paklausies! - viņš teica ar dusmām balsī, kas tomēr neizklausījās daudz draudīgākas par sapīkumu.
- Diez vai tev vajadzētu tā runāt ar mani. Tu aizmirsties. Labi zini, ka pēc diviem mēnešiem es būšu pilngadīgs.
- Jā, un tev nekaitētu būt labāk sagatavotam, lai pārņemtu karaļa pienākumus. Ja kaut pusi no laika, ko izšķied najaku medībām, tu veltītu valsts lietām, es tūdaļ pat atkāptos no reģenta stāvokļa ar mierīgu sirdi.
- Man vienalga. Tam nav nekāda sakara ar to, ko es teicu. Galvenais ir tas: lai gan tu esi reģents un mans tēvocis, es tomēr esmu karalis un tu esi mans padotais. Tu nedrīksti saukt mani par muļķi, un īstenībā tu pat nedrīksti manā klātbūtnē sēdēt. Tu neesi lūdzis man atļauju. Domāju, ka tev derētu būt uzmanīgākam, citādi es varu rīkoties... un itin drīz.
Vjennisa skatiens bija ledains. - Vai drīkstu uzrunāt tevi par “jūsu majestāti”?
-Jā.
- Lieliski. Jūs esat muļķis, jūsu majestāte!
Viņa tumšās acis nikni gailēja zem iesirmajām uzacīm, un jaunais karalis lēni apsēdās. īsu brīdi reģenta sejā pavīdēja sardonisks gandarījums, taču tas ātri pazuda. Biezās lūpas savilkās smaidā, un plauksta nolaidās uz karaļa pleca.
- Neņem pie sirds, Lepold! Man nevajadzēja tik skarbi runāt ar tevi. Reizēm ir grūti saglabāt atbilstošo piedienību, ja notikumu spiediens ir tāds kā... vai tu saproti? - Bet, kaut gan vārdi skanēja samierinoši, acu skatiens liecināja, ka viņš nebūt nav atmaidzis.
- Jā, - Lepolds nenoteikti atbildēja. - Valsts lietas tiešām ir nolādēti grūtas. - Klusībā viņš bažīgi prātoja, vai būs spiests noklausīties garlaicīgu un bezjēdzīgām detaļām pārblīvētu stāstu par pēdējā gada tirdzniecību ar Smirno un ilgajiem, sīkumainajiem strīdiem Sarkanā Gaiteņa reti apdzīvoto pasauļu sakarā.
Vjenniss atsāka runāt. - Manu zēn, es vēlējos runāt par to ar tevi jau agrāk, un varbūt man tā vajadzēja darīt, taču es zinu, ka tavs jauneklīgais, nepacietīgais gars nemīl kavēties sausās valsts lietu apcerēs.
Lepolds pamāja ar galvu. - Nu, ir jau labi...
Tēvocis viņu enerģiski pārtrauca un turpināja: - Tomēr pēc diviem mēnešiem tu kļūsi pilngadīgs. Vēl vairāk: tuvojas grūti laiki, kuros tev vajadzēs aktīvi iesaistīties un darboties ar pilnu jaudu. Turpmāk tu būsi karalis, Lepold.
Lepolds vēlreiz pamāja ar galvu, bet viņa seja palika pilnīgi neizteiksmīga.
- Tuvojas karš, Lepold.
- Karš! Bet ar Smirno taču ir noslēgts pamiers...
- Ne jau ar Smirno. Ar pašu Fondu.
- Bet, tēvoci, viņi taču piekrita remontēt mūsu kuģi! Tu teici...
Tēvocis savilka lūpas, un Lepolda balss aprāvās.
- Lepold... - Draudzīgais tonis bija manāmi pagaisis. - Mums jārunā kā vīram ar vīru. Karš ar Fondu ir neizbēgams, vienalga, vai viņi remontē kuģi vai ne; patiesībā drīzāk tieši tāpēc, ka viņi to remontē. Fonds ir spēka un varas avots. Visa Anakreona diženība, visi mūsu kuģi, pilsētas, tirdzniecība un iedzīvotāji ir atkarīgi no tām spēka drumstalām un atliekām, ko Fonds mums ir negribīgi atvēlējis. Es pats vēl atceros tos laikus, kad Anakreona pilsētām siltumu deva ogles un nafta. Bet tas nav svarīgi; tev par to tik un tā nav nekāda priekšstata.
- Man šķiet, - karalis bikli ieminējās, - ka mums vajadzētu būt pateicīgiem...
- Pateicīgiem? - Vjenniss ieaurojās. - Pateicīgiem par to, ka viņi mums nelabprāt atmet pat skopas paliekas, bet Visums vien zina, ko patur paši sev? Un ar kādu nolūku viņi to dara? Protams, tikai tādēļ, lai kādu dienu valdītu pār Galaktiku!
Viņa plauksta nolaidās uz jaunā karaļa ceļgala un acis savilkās šaurāk. - Lepold, tu esi Anakreona karalis! Tavi bērni un bērnu bērni varētu kļūt par Visuma karaļiem - ja vien tev būtu tas spēks, ko Fonds glabā pie sevis un slēpj no mums!
- Par to ir vērts padomāt. - Lepolda acis iedegās dzīvāka dzirksts, un viņš saslējās krēslā taisnāk. - Kādas viņiem tiesības paturēt to tikai sev pašiem? Tas taču nav taisnīgi! Anakreonam ari ir savas vajadzības.
- Nu re, tu jau sāc saprast! Un tagad padomā, manu zēn: kas notiktu, ja Smirno uz savu roku nolemtu uzbrukt Fondam un tādējādi iegūt visu šo spēku? Cik ilgi, pēc tavām domām, mēs noturētos un nekļūtu par pakļautiem vasaļiem? Cik ilgi tu noturētos troni?
Lepolda satraukums pieauga. - Visuma vārdā, jā! Tev ir pilnīga taisnība! Mums jācērt pirmajiem. Tā būtu tikai pašaizsardzība.
Vjennisa smaids kļuva mazliet platāks. - Iesim tālāk! Reiz, tava vectēva valdīšanas pašā sākumā, Anakreons faktiski nodibināja militāru bāzi uz Termina, Fonda planētas, un šī bāze bija būtiski svarīga mūsu valsts aizsardzībai. Mēs bijām spiesti atstāt šo bāzi Fonda vadoņa mahināciju dēļ; viņš ir viltīgs salašņa, nožēlojams pētnieks, kura asinis nav ne piles dižciltīgu asiņu.
Vai tu saproti, Lepold? Šis primitīvais radījums pazemoja tavu vectēvu. Es viņu atceros! Viņš nebija daudz vecāks par mani, kad ieradās uz Anakreona ar savu velnišķo smaidu un velnišķajām smadzenēm, un aiz viņa slēpās pārējo triju karalistu spēks, kuras bija izveidojušas nodevīgu savienību pret vareno Anakreonu.
Lepolds pietvīka, un mirdzums viņa acīs apdzisa. - Zvēru pie Seldona, ja es būtu bijis sava vectēva vietā, es viņiem būtu kārtīgi sadevis!
- Nē, Lepold. Mēs nolēmām nogaidīt un atdarīt apvainojumu piemērotākā laikā. Tāda bija tava tēva cerība pirms viņa pāragrās nāves: ka viņš varētu būt tas, kurš... Nu jā... - Vjenniss uz mirkli aizgriezās sānis, pēc tam, it kā apslāpēdams emocijas, turpināja: - Viņš bija mans brālis. Tomēr, ja viņa dēls būtu...
- Jā, tēvoci, es nepievilšu viņa cerības. Esmu izlēmis! Manuprāt, ir tikai godīgi, ja Anakreons izsvēpēs šo nemiera cēlāju perēkli un darīs to tūlīt pat.
- Nē, tūlīt pat nevajag. Pirmkārt, mums jānogaida, līdz būs pabeigts karakuģa remonts. Jau pats fakts, ka viņi labprāt piekrita uzņemties šo darbu, liecina, ka viņi no mums baidās. Tie nejēgas mēģina mums pielabināties, bet mēs taču nenovērsīsimies no sava ceļa, vai ne?
Lepolds trieca savilkto dūri pret otras rokas plaukstu. - Kamēr es esmu Anakreona karalis, tas nenotiks!