Vjennisa lūpas izsmejoši noraustījās. - Turklāt mums ir jānogaida, līdz šeit ieradīsies Salvors Hardins.
- Salvors Hardins! - Karalis pēkšņi iepleta lielas acis, un jauneklīgi gludās sejas apveidi zaudēja vaibstu skarbumu, kas pirms brīža tajā bija iegulis.
- Jā, Lepold, pats Fonda vadonis ieradīsies uz Anakreona tavā dzimšanas dienā - droši vien tādēļ, lai pielabinātu mūs ar glaimīgiem vārdiem. Bet tas viņam nepalīdzēs.
- Salvors Hardins! - karalis atkārtoja, tikko dzirdami nomurminādams.
Vjenniss sarauca pieri. - Vai tevi biedē šis vārds? Tas ir tas pats Salvors Hardins, kurš savā iepriekšējā apmeklējumā iegrūda mūs ar seju smiltīs. Tu taču nedomā aizmirst nepiedodamo apvainojumu karaliskajam namam? Turklāt no zemas izcelsmes radījuma! No pabiras un salašņas!
- Nē. Laikam gan nē. Nē, noteikti nē. Es to neaizmirsīšu! Mēs viņiem atmaksāsim, bet... bet... es mazliet baidos.
Reģents piecēlās kājās. - Tu baidies? No kā? No kā, tu zaļais... - Viņš aprāvās.
- Tas būtu... nu... es domāju, uzbrukt Fondam būtu tāda kā zaimošana... - Viņš apklusa.
- Turpini!
Lepolds samulsis teica: - Saproti, ja patiešām pastāv tāds Galaktikas Gars, viņš... nu... viņam tas varētu nepatikt. Vai tu tā nedomā?
- Nē, es tā nedomāju! - reģents skarbi atbildēja. Viņš atkal apsēdās un savilka lūpas dīvainā, greizā smaidā. - Tātad tu visā nopietnībā esi piebāzis savas smadzenes ar Galaktikas Garu, ko? Lūk, kas notiek, ja ļauj tev klejot savvaļā! Es nojaušu, ka tu pārāk cītīgi klausies Verisofā.
- Viņš ir daudz skaidrojis un stāstījis...
- Par Galaktikas Garu?
-Jā.
- Ek, pienapuika, viņš pats tām muļķībām tic daudz mazāk nekā es, un es tām neticu vispār! Cik reižu tev nav stāstīts, ka tas viss ir tukšas pļāpas?
- Jā, es zinu. Bet Verisofs saka...
- Neklausies Verisofā! Tās ir blēņas.
Iestājās īss, dumpības piesātināts klusuma brīdis, un tad Lepolds teica: - Tomēr visi tam tic. Tas ir, visiem stāstiem par pareģi Hari Seldonu un par to, kā viņš nodibināja Fondu, lai tas uzturētu viņa paredzējumus, ka reiz kādu dienu atjaunosies Galaktikas Paradīze. Un ka tie, kuri nedzīvos saskaņā ar viņa paredzējumiem, pieredzēs mūžīgu iznīcību. Cilvēki tam tic. Es esmu vadījis svētku ceremonijas un skaidri zinu, ka viņi tic.
- Jā, viņi tic, bet mēs neticam! Un tu vari būt pateicīgs par to, jo tieši šīs muļķības dēļ tu esi dievu iecelts karalis un pats pa pusei dievs. Tas ir ļoti ērti. Tas izslēdz jebkādas iespējas dumpoties un nodrošina pilnīgu pakļaušanos. Un tieši tāpēc, Lepold, tev aktīvi jāpiedalās kara pasludināšanā pret Fondu. Es esmu tikai reģents un parasts cilvēks. Tu esi karalis un vairāk nekā pusdievs - viņu acīs.
- Bet patiesībā es laikam tāds neesmu, - karalis domīgi novilka.
- Nē, patiesībā neesi! - Atbildē skanēja nicīga dzē-lība. - Taču tāds tu esi visiem citiem, izņemot Fonda ļaudis. Vai saproti? Visiem, bet ne Fondam! Kad viņi būs novākti malā, neviens vairs nemēģinās noliegt tavas dievišķās tiesības. Padomā par to!
- Un pēc tam mēs paši varēsim darbināt tempļu spēka krātuves un enerģiju, kas kuģiem ļauj lidot bez cilvēkiem, un izmantot svēto ēdienu, kas ārstē audzējus un visu citu? Verisofs teica, ka tikai tie, kurus svētījis Galaktikas Gars, varot...
- Jā, Verisofs teica! Verisofs tūlīt aiz Salvora Har-dina ir tavs lielākais ienaidnieks. Turies kopā ar mani, Lepold, un neraizējies par viņiem! Mēs kopā uzcelsim jaunu impēriju - nevis tikai Anakreona karalisti, bet tādu, kas aptvers visas Impērijas neskaitāmās saules no pirmās līdz pēdējai. Vai tas neizklausās labāk kā skanīgais “Galaktikas Paradīzes” nosaukums?
- J-jā.
- Vai Verisofs tev var solīt vairāk?
-Nē.
- Nu, lūk! - Reģenta balsī ieskanējās pavēlošāks tonis. - Domāju, ka varam uzskatīt šo jautājumu par izrunātu. - Atbildi viņš negaidīja. - Tagad ej! Es nokāpšu lejā vēlāk. Jā, un vēl kaut kas, Lepold!
Jaunais karalis apstājās uz sliekšņa un pagriezās atpakaļ.
Vjenniss plati smaidīja, un tikai viņa acis raudzījās salti un skarbi. - Esi uzmanīgs ar tām najaku medībām, manu zēn! Kopš nelaimes gadījuma ar tavu tēvu mani palaikam moka savādas, nelāgas priekšnojautas tevis dēļ. Tādā haosā, kad bultšautenes raida gaisā biezus šautru mākoņus, nekad nevar paredzēt, kas notiks. Es ceru, ka tu būsi uzmanīgs. Un attiecībā uz Fondu tu rīkosies, kā es teicu, vai ne?
Lepolda acis iepletās platāk un novērsās no tēvoča sejas. - Jā... noteikti.
- Labi! - Reģents ar neizteiksmīgu skatienu pavadīja aizejošo brāļadēlu un pēc tam atgriezās pie sava rakstāmgalda.
Savukārt Lepolda domas promejot bija drūmas un baiļpilnas. Varbūt patiešām labāk būtu sakaut Fondu un iegūt varu, par kuru runāja Vjenniss? Bet pēc tam, kad karš būtu galā un viņš troni varētu justies droši... Lepolds aptvēra skaudro faktu, ka nākamie pretendenti uz troni ir Vjenniss un divi viņa augstprātīgie dēli.
Bet viņš ir karalis. Un karaļi drīkst piespriest citiem nāvessodu.
Pat tēvočiem un brālēniem.
4
Luiss Borts bija nākamais aiz Sermaka, kas tikpat aktivi pulcināja valdībai pretēju uzskatu cilvēkus, apvienojot tos kareivīgi noskaņotajā Rīcības partijā. Tomēr viņš nebija piedalījies delegācijā, kura gandrīz pirms pusgada bija ieradusies pie Salvora Hardina. Nevis tāpēc, ka viņa pūliņi būtu palikuši nemanīti vai neatzīti - tieši otrādi. Viņš nebija piedalījies ļoti pamatota iemesla dēļ: tajā laikā Borts bija atradies Anakreona centrālajā pasaulē.
Viņš bija devies turp kā parasts pilsonis privātā ceļojumā. Viņš nemeklēja tikšanos ar amatpersonām un nedarīja neko svarīgu. Viņš tikai vēroja rosīgās planētas mazpazīstamās nomales un bāza savu strupo degunu dažādos pieputējušos kaktos.
Borts atgriezās mājās īsas ziemas dienas pievakarē, kad rīta puses mākoņi bija atnesuši sniegu, un jau pēc stundas sēdēja pie astoņstūru galda Sermaka namā.
Viņa pirmie vārdi nebija vērsti uz to, lai uzlabotu sanāksmes nomācošo gaisotni, kuru jau iepriekš bija manāmi pasliktinājusi sniegotā krēsla aiz istabas logiem.
- Man diemžēl jāteic, - viņš sacīja, - ka mūsu stāvokli var raksturot ar pazīstamo melodramatisko frāzi "zaudēta lieta”
- Tu tā domā? - drūmi jautāja Sermaks.
- Tur vairs nav ko domāt, Sermak. Citiem uzskatiem vairs nav vietas.
- Bruņojums... - uzstājīgā balsī iesāka Dokors Valto, taču Borts viņu tūlīt pārtrauca.
- Aizmirsti! Tas ir novecojis stāsts. - Viņa skatiens pēc kārtas apstaigāja klātesošos. - Es runāju par cilvēkiem. Atzīstos, sākotnēji tā bija mana doma, ka jāmēģina organizēt kaut kādu augsta līmeņa apvērsumu, lai par Anakreona karali ieceltu Fondam labvēlīgāku valdnieku. Tā bija laba doma. Un joprojām ir laba. Vienīgā nelaime ir tāda, ka to nav iespējams īstenot. Dižais Salvors Hardins par to ir parūpējies.
- Tu varētu mums paskaidrot sīkāk, Bort! - Sermaks drūmi teica.
- Sīkāk! Tur nav sīkāku detaļu! Stāvoklis nav tik vienkāršs. Sasodītais iemesls ir visa kopējā situācija Anakreona pasaulē. Tā pati reliģija, kuru ieviesa Fonds. Tā darbojas!
- Oho!
- Lai to saprastu, jums vajadzētu redzēt, kā tā darbojas. Šeit jūs redzat tikai to, ka pastāv liela skola, kas veltī spēkus priesteru apmācībai, un laiku pa laikam kādā attālākā pilsētas nostūrī svētceļnieku labad tiek sarīkota īpaša izrāde - un tas ir viss. Plašākā nozīmē šī situācija mūs gandrīz neietekmē. Toties uz Anakreona...
Lems Tarki ar vienu pirkstu noglauda īso, smaili apcirpto kazbārdiņu un nokremšļojās. - Kas tā ir par reliģiju? Hardins allaž stāsta, ka tā esot tikai puķaina pļāpāšana, lai piedabūtu viņus bez apšaubīšanas pieņemt mūsu zinātni. Atceries, Sermak, todien viņš mums teica...