Hardinam bija izdevies tikai uz pusstundu notvert pagurušo un nervozo Verisofu, pirms sūtnis bija spiests steigties pārraudzīt nākamo tempļa svētku pasākumu. Tomēr šī pusstunda bija ļoti noderīga, un Hardins, juzdamies gandarīts, noskaņoja sevi gaidāmajai nakts uguņošanai.
Visā visumā viņš ieņēma novērotāja pozīciju, jo nevēlējās paciest reliģiskos pienākumus, kurus neapšaubāmi nāktos uzņemties, ja kļūtu zināma viņa identitāte. Tāpēc, kad pils deju zāli piepildīja karalistes augstākās un apjūsmotākās aristokrātijas pūlis, viņš palika stāvam pie sienas maz ievērots vai pat pilnīgi nepamanīts.
Ar Lepoldu viņš bija iepazīstināts kā viens no garās iepazīstināmo personu rindas, turklāt drošā attālumā, jo karalis stāvēja atstatu savā savrupajā un iespaidīgajā diženlbā, radioaktīvas auras bīstamā spožuma apņemts. Un pēc nepilnas stundas šis pats karalis ieņems vietu uz masīvā troņa no rodija un irīdija sakausējuma ar zelta un dārgakmeņu greznojumiem, un pēc tam tronis ar
sēdētāju un visiem piederumiem majestātiski pacelsies gaisā, lēnām izpeldēs cauri zālei un brīdi ilgāk pakavēsies pie lielā loga, no kura milzīgie vienkāršās tautas pūļi varēs ieraudzīt savu karali un aurot tam slavinājumus līdz prāta aptumsumam. Protams, tronis nebūtu tik masīvs, ja tas nebūtu aprīkots ar apslēptu kodoldzi-nēju.
Pulkstenis bija pāri vienpadsmitiem vakarā. Hardins nepacietīgi sakustējās un saslējās uz pirkstgaliem, lai labāk pārredzētu notiekošo. Impulsu uzkāpt uz krēsla viņš tomēr pārvarēja. Un tad viņš ieraudzīja Vjennisu, kurš lauzās cauri pūlim uz viņa pusi, un ieņēma nepiespiestu pozu.
Vjenniss virzījās lēni. Gandrīz uz katra soļa viņam nācās pārmīt pa laipnam vārdam ar kādu godājamu aristokrātu, kura vectēvs savulaik palīdzējis Lepolda vectēvam iegūt laupījumā karalisti un pēc tam par to saņēmis hercoga titulu.
Beidzot viņš atbrīvojās no pēdējā uniformā tērptā augstmaņa un nokļuva pie Hardina. Viņa smaids sašķiebās augstprātīgā smīnā, un melnās acis zem iesirmajām uzacīm apmierināti dzirkstīja.
- Mans mīļais Hardin, - Vjenniss klusi teica, - jūs laikam baidāties, ka nāksies garlaikoties, ja jau nevēlaties atklāt savu identitāti.
- Es negarlaikojos, jūsu augstība. Tas viss ir ārkārtīgi interesanti. Jūs jau zināt, ka mums uz Termina tik krāšņas ainas nav iespējams redzēt.
- Protams. Bet varbūt jūs vēlētos ienākt manās personīgajās istabās, kur mēs varam aprunāties ilgāk un daudz privātākos apstākļos?
- Labprāt.
Sadevušies elkoņos, abi devās augšup pa kāpnēm, un vairākas titulētas atraitnes pavadīja viņus ar pārsteigtu skatienu, prātodamas, kas varētu būt šis necili ģērbtais neinteresanta izskata svešinieks, kuram princis reģents parāda tik lielu godu.
Vjennisa istabās Hardins nepiespiesti atlaidās krēslā un ar neuzbāzīgu pateicību pieņēma dzēriena glāzi, ko reģents bija piepildījis pats ar savu roku.
- Lokridas vīns, Hardin! - Vjenniss paskaidroja. - No karaliskajiem pagrabiem! Kārtīga manta, divus gadsimtus vecs. Ielikts desmit gadus pirms zeoniešu sacelšanās.
- Patiešām karalisks dzēriens! - Hardins pieklājīgi piekrita. - Uz Anakreona karaļa Lepolda Pirmā veselību!
Abi iedzēra, un pēc isa klusuma brīža Vjenniss neuzkrītoši piebilda: - Drīz viņš varbūt būs Perifērijas Imperators vai, kas zina, vēl augstāks valdnieks? Galaktika, cerams, kādreiz atkal tiks apvienota.
- Droši vien. Vai to varētu panākt Anakreons?
- Kāpēc ne? Ar Fonda atbalstu mūsu zinātniskais pārākums salīdzinājumā ar pārējo Perifēriju būs pilnīgi neapstrīdams.
Hardins nolika tukšo glāzi un teica: - Jā, iespējams, tikai jāatceras, ka Fonda pienākums ir palīdzēt jebkurai valstij, kura lūdz zinātnisku palīdzību. Mūsu valdības augstais ideālisms un mūsu dibinātāja Hari Seldona cēlais morālais mērķis liedz mums izvēlēties favorītus. Tur neko nevar mainīt, jūsu augstība.
Vjennisa smaids kļuva platāks. - Galaktikas Gars, ja runājam tautas iecienītajiem vārdiem, palīdz tiem, kuri palīdz sev paši. Es gluži labi saprotu: ja izvēle būtu Fonda ziņā, tas nekādu sadarbību neuzsāktu.
- Tā es vis neteiktu. Mēs taču izremontējām Impērijas kuģi jūsu vajadzībām, kaut gan mana navigācijas valde vēlējās paturēt to pati sev pētniecības nolūkos.
Reģents ironiski atkārtoja pēdējos vārdus. - Pētniecības nolūkos! Kā tad! Bet jūs nekad to nebūtu darījuši, ja es nebūtu piedraudējis ar karu.
Hardins noliedzoši atmeta ar roku. - Nu, es nezinu gan.
- Toties es zinu. Un tādi draudi ir pastāvējuši vienmēr.
- Un pastāv joprojām?
- Tagad ir krietni par vēlu runāt par draudiem. -Vjenniss uzmeta ašu skatienu rakstāmgalda pulkstenim. - Paklausieties, Hardin, jūs reiz jau esat bijis uz Anakreona. Tolaik jūs bijāt jauns; mēs abi tolaik bijām jauni. Taču jau tad mums bija pilnīgi atšķirīgs dzīves skatījums. Jūs esat tas, ko dēvē par miera uzturētāju, vai ne?
- Laikam gan. Katrā ziņā spēka pielietošanu es uzskatu par ekonomiski nevēlamu paņēmienu, lai sasniegtu mērķi. Vienmēr var atrast labākus veidus, kaut arī tie nav gluži tik tieši.
- Jā. Esmu dzirdējis jūsu slaveno teicienu: “Spēka pielietošana ir neprasmīgu cilvēku pēdējais glābiņš.” Un tomēr... - reģents mākslotā izklaidībā pakasīja ausi, - ... es sevi nesauktu par gluži neprasmīgu cilvēku.
Hardins pieklājīgi pamāja ar galvu, bet neatbildēja.
- Par spīti šim uzskatam, - Vjenniss turpināja, - es vienmēr esmu ticējis tiešai rīcībai. Esmu ticējis, ka uz mērķi jāiet taisnā ceļā, un esmu gājis šo ceļu. Tādējādi es esmu sasniedzis daudz un ne mirkli nešaubos, ka sasniegšu vēl vairāk.
- Zinu, - Hardins viņu pārtrauca. - Esmu pārliecināts, ka jūs cērtat sev tieši tādu ceļu, kā sakāt, proti, ceļu, kas vistaisnāk aizvestu jūs un jūsu bērnus uz troni - it ipaši, ja atceramies karaļa mirušā tēva, jūsu vecākā brāļa, nelaimīgo nāvi un paša karaļa nedrošo veselības stāvokli. Viņa veselības stāvoklis ir nedrošs, vai ne?
Pēc šī cirtiena Vjenniss sarauca pieri, un viņa balss kļuva skarbāka. - Jūs darītu saprātīgi, Hardin, ja no dažiem tematiem izvairītos. Varbūt jūs uzskatāt, ka jums kā Termina mēram ir privilēģija izteikt... hm... nepārdomātas piezīmes, bet, ja tā ir, tad es jūs aicinu mest pie malas šo maldīgo iedomu! Es neesmu tāds cilvēks, kuru var iebiedēt ar vārdiem. Mana dzīves filozofija māca, ka grūtības pazūd, ja tām drosmīgi stājas pretī, un es nekad neesmu tām pagriezis muguru.
- Par to es nešaubos. Kādām konkrētām grūtībām jūs šobrīd atsakāties pagriezt muguru?
- Tādām, Hardin, kas jāpārvar, lai dabūtu Fondu savā pusē. Redziet, jūsu miera politika ir likusi jums izdarīt vairākas ļoti nopietnas kļūdas, jo jūs par zemu esat novērtējis sava pretinieka drosmi. Ne visi tik ļoti baidās no tiešas rīcības kā jūs.
- Un kā tas, piemēram, izpaužas?
- Piemēram, tā, ka jūs atlidojāt uz Anakreonu viens un viens nācāt līdzi uz manām istabām.
Hardins paskatījās apkārt. - Un kas tur ļauns?
- Nekas, - reģents atbildēja, - ja neņem vērā, ka ārpusē aiz šīs istabas durvīm stāv pieci labi apbruņoti policijas sargi, kas jebkurā bridi ir gatavi šaut. Diez vai jūs varēsiet doties projām, Hardin.
Mērs izbrīnā savilka uzacis. - Man nav vēlēšanās tūlīt doties projām. Tātad jūs tik ļoti no manis baidāties?
- Es no jums vispār nebaidos. Bet varbūt tas jums palīdzēs pārliecināties par manu apņēmību. Vai sauksim to par žestu?