- Sauciet, kā vēlaties! - Hardins vienaldzīgi atbildēja. - Lai kā jūs to sauktu, es negrasos tāda nieka dēļ apgrūtināt savu pašsajūtu.
- Esmu pārliecināts, ka šī attieksme ar laiku mainīsies. Taču jūs esat izdarījis vēl vienu kļūdu, Hardin, un šoreiz tā ir nopietnāka. Šķiet, Termins ir pilnīgi neaizsargāta planēta.
- Protams. No kā lai mēs baidītos? Mēs neapdraudam neviena intereses un pret visiem esam vienlīdz pretimnākoši.
- Un, paši palikdami bezpalīdzīgi, - Vjenniss turpināja, - jūs laipni palīdzējāt mums apbruņoties, jo īpaši atbalstīdami mūsu izcilās flotes izveidošanu. Būtībā tā ir neuzvarama flote, pateicoties tieši jūsu palīdzībai Impērijas karakuģa remontēšanā.
- Jūsu augstība, jūs tērējat laiku. - Hardins sakustējās, it kā gribēdams piecelties. - Ja gribat pasludināt karu un cenšaties mani par to informēt, tad esiet tik laipns un ļaujiet man tūlīt sazināties ar savu valdību.
- Sēdiet, Hardin! Es nepasludinu karu, un jūs nesa-zināsieties ar savu valdību. Kad mēs sāksim karot -karot, Hardin, nevis sludināt Fonds par to drīz vien uzzinās no Anakreona flotes kodoluzbrukuma, ko vadīs mans dēls no flagmaņkuģa ar nosaukumu “Vjenniss” -no kādreizējā Impērijas flotes karakuģa.
Hardins sarauca pieri - Kad tas viss notiks?
- Ja jūs patiešām tas interesē, flotes kuģi aizlidoja no Anakreona tieši pirms piecdesmit minūtēm, tas ir, pulksten vienpadsmitos, un pirmais šāviņš tiks izšauts, līdzko viņi ieraudzīs Terminu. Tam vajadzētu notikt rīt ap dienas vidu. Varat uzskatīt sevi par karagūstekni!
- Tieši par to es sevi uzskatu, jūsu augstība, -Hardins atbildēja, joprojām raukdams pieri. - Tomēr es esmu vīlies.
Vjenniss nicīgi pavīpsnāja. - Un tas ir viss?
- Jā. Biju domājis, ka loģiski būtu sūtīt floti ceļā tieši kronēšanas brīdī, proti, pusnaktī. Bet jūs acīmredzot gribējāt sākt karu, kamēr vēl esat reģents. Otrs variants būtu bijis iespaidīgāks.
Reģents neizpratnē blenza uz viņu. - Visuma vārdā, ko jūs tur gvelžat?
- Vai tad jūs nesaprotat? - Hardins laipni atjautāja. - Es biju ieplānojis savu pretsitienu pusnaktī.
Vjenniss piecēlās kājās. - Ar blefošanu jūs mani nepaķersiet. Nekāda pretsitiena nebūs. Ja jūs cerat uz citu karalistu atbalstu, par to varat aizmirst! Viņu flotes pat visas kopā nevar mēroties ar mūsējo.
- To es zinu. Es nedomāju šaut. Lieta ir vienkārši tāda: pirms nedēļas tika izplatīta ziņa, ka šonakt pusnaktī Anakreona planētai tiek uzlikts interdikts.
- Interdikts?
- Jā. Ja nesaprotat, ko tas nozīmē, es varu paskaidrot: ikviens priesteris uz Anakreona uzsāks streiku, ja vien es neatcelšu pavēli. Bet to es nevaru izdarīt, kamēr man ir atņemtas jebkādas sakaru iespējas, turklāt es to nevēlētos darīt pat tad, ja būtu brīvs! - Viņš saliecās uz priekšu un ar piepešu degsmi piebilda: - Vai aptverat, jūsu augstība, ka uzbrukums Fondam ir satriecoša svētuma zaimošana?
Vjenniss acīmredzami pūlējās atgūt savaldīšanos. - Nestāstiet man tās blēņas, Hardin! Pataupiet tās pūlim!
- Mans mīļais Vjennis, kuram gan citam es tās varētu taupīt? Iztēlē skaidri redzu, ka pēdējās pusstundas laikā ikviens Anakreona templis ir kļuvis par centrālo vietu pūlim, kas klausās iedvesmojošu priestera runu par šo tematu. Uz Anakreona nav neviena vīrieša vai sievietes, kas nezinātu par savas valdības zemisko, neprovocēto uzbrukumu viņu reliģijas centram. Bet šobrīd līdz pusnaktij ir palikušas tikai četras minūtes. Es jums ieteiktu doties uz balles zāli un vērot notikumus. Aiz durvīm stāv pieci sargi, tātad es būšu drošā uzraudzībā. - Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni, ielēja sev vēl vienu glāzi Lokridas vīna un ar nesatricināmu vienaldzību pievērsa skatienu griestiem.
Vjenniss, neganti pārskaities, skriešus izmetās no istabas.
Izsmalcināto balles zāles publiku bija pārņēmis klusums, un līdz tronim stiepās plata, atbrīvota telpas josla. Lepolds tagad jau sēdēja tronī ar augstu paceltu galvu un sastingušu sejas izteiksmi, ar plaukstām aptvēris elkoņus. Milzīgo lustru gaisma bija kļuvusi blāva, un daudzkrāsainā gaisma no mazajām kodolspuldzēm, kas izraibināja velvētos griestus, iespaidīgi apspīdēja karalisko auru, kas augstu virs viņa galvas veidoja kvēlojošu kroni.
Vjenniss kāpnēs apstājās. Neviens viņu neredzēja; visu acis bija pievērstas tronim. Viņš sažņaudza dūres un palika stāvam uz vietas. Hardina viltības neizprovo-cēs viņu uz neapdomīgu rīcību!
Un tad tronis sakustējās. Bez skaņas tas pacēlās augšup un sāka slīdēt cauri zālei. Atrāvies no paaugstinājuma, tas lēni nolaidās lejup pa pakāpieniem un tad, līmeniski peldēdams piecus centimetrus virs grīdas, virzījās pretī lielajam, atvērtajam logam.
Atskanot dobjajām zvanu skaņām, kas vēstīja pusnakti, tronis loga priekšā apstājās - un karaļa aura nodzisa.
īsu sekundes simtdaļu karalis nekustīgi sastinga ar pārsteigumā sašķiebtu seju, kas bez auras izskatījās cilvēcīgi ikdienišķa, un nākamajā bridi tronis sagrīļojās un ar skarbu būkšķi nokrita uz grīdas. Visā pilī nodzisa gaisma.
Cauri spalgajiem trokšņiem un apjukumam atskanēja Vjennisa dārdošais rēciens: - Nesiet šurp lāpas! Nesiet lāpas!
Streipuļodams pa labi un pa kreisi cauri pūlim, viņš izlauza ceļu līdz durvīm. Pils ārpusē sargi bija pazuduši tumsā.
Nez kādā ceļā uz balles zāli tika atnestas lāpas - tās pašas lāpas, kas bija paredzētas krāšņajam lāpu gājienam pa pilsētu pēc karaļa kronēšanas.
Sargi drūzmējās cits pie cita, turēdami gaismekļus, kas kvēloja zilās, zaļās un sarkanās krāsās; dīvainā gaisma apspīdēja pārbiedētas, apjukušas sejas.
- Nekas nav noticis! - Vjenniss kliedza. - Palieciet savās vietās! Enerģija tūlīt atjaunosies!
Viņš pagriezās pret sardzes kapteini, kurš sastindzis stāvēja miera stājā. - Kas noticis, kapteini?
- Jūsu augstība, - uzrunātais nevilcinādamies atbildēja, - pilsētas iedzīvotāji ir aplenkuši pili.
- Ko viņi grib? - Vjenniss iešņācās.
- Viņus vada kāds priesteris. Noskaidrots, ka tas ir augstais priesteris Polijs Verisofs. Viņš pieprasa nekavējoties atbrīvot mēru Salvoru Hardinu un pārtraukt karu pret Fondu. - Ziņojums izskanēja bezkaislīgā amatpersonas balsī, taču kapteiņa acis nemierīgi šaudījās.
- Ja kāds no tiem salašņām mēģina iekļūt pa pils vārtiem, šaujiet taisni virsū! - Vjenniss ieaurojās. - Pagaidām nedariet vairs neko! Lai viņi izbļaustās! Rīt nokārtosim rēķinus.
Tagad lāpas jau bija izdalītas un svinību zāle atkal kļuvusi gaiša. Vjenniss aizsteidzās pie troņa, kas joprojām stāvēja loga priekšā, un uzvilka satriekto, nobālušo Lepoldu kājās.
- Nāc man līdzi! - Viņš pameta ašu skatienu logā. Pilsēta bija piķa melna. No lejas skanēja aizsmakuši, juceklīgi pūļa kliedzieni. Vienīgā gaisma mirdzēja labajā pusē, kur atradās Argolida templis. Vjenniss nikni nolamājās un aizvilka karali projām.
Visu piecu sargu pavadīts, viņš ieskrēja savās istabās. Lepolds sekoja viņam pa pēdām, bailēs iepletis acis un zaudējis valodu.
- Hardin, - Vjenniss aizsmakušā balsī izgrūda,
- jūs spēlējaties ar pārāk nesamērīgiem spēkiem!
Mērs nepievērsa runātājam uzmanību. Viņš rāmi sēdēja blakus noliktā kabatas kodolluktura pērļainajā gaismā, un viņa sejā rotājās mazliet ironisks smaids.
- Labrīt, jūsu majestāte! - viņš sacīja Lepoldam.
- Apsveicu jūs sakarā ar kronēšanu!
- Hardin! - Vjenniss iekliedzās vēlreiz. - Pavēliet saviem priesteriem atgriezties darbā!
Hardins vēsi paskatījās augšup. - Pavēliet viņiem pats, Vjennis, un tad redzēsim, kurš no mums spēlējas ar nesamērīgiem spēkiem. Pašlaik visā Anakreona karalistē negriežas neviens ritenis. Ārpus tempļiem nedeg neviena gaisma. Ārpus tempļiem nevienā caurulē netek ūdens. Planētas aukstajā daļā ārpus tempļiem nav nevienas siltuma kalorijas. Slimnīcas vairs neuzņem pacientus. Spēkstacijas ir apturētas. Visi kuģi stāv uz vietas. Ja jums tas nepatīk, Vjennis, tad pavēliet pats priesteriem atgriezties darbā! Es to nevēlos darīt.