Tās nemitīgi augošā urbanizācija beidzot bija sasniegusi savu galējo robežu. Visa Trantora virsma 75 000 000 kvadrātjūdžu platībā bija pārtapusi par vienu vienīgu lielpilsētu. Iedzīvotāju skaits kulminācijas laikā sniedzās krietni virs četrdesmit miljardiem. Milzīgā iedzīvotāju masa gandrīz pilnībā kalpoja Impērijas administratīvajām vajadzībām un ne tuvu nebija pietiekami liela šim sarežģītajam uzdevumam. (Jāatceras, ka atbilstošas administrācijas trūkums Galaktikas Impērijā pēdējo imperatoru vienaldzīgās valdīšanas laikā bija nozīmīgs faktors tās lejupslīdes procesā.) Ik dienas veselas kuģu flotes, skaitāmas tūkstošos un desmittūkstošos, no divdesmit lauksaimniecības
pasaulēm veda produkciju uz Trantora pusdienu galdiem ...
Trantora atkarība no ārējām pasaulēm pārtikas ziņā un pat visu dzīves nepieciešamību ziņā padarīja šo vietu arvien vārīgāku pret iekarojumiem un aplenkumiem. Daudzie dumpji, kas Impērijas pēdējās tūkstošgades laikā atkārtojās ar monotonu neatlaidību, lika secīgajiem imperatoriem aptvert šo apstākli, un par impēriskās politikas pirmo un galveno uzdevumu kļuva Trantora vārīgās jūga vēnas aizsardzība. ...
GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA
3
Gāls lāgā nesaprata, vai šobrīd spīd saule un vai vispār ir diena vai nakts. Jautāt viņš kautrējās. Šķita, ka visa planēta dzīvo zem metāla vāka. Nupat notiesātā maltīte bija apzīmēta ar vārdu “pusdienas”, taču daudzas planētas dzīvoja pēc pašpieņemta laika un neņēma vērā dienu un nakšu miju, kas tām, iespējams, sagādāja neērtības. Planētu griešanās ātrums bija atšķirīgs, un Gāls nezināja, kāds tas ir Trantoram.
Sākumā viņš bija aizrautīgi sekojis norādēm uz “Saules istabu” un to atradis, bet tad noskaidrojis, ka tā ir telpa, kurā var sauļoties mākslīgā gaismā. Pēc neilgas kavēšanās viņš bija atgriezies Luksora viesnīcas galvenajā vestibilā.
- Kur es varu nopirkt biļeti starpplanētu ekskursijai? - viņš jautāja istabu ierādītājam.
- Tepat uz vietas.
- Kad tā sāksies?
- Jūs nupat to nokavējāt. Nākamā ekskursija būs rīt. Nopērciet biļeti tagad, un mēs jums rezervēsim vietu.
- Ak tā... - Rītdiena viņam bija par vēlu. Rīt jābūt Universitātē. Gāls jautāja: - Varbūt te ir kāds skatu tornis vai kaut kas tamlīdzīgs? Tas ir, atklātā vietā?
- Protams! Ja gribat, varu pārdot jums biļeti. Bet vispirms paskatīšos, vai paredzams lietus vai sauss laiks. - Viņš piespieda slēdzi blakus elkonim un izlasīja
skrejošos burtus, kas slīdēja pāri matētam ekrānam. Gāls lasīja reizē ar viņu.
Istabu ierādītājs teica: - Paredzams skaidrs laiks. Patiesībā šķiet, ka pašlaik ir sausā sezona. - Viņš nevērīgi piebilda: - Mani gan ārpasaule sevišķi nevilina. Pēdējo reizi atklātā vietā es biju pirms trim gadiem. Kas vienreiz redzēts, tas ir zināms, un diezgan. Lūk, jūsu biļete! īpašais lifts ēkas aizmugurē. Tur rakstīts “Uz Torni”. Ņemiet un ejiet!
Šis bija jaunās konstrukcijas lifts, kas darbojās ar negatīvo gravitāciju. Gāls iegāja tajā, un viņam sekoja citi. Lifta pavadonis nospieda pogu. Gravitācijai sasniedzot nulles punktu, Gāls brīdi jutās tā, it kā peldētu gaisā, un pēc tam, liftam traucoties augšup, daļēji atguva svaru. Tad ātrums samazinājās un viņa kājas atrāvās no grīdas. Viņš neviļus ievaidējās.
- Pabāziet kājas zem stieņiem! - pavadonis iesaucās. - Vai neredzat zīmi?
Pārējie to jau bija izdarījuši. Viņi ar smaidu noskatījās, kā Gāls izmisīgi un veltīgi pūlas norāpties pa sienu atpakaļ lejā. Viņu kurpes spiedās pret hromētajiem stieņiem, kas stiepās pār grīdu paralēlās joslās ar divu pēdu atstarpēm. Gāls ienākot bija pamanījis šos stieņus, bet nebija pievērsis tiem uzmanību.
Kāda roka pastiepās un novilka viņu lejā.
Viņš izdvesa paldies, un nākamajā brīdī lifts apstājās.
Gāls izgāja uz vaļējas terases, un no baltā spožuma viņam iesāpējās acis. Vīrietis, kurš pirms brīža bija pasniedzis palīdzīgu roku, izgāja no lifta tūlīt aiz viņa.
- Te ir daudz sēdvietu, - viņš laipni teica.
Gāls aizvēra izbrīnā pavērto muti. - Tā izskatās gan, - viņš atbildēja un automātiski devās pie tām, tomēr apstājās pusceļā.
- Ja jums nekas nav pretī, es uz brīdi apstāšos pie margām, - viņš teica. - Es... es gribu drusciņ paskatīties.
Vīrietis draudzīgi pamāja ar roku, un Gāls pārliecās pār plecu augstuma margām, ietverdams skatienā visu panorāmu.
Zemi saskatīt viņš nevarēja. Tā bija pazudusi arvien augošo, cilvēku radīto konstrukciju biezokņos. Vienīgais redzamais apvārsnis bija metāla josla uz debesu fona, kas stiepās un izplūda gandrīz vienveidīgā pelēcībā, un Gāls noprata, ka tāda izskatās visa planētas virsma. Nekur nebija jaušama gandrīz nekāda kustība, ja neņem vērā pāris izpriecu kuģus, kas dīki slīdēja pāri debess klajumam; Gāls zināja, ka visa miljardu cilvēku rosība notiek zem pasaules metāla virskārtas.
Visā pārskatāmajā apkārtnē neredzēja nekādu zaļumu, nekādu augsni, un vienīgā manāmā dzīvība bija cilvēks. Gāls neskaidri apjauta, ka kaut kur šajā pasaulē atrodas Imperatora pils, ko simt kvadrātjūdžu plašumā ieskauj auglīga zeme, koku zaļums un varavīkšņotu puķu krāšņums. Maza saliņa tērauda okeāna vidū, bet no šīs vietas nesaskatāma. Varbūt tā atradās desmittūk-stoš jūdžu tālumā. Viņš to nezināja.
Tuvākajā laikā noteikti jāatrod iespēja ekskursijai!
Gāls dzirdami nopūtās un beidzot aptvēra, ka atrodas uz Trantora - uz planētas, kura ir visas Galaktikas centrs un cilvēku rases kodols. Viņš neredzēja nekādas tā vājās vietas. Viņš neredzēja pārtikas piegādes kuģus. Viņš neapjauta vārīgo jūga vēnu, kas neredzami savienoja Trantora četrdesmit miljardus iedzīvotāju ar pārējo Galaktiku. Viņš aptvēra tikai visvareno cilvēka sasniegumu, pilnīgo un gandrīz vai nožēlojami galīgo pasaules iekarojumu.
Mazliet apdullis, viņš atkāpās no margām. Liftā sastaptais draugs pamāja uz sēdvietu sev blakus, un Gāls apsēdās.
Vīrietis pasmaidīja. - Mani sauc Džerils. Vai esat pirmoreiz uz Trantora?
- Jā, mister Džeril.
- Tā jau man likās. Bet Džerils ir mans vārds, nevis uzvārds. Ja cilvēks ir poētiski noskaņots, Trantors atstāj spilgtu iespaidu. Tomēr paši trantorieši nekad nebrauc šurp augšā. Viņiem nepatīk. Tas viņus padara nervozus.
- Nervozus? Starp citu, mani sauc Gāls. Kāpēc lai tas viņus padarītu nervozus? Te taču ir fantastiski!
- Subjektīvas uztveres jautājums, Gāl. Ja esat piedzimis zem kupola, izaudzis gaitenī, strādājat kabīnē un atvaļinājumu pavadāt ļaužu pilnā saules istabā, tad izgājiens atklātā telpā, kur virs galvas ir tikai debesis, var beigties ar nervu lēkmi. Bērnus viņi ved šurp pēc piecu gadu vecuma un dara to reizi gadā. Šaubos, vai no tā ir kāds labums. Tas noteikti ir par maz, un pirmajās reizēs tie kliedz un krīt histērijā. To būtu jāsāk darīt tūlīt pēc zīdaiņu vecuma un jāceļo šurp reizi nedēļā.
- Protams, tam patiesībā nav lielas nozīmes, - viņš turpināja. - Nekas nenotiktu, ja bērni vispār neiznāktu šeit ārpusē. Tur lejā viņi jūtas laimīgi un vada Impēriju. Kā jums šķiet, cik augstu mēs atrodamies?
- Pusjūdzi? - Gāls minēja un bažījās, vai tas neizklausās naivi.
Laikam jau tā bija, jo Džerils klusi iesmējās. Viņš teica: - Nē. Tikai piecsimt pēdas.
- Ko? Bet lifts taču brauca...
- Es zinu. Bet lielāko ceļa daļu tas cēlās līdz zemes līmenim. Trantora tuneļi atrodas vairāk nekā jūdzes dziļumā. Tas ir kā aisbergs. Deviņas desmitdaļas nav redzamas. Krastu joslās tas pat iestiepjas vairākas jūdzes zem okeāna gultnes. Patiesībā mēs dzīvojam tik zemu, ka varam izmantot temperatūras atšķirību starp zemes līmeni un pāris jūdžu dziļu pazemi, lai nodrošinātu sev visu nepieciešamo enerģiju. Vai jūs to zinājāt?