- Visuma vārdā, Hardin, es to darīšu! Ja vajadzīga atklāta sadursme, lai tad tā notiek! Paskatīsimies, vai jūsu priesteri spēj stāties pretī armijai! Šovakar ikviens planētas templis pāries armijas uzraudzībā.
- Labi, bet kā jūs gatavojaties izdot pavēles? Uz planētas nestrādā neviena sakaru līnija. Jūs pārliecināsieties, ka nedarbojas ne viļņi, ne hiperviļņi. Patiesībā vienīgais sakaru līdzeklis, kas spēj darboties - protams, ārpus tempļiem -, ir televizors šajā istabā, un to es esmu noregulējis tikai uztveres režīmā.
Vjenniss veltīgi pūlējās atdabūt elpu, un Hardins turpināja: - Ja vēlaties, varat pavēlēt savai armijai ieņemt Argolida templi tepat netālu no pils un pēc tam izmantot tempļa ultraviļņu iekārtas, lai sazinātos ar citām planētas daļām. Bet, ja jūs to darīsiet, baidos, ka pūlis saraus armijas vīrus gabalos, un kas tad aizsargās šo pili, Vjennis? Un jūsu dzīvības, Vjennis?
- Mēs spējam noturēties, tu nolādētais velns! -Vjenniss skarbi izdvesa. - Vienu dienu mēs varam nogaidīt! Lai pūlis gaudo, lai viss stāv uz vietas, bet mēs noturēsimies! Un, kad pienāks ziņa, ka Fonds ir ieņemts, tavs dārgais pūlis apjēgs, kādi tukši māņi ir tava reliģija, pametīs tavus priesterus un vērsīsies pret viņiem! Es dodu tev laiku līdz rītdienas pusdienlaikam,
Hardin, jo tu spēj apturēt enerģiju uz Anakreona, bet tu nespēj apturēt manu floti! - Čerkstošajā balsi ieskanējās triumfs. - Mana flote ir ceļā, Hardin, un tās priekšgalā ir izcilais karakuģis, kuru tu pats pavēlēji izremontēt!
Hardina atbilde izskanēja nevērīgā mierā. - Jā, es pavēlēju to izremontēt, taču atbilstoši pats savam plānam. Sakiet, Vjennis, vai jūs kādreiz esat dzirdējis par hiperviļņu releju? Nē, es redzu, ka neesat. Labi, pēc pāris minūtēm jūs uzzināsiet, ko tas spēj izdarīt.
Viņam runājot, televizora ekrāns spoži iezibsnījās, un viņš izlaboja: - Nē, pēc pāris sekundēm. Apsēdieties, Vjennis, un klausieties!
7
Teo Aporats bija viens no visaugstākā līmeņa priesteriem uz Anakreona. Sava ievērojamā stāvokļa dēļ viņš bija norīkots par galveno priesteri un pavadoni uz flag-maņkuģa ar nosaukumu “Vjenniss”
Taču augstā kārta vai nozīmīgais stāvoklis nebija vienīgie iemesli. Viņš pazina kuģi. Viņš bija piedalījies tā remontēšanā un strādājis paša Fonda svēto vīru tiešā pakļautībā. Viņš bija labojis motorus pēc šo cilvēku norādījumiem. Viņš bija atjaunojis ekrānus, uzlabojis sakaru sistēmu, savedis kārtībā izcaurumoto korpusu, pastiprinājis šķērssijas. Viņam pat atļāva palīdzēt, kad Fonda gudrie vīri iemontēja kuģi tik svētu ierīci, kāda nekad nebija izmantota agrākajos kuģos, bet taupīta vienīgi šim izcilajam kosmosa kreiserim - hiperviļņu releju.
Nav jābrīnās, ka viņš jutās nelaimīgs, uzzinot, kādam mērķim paredzēts šis krāšņais kuģis. Viņam jau sākumā negribējās ticēt tam, ko sacījis Verisofs, - ka šo kuģi izmantos neaptverama ļaunuma labā un ka tā stobri tiks vērsti pret cildeno Fondu. Pret Fondu, kurā viņš jaunībā bija smēlies zināšanas un kurš bija visa svētuma pamats!
Taču tagad, pēc visa, ko bija sacījis admirālis, viņam vairs nebija iemesla šaubīties.
Kā gan dievu svētītais karalis varēja pieļaut tik nelietīgu rīcību? Bet varbūt vainīgais nemaz nebija karalis?
Ja nu to bija izplānojis nolādētais reģents Vjenniss un karalis par to pat nezināja? Un tieši šī Vjennisa dēls bija admirālis, kurš pirms piecām minūtēm viņam bija paziņojis:
- Gādājiet par savām dvēselēm un svētībām, priesteri! Par savu kuģi gādāšu es.
Aporats greizi pasmaidīja. Labi, viņš gādās par savām dvēselēm un svētībām - un ari par saviem lāstiem. Princis Lefkins drīz vien varēs gaudot.
Tagad viņš bija iegājis vispārējo sakaru telpā. Viņa akolīts gāja pa priekšu, un abi apsardzes viri nemēģināja viņus aizturēt. Galvenais priesteris, kam uzticēts būt par kuģa pavadoni, drīkstēja netraucēti ieiet ikvienā telpā.
- Aizveriet durvis! - Aporats pavēlēja un paskatījās uz hronometru. Līdz divpadsmitiem bija atlikušas vēl piecas minūtes. Laiks bija aprēķināts nevainojami.
Ar ātrām un ierastām kustībām viņš pārbīdīja nelielās sviras, kas atvēra visus sakarus, lai viņa balss un attēls sasniegtu ikvienu vietu divas jūdzes garajā kuģi.
- Uzmanību, karaliskā flagmaņkuģa “Vjenniss” karavīri! Runā jūsu priesteris un pavadonis! - Aporats zināja, ka viņa vārdi atbalsojas visā kuģī - no kodol-lielgabala vistālākajā aizmugurē līdz navigācijas kartēm priekšgalā.
- Jūsu kuģis ir ierauts svētuma apgānīšanā! - viņš iesaucās. - Jums nezinot, tas dodas uzdevumā, kurš ikvienu jūsu dvēseli no pirmās līdz pēdējai lems mūžīgam Visuma saltumam! Klausieties! Jūsu komandiera nodoms ir aizvadīt šo kuģi līdz Fondam un bombardēt šo cildeno svētuma avotu, lai pakļautu to viņa grēcīgajai gribai. Un šī ļaunā nodoma dēļ es Galaktikas Gara vārdā atceļu viņu no komandiera amata, jo komandierim nav vietas tur, kur ir iznīcināta Galaktikas Gara svētība! Pat dievišķais karalis nespēj pārvaldīt karalisti bez Galaktikas Gara piekrišanas!
Aporata balss skanēja arvien dobjāk, un akolīts klausījās viņā ar godpilnu bijību, bet abi karavīri ar augošām bailēm. - Un tāpēc, ka šis kuģis dodas tik velnišķā uzdevumā, tam vairs nav Gara svētības!
Viņš svinīgi pacēla rokas, un pie tūkstoš televizoriem kuģa dažādās vietās karavīri drebēdami raudzījās sava priestera un pavadoņa iespaidīgajā tēlā, kas turpināja runāt:
- Galaktikas Gara vārdā, viņa pravieša Hari Seldona vārdā un Fonda svēto vīru, viņa gribas nesēju vārdā, es nolādu šo kuģi! Lai televizori, kas ir šī kuģa acis, kļūst akli! Lai manipulatori, kas ir tā rokas, top nekustīgi! Lai kodollielgabali, kas ir tā dūres, zaudē savu spēku! Lai motori, kas ir tā sirds, pārstāj pukstēt! Lai sakarlī-dzekļi, kas ir tā balss, kļūst mēmi! Lai gaisa padeve, kas ir tā elpa, apraujas! Lai apgaismojums, kas ir tā dvēsele, pārtop tumsā! Galaktikas Gara vārdā es nolādu šo kuģi!
Un līdz ar viņa pēdējo vārdu, kas atskanēja tieši pusnaktī, kāda roka gaismas gadu attālumā, Argolida templī, ieslēdza ultraviļņu releju, kas zibenīgā ultraviļņu ātrumā atvēra citu releju uz flagmaņkuģa “Vjenniss”.
Un kuģa dzīvība izdzisa!
Jo zinātnes reliģijas galvenā īpašība ir tāda, ka tā reāli darbojas, un tādi lāsti, ko raidīja Aporats, patiešām ir nāvējoši.
Aporats redzēja, kā kuģi pārņem tumsa, un dzirdēja, kā apklust hiperatomisko motoru klusā, attālā dūkoņa. Gaviļu pārņemts, viņš izvilka no garā tērpa kabatas kodollukturi, kas piepildīja telpu ar pērļainu gaismu.
Viņš paskatījās lejup. Abi karavīri, kuri nekad nemēdza zaudēt drosmi, bija sakņupuši uz ceļiem un drebēja galējās nāves šausmās. - Glābiet mūsu dvēseles, jūsu svētība! Mēs esam nabaga viri, kas nezina savu vadoņu noziegumus! - viens no tiem šņukstēja.
- Sekojiet man! - Aporats bargi teica. - Jūsu dvēseles vēl nav pazudušas!
Kuģis bija pārvērties melnā haosā, no kura strāvoja plosošas, pārcilvēciskas bailes, piesātinot telpu kā kodīga smaka. Karavīri izmisīgi drūzmējās visur, kur garām gāja Aporats, slīdošā gaismas apļa pavadīts, un tiecās pieskarties viņa tērpa krokām, lūgdamies kripatu žēlsirdības.