Un viņa atbilde ikreiz skanēja: - Sekojiet man!
Princi Lefkinu viņš atrada taustāmies cauri virsnieku istabām un skaļiem lāstiem pieprasām gaismu. Admirāļa naidā degošās acis ieurbās galvenajā priesteri un pavadoni.
- Re, kur tu esi! - Zilās acis Lefkins bija mantojis no mātes, turpretī deguna izliekums un šķielējošais skatiens nepārprotami liecināja, ka viņš ir Vjennisa dēls. - Ko nozīmē tavas nodevīgās izdarības? Atdod kuģim enerģiju! Šeit es esmu komandieris!
- Vairs neesi, - Aporats drūmi atbildēja.
Lefkins satracināts raudzījās apkārt. - Ņemiet šo
viru ciet! Arestējiet viņu, citādi es jūs visus no pirmā līdz pēdējam iztriekšu kailus ārā, slūžu kamerā, zvēru pie Visuma! - Pēc īsa klusuma brīža viņš spalgi iekliedzās vēlreiz: - Tā ir jūsu admirāļa pavēle! Arestējiet viņu!
Tad, pilnīgi zaudējis galvu, viņš ieaurojās: - Vai tiešām jūs ļausiet šim klaunam, šim ērmam, sevi piemuļķot? Vai jūs bīstaties no reliģijas, kas sastāv no mākoņiem un mēness stariem? Šis virs ir krāpnieks, un Galaktikas Gars, par ko viņš runā, ir izdomāts viltus rēgs, lai...
Aporats viņu skarbi pārtrauca: - Ņemiet ciet zaimotāju! Klausoties viņā, jūs pakļaujat briesmām savas dvēseles!
Un nākamajā bridi dižciltīgais admirālis saguma zem daudzu karavīru roku ciešā tvēriena.
- Vediet viņu līdzi un sekojiet man!
Aporats pagriezās un kopā ar vīriem, kuri vilka Lefkinu, pa melnajiem, pārpildītajiem gaiteņiem atgriezās sakaru telpā. Tur viņš pavēlēja nostādīt bijušo komandieri pretī vienīgajam neizslēgtajam televizoram.
- Pavēli pārējai flotei mainīt kursu un sagatavoties atpakaļceļam uz Anakreonu!
Izspūrušais, asinīm notrieptais, piekautais un apdullušais Lefkins darīja, kā teikts.
- Un tagad mēs esam kontaktējušies ar Anakreonu pa hiperviļņa staru, - Aporats drūmi turpināja. - Runā, ko es tev teikšu!
Lefkins izdarīja noliedzošu kustību, un pūlis, kas drūzmējās telpā un tuvākajā gaiteni, draudīgi ierēcās.
- Runā! - Aporats atkārtoja. - Sāc: “Anakreoniešu flote...”
Un Lefkins sāka runāt.
8.
Kad televizora ekrānā parādījās prinča Lefkina attēls, Vjennisa istabās iestājās mēms klusums. Redzot sava dēla izmisušo seju un saplēsto uniformu, reģents izbiedēts ieelsojās un pēc tam sabruka krēslā ar pārsteigumā un bailēs sašķiebtu seju.
Hardins nesatricināmā mierā klausījās, salicis rokas klēpī, bet tikko kronētais karalis Lepolds sarāvies tupēja pašā krēslainākajā kaktā, krampjaini kodīdams zeltā izšūdināto piedurkni. Pat karavīri, kas stāvēja pie durvīm, turēdami gatavībā kodolblasterus, bija zaudējuši bezkaislīgās sejas izteiksmes, kādas piederas militārpersonām, un meta zaglīgus skatienus uz televizora ekrānā redzamo tēlu.
Lefkins runāja negribīgi, pagurušā balsī, kurā nebija draudzīgu toņu, un ik pa brīdim apklusa, it kā gaidīdams priekšā lasītu tekstu.
- Anakreona flote ... apzinādamās savas misijas raksturu ... un atteikdamās kļūt par dalībnieci... atbaidošai zaimošanai... dodas atpakaļ uz Anakreonu ... ar sekojošo ultimātu ... pret zemiskajiem grēciniekiem ... kuri uzdrīkstējušies vērst nožēlojami pasaulīgu spēku ... pret Fondu... visas svētības avotu... un pret Galaktikas Garu. Tūlīt pārtrauciet jebkādu karadarbību pret... patieso ticību... un atbilstošā manierē garantējiet mūsu flotei ... kā pieprasa mūsu ... priesteris un pavadonis
Teo Aporats ... ka tāda karadarbība nekad nākotnē neatkārtosies ... - Pēc šiem vārdiem iestājās ilgs klusuma bridis, pēc kura viņš turpināja: - ... un ka bijušais princis reģents Vjenniss ... tiek arestēts ... un nodots priesteru tiesai... kas izskatīs viņa noziegumus. Pretējā gadījumā karaliskā flote ... atgriežoties uz Anakreona ... sagraus pili līdz pamatiem ... un spers jebkādus soļus ... kas nepieciešami... lai iznicinātu grēcinieku perēkli ... un šobrīd valdošo ļaunuma ligzdu ... kas posta cilvēku dvēseles.
Balss aprāvās elsainā šņukstā, un televizora ekrāns nodzisa.
Hardina pirksti veikli pārslīdēja kodolspuldzei, un tās gaisma kļuva arvien bālāka, līdz bijušais reģents, karalis un karavīri blāvajā krēslā pārtapa miglainās ēnās, un pirmo reizi visi klātesošie ieraudzīja auras loku ieskaujam Hardinu.
Tā nebija spilgtā, kvēlojošā gaisma, kas mēdza ieskaut karaļus; tā bija mazāk uzkrītoša, mazāk spilgta, tomēr savā ziņā iespaidīgāka un iedarbīgāka.
Hardina balsī skanēja maiga ironija, kad viņš uzrunāja to pašu Vjennisu, kurš pirms stundas bija pasludinājis viņu par karagūstekni un lēmis Termina planētu iznīcībai, bet tagad kļuvis par bailēs sakņupušu, mēmu un satricinātu ēnu.
- Ir kāda sena teika, - Hardins teica, - iespējams, tikpat sena kā pati cilvēce, jo vissenākie pieraksti, kuros tā minēta, ir vēl senāku ierakstu kopijas, tomēr tā jūs varētu interesēt. Tā skan šādi:
“Zirgs, kura stiprais un bīstamais ienaidnieks bija vilks, dzīvoja nepārtrauktās bailēs par savu dzīvību. Nonācis izmisumā, viņš iedomājās, ka vajadzētu atrast spēcīgu sabiedroto. Tāpēc viņš devās pie cilvēka, apgalvodams, ka vilks gluži tāpat ir cilvēka ienaidnieks. Cilvēks nevilcinādamies piekrita šai savienībai un apsolīja tūlīt nogalināt vilku, ja vien jaunais partneris palīdzēs viņam pārvietoties ar lielāku ātrumu. Zirgs bija ar mieru un ļāva cilvēkam uzlikt sev iemauktus un seglus. Cilvēks uzlēca zirgam mugurā, nomedīja vilku un to nogalināja.
Juzdamies priecīgs un atvieglots, zirgs pateicās cilvēkam un sacīja: “Tagad, kad mūsu kopīgais ienaidnieks ir miris, ņem nost šos iemauktus un seglus un atdod man brīvību!”
To dzirdēdams, cilvēks skaļi iesmējās un atbildēja: “Nemūžam!” Un viņš apņēmīgi iecirta zirgam sānos piešus.”
Klusums ieilga. Ēna, kas iepriekš bija Vjenniss, neizkustējās no vietas.
Hardins klusi turpināja: - Ceru, ka jūs saskatījāt analoģiju. Savā dedzīgajā vēlmē nostiprināt mūžīgu varu par pašu ļaudīm, Četru Karalistu karaļi pieņēma zinātnes reliģiju, kas darīja viņus dievišķus; šī pati reliģija bija viņu iemaukti un segli, jo tā ielika kodolenerģijas dzīvo spēku priesteru kārtas rokās - un iegaumējiet, viņi saņēma norādījumus no mums, nevis no jums. Jūs nogalinājāt vilku, bet nespējāt atbrīvoties no...
Vjenniss pielēca kājās, un viņa acis ēnainajā kaktā gailēja kā ugunīgi dobumi. Viņa balss skanēja čerkstoši un saraustīti. - Un tomēr es tevi dabūšu rokā! Tu neaizbēgsi! Tu sapūsi! Lai viņi uzsper mūs gaisā! Lai viņi visu uzsper gaisā! Tu sapūsi! Es tevi uzveikšu!
- Karavīri! - viņš histēriski nodimdināja. - Nošaujiet to velnu! Saspridziniet viņu lupatās! Saspridziniet viņu!
Hardins sēdēdams pagriezās pret karavīriem un pasmaidīja. Viens no tiem notēmēja uz viņu ar kodol-blasteru un pēc tam to nolaida. Pārējie pat nepakustējās. Klusinātās auras apņemtais, pašpaļāvīgi smaidošais Termina mērs Salvors Hardins, kura acu priekšā visa Anakreona vara bija sabirzusi putekļos, viņiem bija pārāk varens pretinieks, lai tam stātos pretī par spīti brēcošā maniaka pavēlēm.
Nesakarīgi kliegdams, Vjenniss aizstreipuļoja līdz tuvākajam karavīram. Ar neapvaldītu kustību viņš izrāva tam no rokām blasteru un notēmēja uz Hardinu, kas pat nepakustējās, un nospieda gaili.
Bālais nepārtrauktais staru kūlis atsitās pret spēka lauku, kas ieskāva Termina mēru, un neitralizēts pazuda tajā, nenodarījis nekādu ļaunumu. Vjenniss piespieda stingrāk un mežonīgi iesmējās.
Hardins joprojām smaidīja, un viņa aizsarglauka aura tikko jaušami iegailējās, uzsūcot kodolstara enerģiju. Lepolds savā kaktā aizsedza acis un ievaidējās.