GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA
1.
Kad Limmars Ponjecs izdzirdēja raidītāja signālu, viņš bija viscaur noziedies ziepju putām - un tas liecina, ka vecais, nodeldētais joks par teleziņām un dušu atbilst patiesībai pat Galaktikas Perifērijas tumšajā, skarbajā kosmosa telpā.
Par laimi, šis kakts nolīgtajā tirdzniecības kuģi nebija atvēlēts daudzveidīgu preču klāstam un tāpēc bija samērā neliels. Tik neliels, ka duša, turklāt ar karstu ūdeni, bija iebūvēta šaurā kabīnē un atradās desmit pēdu attālumā no kontroles pults. Ponjecs pavisam skaidri sadzirdēja raidītāja aprautos stakato tikšķus.
Pilēdams un neapmierināti sēkdams, viņš izgāja no kabīnes, lai pieņemtu ziņojumu, un pēc trim stundām blakus piebrauca otrs tirdzniecības kuģis, no kura pa savienojuma tuneli ienāca jauneklis ar platu smaidu sejā.
Ponjecs pabīdīja viņam pretī labāko krēslu un pats apmetās uz pilota grozāmā sēdekļa.
- Ar ko tu nodarbojies, Gorm? - viņš drūmi noprasīja. - Dzenies man pakaļ visu ceļu no Fonda?
Less Gorms izvilka cigareti un enerģiski papurināja galvu. - Es? Nepavisam ne! Esmu tikai necila persona, kam gadījās nolaisties uz Gliftāla IV nākamajā dienā pēc pasta pieveduma. Tāpēc viņi sūtīja mani tev pakaļ ar šo te.
Mazā, spīdošā kapsula pārgāja Ponjeca rokās, un Gorms piebilda: - Tā ir konfidenciāla ziņa. Augstākā līmeņa noslēpums. Nedrīkst izlaist subēterā un tā tālāk. Vismaz tā es sapratu. Lai nu kā, tā ir Personiskā Kapsula, ko atvērt drīksti tikai tu pats.
Ponjecs ar nepatiku aplūkoja kapsulu. - To es redzu. Un nekad neesmu pieredzējis, ka tāda atnestu labas ziņas.
No atdarītā cilindra viņa plaukstā stīvi atritinājās plāna, caurspīdīga lente. Ponjeca skatiens aši slīdēja pār ziņojumu, jo, attinoties lentes beigu galam, sākuma posms jau bija nobrūnējis un sačokurojies. Pēc pusotras minūtes lente jau bija kļuvusi melna un pamazām vien sairusi putekļos.
Ponjecs dobji novaidējās: - Ek, Galaktika!
- Vai varu kaut kā palīdzēt? - Less Gorms klusi vaicāja. - Jeb vai ziņa ir pārāk slepena?
- Varu tev pateikt, jo tu piederi pie Ģildes. Man jādodas uz Askonu.
- Uz turieni? Kāpēc?
- Viņi ir apcietinājuši kādu tirgotāju. Bet paturi to pie sevis!
Gorma seja noraustījās dusmās. - Apcietinājuši! Tas ir pret Konvencijas noteikumiem!
- Tāpat kā iejaukšanās vietējā politikā.
- Oho! Tātad viņš ir jaucies politikā? - Gorms pārdomāja dzirdēto. - Kas ir tas tirgotājs? Vai es viņu pazīstu?
- Nē! - Ponjecs skarbi izmeta, un Gorms, saprazdams mājienu, neko vairs nejautāja.
Ponjecs bija piecēlies un drūmu skatienu lūkojās viziplates ekrānā. Apveltījis ar sulīgiem izteicieniem to miglainās lēcas daļu, kas rādija Galaktiku, viņš skaļi iesaucās: - Ek, sasodīts! Es pamatīgi atpalieku no kvotām!
Gorma prātā iespraucās piepešs gaismas stars.
- Paklau, draugs, Askons taču ir slēgta teritorija.
- Taisnība. Uz Askona nevar pārdot pat nieka kabatas nazi. Viņi nepirks nekādas kodolierīces. Pie manām kvotām doties uz turieni ir tīrā pašnāvība.
- Vai tu nevari no tā atkratīties?
Ponjecs izklaidīgi papurināja galvu. - Es to cilvēku pazīstu. Draugu nedrīkst pamest nelaimē. Bet kas tur tik briesmīgs? Es esmu Galaktikas Gara rokās un drosmīgi eju to ceļu, ko viņš man rāda.
- Ak tā? - Gorms neizteiksmīgi novilka.
Ponjecs paskatījās uz viņu un īsi iesmējās. - Es aizmirsu! Tu taču nekad neesi lasījis “Gara Grāmatu”, vai ne?
- Neesmu par to pat dzirdējis! - Gorms strupi atmeta.
- Bet būtu gan dzirdējis, ja būtu skolojies reliģijā.
- Skolojies reliģijā? Par priesteri? - Gorms izskatījās gluži satriekts.
- Tā gan. Tas ir mans kauna traips un noslēpums. Tomēr izrādījās, ka Svētajiem Tēviem es esmu pārāk ciets rieksts. Viņi mani izslēdza, pamatodamies uz pietiekami nopietniem iemesliem, lai mudinātu mani iet laicīgās izglītības ceļu Fonda paspārnē. Labi, pietiks par to! Kā tev šogad veicas ar kvotām?
Gorms nodzēsa cigareti un sagrieza taisnāk cepuri.
- Nupat sūtu prom savu pēdējo kravu. Viss būs kārtībā.
- Veiksminieks! - Ponjecs drūmi novilka un krietnu bridi pēc Lesa Gorma aiziešanas nekustīgi sēdēja, iegrimis domās.
Tātad Eskels Gorovs atrodas uz Askona - turklāt cietumā!
Tas bija slikti. Patiesībā ievērojami sliktāk, nekā varētu domāt. Pastāstīt ziņkārīgam jauneklim mīkstinātu notikumu versiju, lai tiktu no viņa vaļā un aizsūtītu projām, bija viens, bet apzināties patiesību - pavisam kas cits.
Jo Limmars Ponjecs bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kuri zināja, ka Meistartirgonis Eskels Gorovs vispār nav tirgotājs, bet pilnīgi citāda rakstura darbonis - Fonda aģents.
2.
Pagājušas divas nedēļas! Divas izšķiestas nedēļas.
Viena nedēļa, lai sasniegtu Askonu, kur pie planētas attālākajām robežām viņam lielā skaitā traucās pretī modrie karakuģi. Lai kāda būtu askoniešu novērošanas sistēma, tā acīmredzami darbojās - un darbojās labi.
Bez jebkāda signāla tie viņu nesteidzīgi ielenca un, saglabādami saltu atstatumu, nepielūdzami virzīja viņa kuģi pretī Askona centrālajai saulei.
Ponjecs būtu viegli varējis tikt ar tiem galā. Šie kuģi bija atliekas no mirušās Galaktikas Impērijas - patiesībā paredzēti medību sportam, nevis karošanai, un tiem nebija kodolieroču, tāpēc tos varēja uzskatīt par košām elipsveida dekorācijām. Taču Eskels Gorovs atradās cietumā, viņu varā, un Gorovs bija ķīlnieks, kuru nedrīkstēja zaudēt. Askonieši to noteikti zināja.
Un pēc tam vēl viena nedēļa - vesela nedēļa, lai izstaigātu visus nogurdinošos līkločus cauri sīko ierēdņu bariem, kas veidoja buferslāni starp Dižo Meistaru un ārpasauli. Ikvienu sīko apakšierēdni vajadzēja nomierināt un pielabināt. Ikvienam vajadzēja uzmanīgi un šķebinoši izdabāt, lai saņemtu visvareno parakstu, kas pavēra ceļu pie nākamā ierēdņa vienu pakāpienu augstāk.
Pirmo reizi Ponjecs atklāja, ka viņa tirgotāja identifikācijas dokumenti ir pilnīgi nederīgi.
Tagad beidzot viņš stāvēja pie apzeltītām, bruņotu viru apsargātām durvīm, aiz kurām atradās Dižais Meistars, - un pagājušas bija divas nedēļas.
Gorovs joprojām sēdēja cietumā, un Ponjeca krava, nevienam nevajadzīga, trūdēja kuģa tilpnēs.
Dižais Meistars bija maza auguma cilvēks ar pašķidriem matiem un ļoti krunkainu seju, un šķita, ka viņa sīko stāvu līdz nekustibai nospiež milzīgā, spīdīgā zvērādas apkakle.
Viņš pakustināja abu roku pirkstus, un bruņoto viru rinda atvirzījās, veidojot eju, pa kuru Ponjecs aizgāja līdz Valsts Krēsla pakājei.
- Nerunāt! - pavēlēja Dižais Meistars, un Ponjecs cieši saknieba nupat pavērtās lūpas.
- Lūk, tā! - Askona valdnieka sasprindzinājums acīmredzami atslāba. - Es neciešu tukšu pļāpāšanu. Draudēt jūs nevarat, un glaimus es negribu dzirdēt. Ari sūdzībām un žēlabām te nebūs vietas. Nevaru vairs pat saskaitīt, cik reižu jūs, klaidoņi, esat brīdināti, ka jūsu elles mašīnas uz Askona neviens negrib redzēt!
- Ser, - Ponjecs rāmi teica, - es nemēģināšu aizbildināt tirgotāju pārkāpumus. Mūsu taktika nemudina lauzties tur, kur mēs esam nevēlami. Taču Galaktika ir ļoti liela, tāpēc ir gadījies, ka kuģis netīši pārkāpj neatļautu robežu. Tā bija nožēlojama kļūda.