- Protams, nožēlojama! - Dižais Meistars spiedzīgi atcirta. - Bet vai kļūda? Jūsējie uz Gliftāla IV sāka bombardēt mani ar sarunu lūgumiem jau divas stundas pēc nelietīgā likumpārkāpēja aizturēšanas. Neskaitāmas reizes esmu saņēmis no viņiem brīdinājumus par jūsu ierašanos. Tā izskatās pēc labi organizētas glābšanas kampaņas. Šķiet, jūs itin daudz esat paredzējuši jau iepriekš - drusku par daudz, lai runātu par kļūdām, vienalga, vai tās būtu nožēlojamas vai ne!
Askonieša melnajās acīs gailēja nicinošs izsmiekls. Viņš sparīgi turpināja: - Un vai jūs, tirgotāji, laidelējaties no pasaules uz pasauli kā apdulluši tauriņi, tik apdulluši un pārliecināti par sevi, ka varat nolaisties uz Askona lielākās pasaules, pašā sistēmas centrā, un saukt to par netīšu robežpārkāpumu? Pat muļķim ir skaidrs, ka tā nav!
Ponjecs iekšēji sarāvās, bet neļāva to manīt. Viņš savaldīgi teica: - Ja tirgošanās mēģinājums bija apzināts, jūsu cienība, tas bija ļoti nesaprātīgs solis, kas ir pretrunā ar jūsu Ģildes visstingrākajiem noteikumiem.
- Nesaprātīgs, jā! - askonietis noskaldīja. - Tik nesaprātīgs, ka jūsu biedram par to nāksies maksāt ar savu galvu!
Ponjecam pakrūtē sažņaudzās kamols. Dižā Meistara vārdi skanēja kategoriski un bez jebkādas svārstī-šanās. Viņš sacīja: - Nāve, jūsu cienība, ir tik absolūta un neatsaucama parādība, ka droši vien iespējams atrast vēl kādu alternatīvu.
Pēc neilga klusuma brīža atskanēja piesardzīga atbilde: - Esmu dzirdējis, ka Fonds esot bagāts.
- Bagāts? Protams. Bet mūsu bagātības ir tādas, ko jūs atsakāties pieņemt. Mūsu kodolpreces ir tik vērtīgas...
- Jūsu preces ir nevērtīgas, jo tām trūkst senču svētības. Jūsu preces ir ļaunas un nolādētas, jo uz tām gulstas senču aizliegums. - Teikumi skanēja kā deklamācija, kā formulas skandējums.
Dižā Meistara plaksti nolaidās, un viņš zīmīgākā tonī jautāja: - Vai nekādu citu vērtību jums nav?
Tirgotājs neuztvēra mājienu. - Es nesaprotu. Ko tieši jūs vēlaties?
Askonietis noplātīja rokas. - Jūs gribējāt, lai es ar jums vienojos un daru zināmu, kādas ir manas vēlmes. Domāju, ka es to nedarīšu. Jūsu biedram, visticamāk, būs jāsaņem sods par askoniešu kodeksa zaimošanu. Nāve gāzes kamerā. Mēs esam taisnīgi cilvēki. Pat vistrūcīgākais zemnieks līdzīgā gadījumā saņemtu tādu pašu sodu. Un to pašu saņemtu arī es.
Ponjecs bezcerīgi nomurmināja: - Jūsu cienība, vai man būs atļauts parunāt ar ieslodzīto?
- Askoniešu likums neatļauj tikties ar notiesātu cilvēku, - Dižais Meistars salti atbildēja.
Ponjecs nemanāmi aizturēja elpu. - Jūsu cienība, es jūs lūdzu būt žēlsirdīgam pret cilvēka dvēseli brīdī, kad viņa miesa ir lemta bojāejai! Visu laiku, kamēr viņa dzīvība ir apdraudēta, šis cilvēks ir bijis šķirts no garīgā mierinājuma. Pat šobrīd viņam draud briesmas nesagatavotam doties visvarenā Gara klēpī.
Dižais meistars lēni un aizdomīgi noprasīja: - Jūs esat Dvēseļu Kopējs?
Ponjecs pazemīgi nokāra galvu. - Esmu saņēmis tādu apmācību. Tukšajos Visuma klajumos klīstošajiem tirgotājiem ir vajadzīgi tādi kā es, kuri rūpējas par garīgumu šajā tirgus un pasaulīgu tieksmju pārblīvētajā dzīvē.
Askona valdnieks brīdi domīgi kodīja apakšlūpu. - Ikvienam cilvēkam ir jāsagatavo dvēsele ceļojumam pie senču gariem. Tomēr es nekad nebiju domājis, ka jūs, tirgotāji, esat ticīgi ļaudis.
3.
Eskels Gorovs izstaipījās guļvietā un atvēra vienu aci, dzirdēdams noklaudzam droši nostiprinātās durvis, pa kurām ienāca Limmars Ponjecs. Nākamajā brīdi viņš ar apslāpētu izsaucienu pielēca kājās.
- Ponjec! Viņi atsūtīja tevi šurp?
- Tīrā nejaušība, - Ponjecs drūmi atbildēja, - vai ari mana personīgā ļaunā dēmona darbs. Pirmais punkts: tu ievāri ziepes uz Askona. Otrais punkts: mans tirdzniecības ceļš, kā Tirgotāju Valde labi zina, ved mani garām šai sistēmai piecdesmit parseku attālumā tieši pirmā punkta laikā. Trešais punkts: mēs agrāk esam strādājuši kopā, un Valde to zina. Vai tā nav jauka un neatvairāma sagadīšanās? Atbilde lec acis pati no sevis.
- Esi uzmanīgs! - Gorovs saspringti aizrādīja. - Mūs droši vien noklausās. Vai tu nēsā viļņu traucētāju?
Ponjecs parādīja uz izrotāto aproci virs plaukstas locītavas, un Gorovs atviegloti uzelpoja.
Ponjecs paskatījās apkārt. Kamera bija kaila, bet itin paliela telpa. Tā bija labi apgaismota, bez nepatīkamām smakām. - Nav slikti, - viņš teica. - Tevi aprūpē ar baltiem cimdiem.
Gorovs atstāja šo piezīmi bez ievērības. - Paklau, kā tu tiki šeit iekšā? Es jau divas nedēļas dzīvoju pilnīgā vientulībā.
- Tātad kopš manas ierašanās, vai ne? Redzi, izskatās, ka vecajam kraķim, kas šeit valda, ir savas vājās vietas. Viņam patīk dievbijīgas runas, tāpēc es izmēģināju līdzekli, kurš iedarbojās. Esmu šeit ieradies kā tavs garīgais atbalstītājs. Tādam dievticīgam vīram kā viņš piemīt savdabīgas īpatnības. Viņš ar prieku pārgriezīs tev rīkli, ja viņam tas būs izdevīgi, bet neuzdrošināsies apdraudēt tavas nemateriālās un problemātiskās dvēseles labklājību. Tāda neliela empīriskās psiholoģijas gudrība. Tirgotājam jāzina pa druskai no visa.
Gorovs izsmejoši pavīpsnāja. - Un tu esi mācījies arī teologu skolā. Tev taisnība, Ponjec. Es priecājos, ka viņi atsūtīja tevi šurp. Bet Dižajam Meistaram mana dvēsele diez kā nepatīk. Vai viņš pieminēja izpirkšanas maksu?
Tirgotāja acis savilkās šaurāk. - Deva tikko jaušamu mājienu. Un draudēja nonāvēt tevi ar gāzi. Es drošības dēļ izvairījos no skaidras atbildes, jo tās viegli varēja būt lamatas. Tātad šī ir izspiešana? Ko īsti viņš grib?
- Zeltu.
- Zeltu! - Ponjecs sarauca pieri. - Pašu metālu? Kādai vajadzībai?
- Tas ir viņu maiņas līdzeklis.
- Ak tā? Un kur lai es ņemu zeltu?
- Ņem, kur gribi. Paklausies, tas ir nopietni! Man nekas nenotiks, kamēr vien Dižais Meistars jutīs nāsīs zelta smaku. Apsoli viņam to; soli tik, cik viņš prasa. Pēc tam, ja vajadzīgs, brauc atpakaļ uz Fondu to sagādāt. Kad es būšu brīvs un mēs izkļūsim no šīs sistēmas, tad pārtrauksim attiecības.
Ponjecs rādīja neapmierinātu vaigu. - Un pēc tam tu atgriezīsies šeit un mēģināsi vēlreiz.
- Mans uzdevums ir pārdot Askonam kodolenerģiju.
- Viņi tevi notvers, pirms būsi noceļojis vienu par-seku cauri Visumam. Domāju, ka tu pats to labi zini.
- Nezinu vis, - Gorovs atbildēja. - Un, ja zinātu, tas neko nemainītu.
- Otrajā reizē viņi tevi nogalinās.
Gorovs paraustīja plecus.
Ponjecs klusi teica: - Ja man vēlreiz jāmēģina kaulēties ar Dižo Meistaru, es gribu zināt visu stāstu. Līdz šim esmu taustījies tikpat kā pa tumsu. Jau tāpat pāris nekaitīgu piezīmju, ko atļāvos izteikt, gandrīz noveda viņa cienību līdz lēkmei.
- Viss ir itin vienkārši, - sacīja Gorovs. - Vienīgais ceļš, kā mēs varam nostiprināt Fonda drošību šeit, Perifērijā, ir izveidot reliģijas pārvaldītu komerciālu impēriju. Mēs joprojām esam pārāk vāji, lai īstenotu politisku kontroli. Tas ir vienīgais, ko varam darīt, lai noturētu Četras Karalistes.
Ponjecs cītīgi māja ar galvu. - To es saprotu. Un nevienu sistēmu, kura nepieņem kodolierīces, nebūs iespējams pakļaut mūsu reliģiskajai kontrolei...
- Un tāpēc tā var kļūt par neatkarības un naida centrālo perēkli. Jā.
- Nu labi, - Ponjecs teica, - tiktāl mēs runājam par teoriju. Tagad saki: kas īsti kavē tirgošanos? Reliģija? Tā vismaz varēja saprast no Dižā Meistara vārdiem.