- Šī reliģija ir senču pielūgsmes paveids. Viņu tradīcijas stāsta par ļauno pagātni, no kuras viņus glābuši aizgājušo paaudžu vienkāršie un cildenie varoņi. Faktiski tā izkropļo juku periodu pirms simt gadiem, kad tika padzīta Impērijas armija un nodibināta neatkarīga valdība. Progresīvā zinātne un jo īpaši kodolenerģija tiek saistīta ar veco impērisko režīmu, kuru viņi atceras ar šausmām.
- Skat, kā? Bet viņiem ir mazi, glīti kuģīši, kas mani viegli pamanīja jau divu parseku attālumā. Vai tas neož pēc kodolenerģijas?
Gorovs paraustīja plecus. - Tie kuģi, bez šaubām, ir saglabājušies no Impērijas laikiem. Droši vien tiem ir kodoldzinēji. To, kas ir viņu rīcībā, viņi nelikvidē. Bet lieta tāda, ka viņi atsakās no jebkādiem jauninājumiem un viņu iekšējā ekonomika ir pilnīgi brīva no kodolenerģijas. Tieši tas mums ir jāmaina.
- Un kā tu ceri to izdarīt?
- Piemērotā brīdī salaužot pretestību. Vienkāršāk izsakoties, ja man izdotos pārdot kādam augstmanim kabatas nazi ar kodolasmeni, viņa interesēs būtu panākt likumus, kuri ļautu viņam to lietot. Tiešos vārdos runājot, tas izklausās muļķīgi, bet tam ir stabils psiholoģiskais pamats. Panākt stratēģisku tirdzniecību stratēģiskos punktos nozīmētu izveidot valdībā pro-nukleāru frakciju.
- Un tevi sūta turp šāda iemesla dēļ, turpretī es esmu šeit tikai tādēļ, lai izpirktu tevi un dotos projām, bet tu turpināsi savus centienus? Vai tā nav tāda kā mīņāšanās uz vietas?
- Kādā ziņā? - Gorovs piesardzīgi jautāja.
- Paklausies!* - Ponjecs piepeši iekarsa. - Tu esi diplomāts, nevis tirgotājs, un nosaukums vien tevi nepadarīs par tirgotāju! Šis uzdevums jāuztic tādam, kuram ir pieredze tirdzniecībā, - un es esmu šeit ar pilnu kravu, kas pūst un iet bojā, un ar tādām kvotām, ko laikam nekad nevarēšu izpildīt.
- Tu gribi teikt, ka riskē ar dzīvību tādas lietas labā, kas neattiecas uz tevi? - Gorovs sāji pasmīnēja.
- Un tu gribi teikt, ka šis ir patriotisma jautājums un tirgotāji nav patriotiski cilvēki? - Ponjecs atjautāja.
- Diemžēl nav. Celmlauži tādi nemēdz būt.
- Nu labi. Varu tam piekrist. Es neceļoju pa kosmosu tādēļ, lai glābtu Fondu, vai tamlīdzīgu iemeslu labad. Bet es meklēju, kā nopelnīt, un šī ir mana izdevība. Ja tas vienlaikus palīdz arī Fondam, tad jo labāk. Un ar dzīvību es esmu riskējis vēl bezcerīgākos gadījumos.
Ponjecs piecēlās, un piecēlās arī Gorovs. - Ko tu domā darīt?
Tirgotājs pasmaidīja. - Es nezinu, Gorov. Pagaidām vēl nezinu. Bet, ja lietas būtība ir pārdošanā, tad esmu gatavs tevi atbalstīt. Es nemēdzu lielīties, bet daži principi man vienmēr ir svarīgi. Es līdz šim vēl nekad neesmu atpalicis no kvotām.
Kad viņš pieklauvēja pie kameras durvīm, tās atvērās gandrīz tajā pašā mirklī un ienāca divi sargi, kas nostājās viņam katrā pusē.
4.
- Izrāde! - drūmi izmeta Dižais Meistars. Ērti iegrozījies savās zvērādās, viņš ar vienu kalsno roku sažņaudza dzelzs rungu, ko izmantoja nūjas vietā.
- Un zelts, jūsu cienība.
- Un zelts, - Dižais Meistars nevērīgi atkārtoja.
Ponjecs nolika lādi zemē un atvēra vāku ar tik lielu
pašpaļāvību, kādu spēja sevī sakopot. Viņš jutās gluži viens vispārēja naida ielenkumā - apmēram tāpat, kā bija juties pirmajā gadā pēc iziešanas kosmosā. Bārdaino padomnieku pusaplis lūkojās viņam pretī ar nedraudzīgām sejas izteiksmēm. Viņu vidū bija Ferls, kalsnsejainais favorīts, kas sēdēja blakus Dižajam Meistaram, sastindzis salti naidīgā pozā. Ponjecs bija ticies ar viņu jau agrāk un tūlīt novērtēja viņu par galveno ienaidnieku - līdz ar to ari par galveno upuri.
Ārpus zāles stāvēja neliela armija, gaidīdama turpmākos notikumus. Ponjecs bija sekmīgi nošķirts no sava kuģa, un viņa vienīgais ierocis bija piekukuļošanas mēģinājums; Gorovs joprojām bija gūsteknis.
Izdarījis pēdējos pielāgojumus lempīgajam meis-tarojumam, kas bija prasījis viņam nedēļu saspringtu pūliņu, viņš klusībā vēlreiz noskaitīja lūgšanu, kaut ar svinu klātais kvarcs izturētu pārbaudi.
- Kas tas ir? - Dižais Meistars noprasīja.
- Tā ir neliela ierīce, - Ponjecs atbildēja, pakāpdamies atpakaļ, - kuru esmu konstruējis es pats.
- Tik daudz ir skaidrs, bet ne jau tāda informācija man ir vajadzīga. Vai tas ir viens no jūsu pasaules melnās maģijas nolādētajiem rīkiem?
- Dziļākā būtībā tas ir saistīts ar kodolenerģiju, -Ponjecs atzinās, - bet nevienam no jums nav tam jāpieskaras vai jādarbojas ar to jebkādā citādā veidā. Šī ierīce ir paredzēta vienīgi manām vajadzībām, un, ja tajā iemiesots ļaunums, tad es ņemu to tikai uz sevi.
Dižais Meistars bija draudošā žestā pacēlis savu nūju pret minēto aparātu, un viņa lūpas ātri un klusi kustējās šķīstošā lūgsnā. Kalsnsejainais padomnieks viņa labajā pusē pieliecās valdniekam tuvāk, un viņa izspūrušās sarkanās ūsas tuvojās Dižā Meistara ausij. Senatnīgais askonietis ērcīgi atvirzījās tālāk.
- Un kāds jūsu ļaunuma instrumentam ir sakars ar zeltu, kas varētu glābt jūsu tautieša dzīvību?
- Ar šo ierīci es varu pārvērst jūsu izlietotās dzelzs paliekas augstākās kvalitātes zeltā, - Ponjecs atbildēja, un viņa plauksta saudzīgi nolaidās uz galvenā korpusa, glāstoši skarot tā cietos, ieapaļos sānus. - ŠI ir vienīgā cilvēkam pazīstamā ierīce, kas spēj iedarboties uz dzelzi - to pašu neglīto dzelzi, jūsu cienība, kas balsta jūsu sēdekli un šīs ēkas sienas, - un pārvērst to mirdzošā, blīvā, dzeltenā zeltā.
Ponjecs juta, ka priekšnesums ir visai neveiksmīgs. Viņa ierastā tirgošanās valoda parasti bija tekoša, viegla un ticama, taču šoreiz tā steberēja kā ļodzīgs vezums. Tomēr Dižo Meistaru interesēja nevis priekšnesums, bet saturs.
- Ak tā? Transmutācija? Ar tādām spējām daži nejēgas ir plātījušies jau agrāk. Un bargi samaksājuši par savām uzbāzīgajām ķecerībām.
- Vai viņiem tas izdevās?
- Nē. - Dižā Meistara seja pauda saltu uzjautrinājumu. - Veiksmīga zelta radīšana būtu noziegums, kuram ir attiecīgas sekas. Bet, ja mēģinājums ir neveiksmīgs, tad jāmaksā ar savu galvu. Nu sakiet, ko jūs varat izdarīt ar manu zizli? - Viņš iesita ar nūju pie grīdu.
- Jūsu cienība, es lūdzu piedošanu! Mana ierīce ir mazs modelis, ko esmu pagatavojis es pats, bet jūsu zizlis ir pārāk garš.
Dižā Meistara mazo, zibošo acu skatiens pārslīdēja istabai un apstājās. - Randel, dod šurp savas sprādzes! Nebaidies, cilvēk, ja vajadzēs, dabūsi atpakaļ divreiz vairāk.
Sprādzes no rokas rokā atceļoja pa ierindu līdz valdniekam. Dižais Meistars tās domīgi pasvārstīja plaukstās.
- Še! - viņš teica un nosvieda sprādzes uz grīdas.
Ponjecs tās pacēla. Ar spēcīgu rāvienu viņš atvēra
cilindru un piepūlē samiedza acis, uzmanīgi novietodams sprādzes uz anoda ekrāna. Vēlāk tas būs vieglāk izdarāms, bet pirmajā reizē nedrīkstēja kļūdīties.
Pašgatavotais transmutators desmit minūtes neganti krakstēja, un gaisā izplatījās viegla ozona smarža. Askonieši murminādami atkāpās atpakaļ, un Ferls atkal kaut ko satraukti iečukstēja valdniekam ausī. Dižā Meistara sejas izteiksme bija nesatricināma. Viņš nepakustējās.
Un sprādzes bija no zelta.
Ponjecs tās pasniedza Dižajam Meistaram, nomurminādams: - Jūsu cienība! - bet vecais virs, brīdi vilcinājies, ar rokas mājienu tās atraidīja. Viņa skatiens pievērsās transmutatoram.
- Kungi, tas ir tīrs zelts! - Ponjecs steidzās paskaidrot. - Viscaur tīrs zelts. Tā iespējams apstrādāt jebkuru dzelzi. Netraucēs ne rūsa, ne mērens cita metāla piejaukums...