Taču Ponjecs runāja tikai tādēļ, lai aizpildītu tukšumu. Sprādzes gulēja viņa izstieptajā plaukstā, un visus argumentus viņa vietā izteica zelts.
Beidzot Dižais Meistars lēni izstiepa roku, un kalsn-sejainais Ferls sasparojās runāt atklāti. - Jūsu cienība, šis zelts nāk no saindēta avota.
Bet Ponjecs iebilda: - No dūņām var izaugt roze, jūsu cienība. Darījumos ar kaimiņiem jūs pērkat neticami daudzveidīgu materiālu klāstu, netaujājot, kur viņi tos dabūjuši: vai ar tradicionālām ierīcēm, kuras svētījuši jūsu cildenie priekšteči, vai ar nosodāmi ķecerīgiem paņēmieniem. Es jums nepiedāvāju ierīci. Es piedāvāju zeltu.
- Jūsu cienība, - sacīja Ferls, - jūs neesat atbildīgs par grēkiem, ko svešzemnieki izdara bez jūsu piekrišanas un zināšanas. Turpretī pieņemt šo dīvaino pseido-zeltu, kas grēcīgā ceļā tapis jūsu klātbūtnē un ar jūsu piekrišanu, nozīmē mest izaicinājumu mūsu svēto priekšteču dzīvajiem gariem.
- Bet zelts paliek zelts, - Dižais Meistars teica ar šaubām balsī. - Tas ir tikai apmaiņas līdzeklis, pret kuru barbars saņem notiesātu noziedznieku. Tu esi pārāk kritisks, Ferl. - Tomēr viņš atvilka roku atpakaļ.
- Jūsu vārdi liecina par patiesu viedumu, jūsu cienība, - sacīja Ponjecs. - Padomājiet vien: aizsūtot projām ķeceri, jūs neko saviem priekštečiem neatraujat, bet ar zeltu, ko saņemat pretī, jūs varat izgreznot viņu garu svētās mājvietas. Un pat tad, ja zelts tiešām glabātu ļaunumu, kaut gan tas diez vai iespējams, šis ļaunums neapšaubāmi izgaistu, līdzko metālu atvēlētu tik cildeniem mērķiem.
- Hm, pie mana vectēva kauliem! - Dižais Meistars neparastā dedzībā iesaucās. Pavērtās lūpas izdvesa spalgu smiekliņu. - Ferl, ko tu saki par šo jauno cilvēku? Viņa apgalvojums ir pārliecinošs. Tikpat pārliecinošs kā manu priekšteču novēlējumi.
- Tā varētu domāt, - Ferls drūmi atbildēja. - Ja vien neizrādīsies, ka šī pārliecība ir Ļaunā Gara ierocis.
- Man ir vēl labāks ierosinājums, - Ponjecs piepeši ieteicās. - Paturiet šo zeltu ķīlā! Nolieciet to kā ziedojumu uz savu priekšteču altāriem un aizturiet mani trīsdesmit dienas šeit! Ja šajā laikā neparādīsies nekādas nevēlamas pazīmes un nenotiks nekādas nelaimes, tas būs drošs apliecinājums, ka gari šo ziedojumu ir pieņēmuši. Ko gan vēl labāku es varētu piedāvāt?
Un, kad Dižais Meistars piecēlās kājās, raudzīdamies pēc varbūtējas pretestības, starp Padomes vīriem nebija neviena, kas nedotu piekrišanas zīmi. Pat Ferls, košļādams izspūrušo ūsu galu, īsi pamāja ar galvu.
Ponjecs pasmaidīja un domās uzslavēja reliģiskās izglītības lietderību.
5
Aizritēja vēl viena nedēļa, pirms viņam ļāva satikties ar Ferlu. Ponjecs jutās sasprindzis, taču bija jau pieradis pie fiziskās bezpalīdzības sajūtas. Viņš bija izgājis ārpus pilsētas robežām sardzes uzraudzībā. Viņš uzturējās Ferla ārpilsētas villā sardzes uzraudzībā. Atlika vienīgi ar to samierināties un nemest pār plecu bažīgus skatienus.
Ārpus Vecajo loka Ferls izskatījās slaidāks un jaunāks. Ikdienas apģērbā viņam vispār nebija nekādas līdzības ar Vecajiem.
- Jūs esat dīvains cilvēks, - viņš strupi teica. Cieši izvietoto acu skatiens manīgi skraidīja apkārt. - Visas šis nedēļas laikā un jo sevišķi pēdējo pāris stundu laikā jūs to vien darāt kā liekat saprast, ka man ir vajadzīgs zelts. Tās šķiet veltīgas pūles, jo kuram gan tas nav vajadzīgs? Kāpēc jūs neejat soli tālāk?
- Runa nav tikai par zeltu, - Ponjecs apdomīgi atbildēja. - Ne jau tikai par zeltu. Ne jau tikai par dažām monētām. Drīzāk par visu to, kas slēpjas aiz zelta.
- Bet kas tad var slēpties aiz zelta? - Ferls ar greizu smaidu noprasīja. - Šis, domājams, nav ievads vēl kādam neveiklam demonstrējumam?
- Neveiklam? - Ponjecs pārjautāja, saraucis pieri.
- Nu, protams! - Ferls ar zodu viegli paberzēja kopā saliktās plaukstas. - Es jūs nekritizēju. Man ir
skaidrs, ka šī neveiklība bija apzināta. Es būtu varējis brīdināt par to viņa cienību, ja vien būtu izpratis jūsu motīvu. Ja es būtu bijis jūsu vietā, tad noteikti būtu radījis zeltu jau uz kuģa un piedāvājis tikai to. Tā izrāde, ko jūs mums sarīkojāt, un nelabvēlība, ko izraisījāt, bija gluži lieka.
- Taisnība, - Ponjecs piekrita. - Bet, tā kā es biju pats savā vietā, tad nolēmu pieciest nelabvēlību, lai piesaistītu jūsu uzmanību.
- Tāpēc vien? Tik vienkārši? - Ferls necentās slēpt nicinošu uzjautrinājumu. - Un droši vien ierosinājāt šo trīsdesmit dienu pārbaudes periodu, lai ar ilgāku laikposmu piešķirtu savai atrakcijai lielāku nopietnību! Bet ja nu izrādīsies, ka jūsu zelts nav šķīsts?
Ponjecs atļāvās atbildēt ar melna humora piedevu. - Tad, kad nešķīstības spriedums atkarīgs no tiem, kuri ir sevišķi ieinteresēti, lai tas izrādītos šķists?
Ferls pacēla skatienu un piemiegtām acīm lūkojās tirgotāja sejā. Viņš izskatījās vienlaikus izbrīnījies un apmierināts.
- Prātīgi sacīts! Tagad pasakiet, kāpēc jūs gribējāt piesaistīt manu uzmanību!
- Labprāt jums to pateikšu. Neilgajā laikā, ko esmu šeit pavadījis, esmu ielāgojis noderīgus faktus, kuri ir saistīti ar jums un izraisa manu interesi. Piemēram, jūs esat jauns - ļoti jauns Vecajo padomes locekļa amatam, turklāt esat cēlies no samērā jaunas ģimenes.
- Jūs gribat kritizēt manu ģimeni?
- Nebūt ne. Jūsu priekšteči ir ievērojami un svēti, un neviens to nemēģinās noliegt. Tomēr daži runā, ka jūs neesot piederīgs nevienam no Pieciem Klaniem.
Ferls izslējās taisni. - Ar visu cieņu pret tiem, ko tas skar, - viņš teica, necenzdamies maskēt indīgo toni, -varu sacīt, ka Pieciem Klaniem ir vārgi gurni un šķidras asinis! Šodienas dzīvajā pasaulē Klanu piederīgo nav vairāk par piecdesmit!
- Tomēr daži ir pārliecināti, ka tauta nevēlētos redzēt Dižā Meistara tronī nevienu, kurš nav piederīgs Klaniem. Un tik jauns un tālu ticis Dižā Meistara favorīts varētu izpelnīties spēcīgus ienaidniekus valsts ievērojamāko cilvēku vidū... tā vismaz runā. Viņa cienība noveco, un pēc nāves viņa aizsardzība vairs nebūs spēkā, un tas, kurš turpmāk tulkos Gara vārdus, nenoliedzami būs jūsu ienaidnieks.
Ferla skatiens bija satumsis. - Būdams svešzemnieks, jūs dzirdat pārāk daudz! Tādas ausis pienāktos nogriezt.
- To varat izlemt vēlāk.
- Ļaujiet man minēt! - Ferls nepacietīgi sagrozījās krēslā. - Jūs gribat piedāvāt man varu un bagātību to ļauno aparātu izskatā, kurus vedat savā kuģī. Vai tā?
- Pieņemsim, ka tā. Kādi būtu jūsu iebildumi? Vai vienīgi jūsu uzskati par labo un ļauno?
Ferls papurināja galvu. - Nebūt ne! Redziet, mans svešzemniek, jūsu barbariskās agnostiķa domas par mums ir tādas, kādas tās ir, taču es neesmu padevīgs mūsu mitoloģijas vergs, kaut gan tāds iespaids varētu rasties. Es esmu skolots un, cerams, gana gaišs cilvēks, ser. Mūsu reliģiskās paražas savā dziļākajā būtībā un drīzāk ritualizētā nekā ētiskā nozīmē ir domātas masām.
- Tātad kādi ir jūsu iebildumi? - Ponjecs rāmi, bet uzstājīgi atkārtoja.
- Tieši tādi, kā teicu. Masas! Es varu gribēt tirgoties ar jums, taču jūsu aparāti ir jālieto tā, lai tie nestu vispārēju labumu. Kā es varētu kļūt bagāts, ja man vajadzētu lietot jūsu... ko īsti jūs tirgojat? ...nu, piemēram, skuvekli, absolūtā un baiļpilnā slepenībā? Pat tad, ja es varētu vieglāk un gludāk noskūt sev zodu, kā tas man palīdzētu tikt pie bagātības? Un kā es varētu izvairīties no nāvessoda gāzes kamerā vai no pūļa atriebības, ja mani kaut vienreiz pieķertu to darām?