Ponjecs paraustīja plecus. - Jums taisnība. Es varētu sacīt, ka to iespējams novērst, izglītojot savus ļaudis un pārliecinot viņus par kodolenerģijas lietderību gan pašu ērtības labad, gan jūsu būtiskas peļņas dēļ. Nemēģināšu noliegt, ka tas prasītu milzīgu darbu, taču ieguvums būtu vēl milzīgāks. Tomēr šobrīd tā ir jūsu rūpē, nevis manējā. Jo es nepiedāvāju ne bārdas nazi, ne kabatnazi, ne mehānisku atkritumu smalcinātāju.
- Un ko jūs piedāvājat?
- Zeltu. Tiešā veidā. Jūs varat dabūt ierīci, kuru es nodemonstrēju pagājušajā nedēļā.
Tagad Ferls saspringa, un āda uz viņa pieres sāka nekontrolēti raustīties. - Transmutatoru?
- Tieši tā. Jūsu zelta krājumi kļūtu līdzvērtīgi jūsu dzelzs krājumiem. Manuprāt, tas ir pietiekami, lai apmierinātu jebkādas vajadzības. Pietiekami, lai kļūtu par Dižo Meistaru par spīti jūsu jaunajiem gadiem un jūsu ienaidniekiem. Un šis līdzeklis ir absolūti drošs.
- Kādā ziņā?
- Tādā, ka to var lietot pilnīgā slepenībā, tādā pašā slepenībā, par kādu jūs nupat runājāt sakarā ar kodol-ierīcēm. Jūs varat noglabāt transmutatoru sava attālākā īpašuma stiprākā cietokšņa dziļākajā pagrabā, un tas nesis jums tūlītēju bagātību. Jūs pērkat zeltu, nevis ierīci, un šis zelts neuzrāda nekādas pazīmes par savu izcelsmi, jo to nav iespējams atšķirt no dabiskajiem izrakteņiem.
- Un kurš darbinātu šo ierīci?
- Jūs pats. Vajadzīgas tikai piecas minūtes, lai to iemācītos. Esmu gatavs to uzstādīt, līdzko jūs vēlēsieties.
- Un ko jūs prasāt pretī?
- Teiksim tā, - Ponjeca balsī ieskanējās piesardzīgi toņi, - es gribu saņemt atbilstošu samaksu. Nodrošinātu dzīvi. Tā kā šī ir ļoti vērtīga ierīce, tad, sacīsim, kaļamās dzelzs daudzumu, kas līdzvērtīgs vienai kubik-pēdai zelta.
Ferls iesmējās, un Ponjeca seja pietvīka. - Atļaušos atgādināt, ser, - viņš salti piebilda, - ka jūs to varat atpelnīt divu stundu laikā.
- Jā gan, un pēc stundas jūs varbūt būsiet projām, un mana ierīce pēkšņi izrādīsies nelietojama. Man vajadzīga garantija!
- Es dodu jums savu vārdu.
- Izcils nodrošinājums! - Ferls izsmejoši paklanījās. - Tomēr jūsu klātbūtne būtu vēl drošāka garantija. Dodu jums savu vārdu, ka samaksāšu vienu nedēļu pēc piegādes, ja ierīce joprojām būs darba kārtībā.
- Tas nav iespējams.
- Nav iespējams? Tagad, kad esat jau droši nopelnījis sev nāves spriedumu ar to vien, ka piedāvājāties man kaut ko pārdot? Otra iespēja jums ir vienīgi gāzes kamera, ko es apsolu jau rītdien!
Ponjeca seja palika neizteiksmīga, tomēr acis tikko jaušami iezibējās. - Jūs netaisni izmantojat savas priekšrocības, - viņš teica. - Vai jūs varētu vismaz apliecināt savu solījumu rakstveidā?
- Un līdz ar to pats riskēt ar nāvessoda iespēju? Nu nē, ser! - Ferla sejā parādījās plats gandarījuma smaids. - Nē, ser! Tikai viens no mums ir muļķis.
- Tādā gadījumā man atliek tikai piekrist, - tirgotājs klusi noteica.
6.
Gorovu atbrīvoja trīsdesmitajā dienā, un viņa vietu ieņēma piecsimt mārciņas dzidri dzeltena zelta. Un reizē ar viņu no aresta tika atbrīvots izolētais un neskartais ļaunums, ko iemiesoja viņa kuģis.
Pēc tam, tieši tāpat kā turpceļā, ari atceļā cauri Askona sistēmai viņus pavadīja glīti nospodrinātu kuģīšu virkne.
Ponjecs vēroja blāvi apspīdēto krislīti, kas bija Gorova kuģis, vienlaikus klausīdamies Gorova balsi, kas skaidra un skanīga sasniedza viņu pa nospriegoto, pret kropļojumiem nodrošināto pārraides staru.
Gorovs teica: - Bet tas nav tas, ko viņi grib, Ponjec! Transmutators neatrisinās mūsu problēmas. Starp citu, kur tu to dabūji?
- Nekur nedabūju, - Ponjecs pacietīgi atbildēja. - Uzmeistaroju ar pārtikas apstarošanas kameru. Patiesībā tas nav nekas izcils. Jebkurš lielāks apjoms aprij pārmērīgi daudz enerģijas, citādi Fonds jau sen izmantotu transmutāciju, nevis dzītos pa visu Galaktiku pēc smagajiem metāliem. Tas ir viens no standarta trikiem, ko praktizē katrs tirgotājs, tikai es nekad nebiju redzējis tādu riku, kas pārvērstu dzelzi zeltā un otrādi. Bet tas ir iespaidīgs un labi darbojas - tiesa, tikai zināmu laiku.
- Skaidrs. Tomēr no šī trika nav liela labuma.
- Tas tevi dabūja ārā no bedres.
- Tam ir vismazākā nozīme. Jo sevišķi tāpēc, ka man jādodas atpakaļ, līdzko būsim atkratījušies no saviem dedzīgajiem pavadoņiem.
- Kāpēc?
- Tu pats to izskaidroji tam savam politiķim! -Gorova balsī ieskanējās aizkaitinājums. - Visas tavas tirgošanās būtība balstījās uz to, ka transmutators ir līdzeklis mērķa sasniegšanai, bet nav vērtīgs pats par sevi; ka viņš pērk zeltu, nevis ierīci. Tā bija veiksmīga psiholoģija, jo tā iedarbojās, bet...
- Bet? - Ponjecs atjautāja ar bezkaislīgu neattapību.
Balss uztvērējā kļuva spalgāka. - Bet mēs gribam
pārdot viņiem ierīci, kura būtu vērtīga pati par sevi; kaut ko tādu, ko viņi vēlētos lietot atklāti; kaut ko tādu, kas viņiem liktu pašu interesēs cīnīties par kodoltehni-kas ieviešanu.
- To visu es saprotu, - Ponjecs iecietīgi sacīja. - Tu jau vienreiz to paskaidroji. Bet paskaties, kādas ir manas tirgošanās sekas! Kamēr šis transmutators darbosies, Ferls ražos zeltu, un tas darbosies pietiekami ilgi, lai nopirktu viņam balsis nākamajās vēlēšanās. Pašreizējais Dižais Meistars ilgi vairs nedzīvos.
- Vai tu ceri uz pateicību? - Gorovs salti noprasīja.
- Nē, uz saprātīgu ieinteresētību. Transmutators nodrošinās viņam vēlēšanu iznākumu, un citi mehānismi...
- Nē! Nē! Tavs pieņēmums ir ačgārns. Ne jau transmutators būs tas, ko viņš godinās, bet gan vecmodīgais, labais zelts. Tieši to es tev cenšos iestāstīt!
Ponjecs pasmīnēja un iekārtojās sēdeklī ērtāk. Viss kārtībā. Viņš ir pietiekami satracinājis nabaga puisi. Gorovs sāk zaudēt savaldību.
- Neesi tik nepacietīgs, Gorov! Es vēl neesmu beidzis. Šajā lietā ir iesaistītas vēl citas ierīces.
Iestājās neilgs klusums. Tad piesardzīgi atskanēja Gorova balss: - Kādas citas ierīces?
Ponjecs automātiski un gluži nevajadzīgi pamāja ar roku. - Tu redzi tos pavadītājus?
- Redzu, - Gorovs strupi atmeta. - Stāsti par tām ierīcēm!
- Stāstīšu, ja vien tu klausīsies. Mūs pavada Ferla privātā flote, īpašs pagodinājums no Dižā Meistara puses. Ferls pamanījās viņam to izprasīt.
- Nu un?
- Nu, un kā tu domā, kurp viņš mūs ved? Uz savām raktuvēm Askona sistēmas nomalē, lūk, kurp! Paklausies! - Ponjecs spēji iedegās. - Es tev teicu, ka mans mērķis ir pelnīt naudu, nevis glābt pasaules. Labi! Es atdevu to transmutatoru gandrīz par velti. Riskēju nopelnīt vienīgi gāzes kameru, un manas kvotas tas nekādi neuzlabo.
- Atgriezies pie raktuvēm, Ponjec! Kāda loma ir tām?
- Peļņa! Mēs dabūsim alvu, Gorov. Piepildīsim ikvienu kubikpēdu, ko šī vecā tupele spēs panest, un pēc tam piekrausim arī daļu no tavējās. Es došos līdzi Ferlam to savākt, veco zēn, un tu no augšas piesegsi mani ar visiem šaujamiem, kādi ir tavā rīcībā, - katram gadījumam, ja Ferls tomēr nebūtu tik pretimnākošs, par kādu izliekas. Šī alva ir mana peļņa!
- Par transmutatoru?
- Par visu manu kodolierīču kravu. Divkārša cena plus piemaksa. - Viņš gluži kā atvainodamies paraustīja plecus. - Atzīšos, ka es viņu apspēlēju, bet man taču jātiek galā ar savām kvotām, vai nav tiesa?
Gorovs nepārprotami jutās samulsis. Viņš nevarīgā balsī teica: - Varbūt tu varētu paskaidrot?
- Kas tur ko skaidrot? Viss ir skaidrs kā diena, Gorov! Redzi, tas gudrelis nosprieda, ka ir ievilinājis mani drošās lamatās, jo viņa vārds Dižajam Meistaram ir svarīgāks nekā manējais. Viņš pieņēma transmuta-toru. Uz Askona tas ir smags noziegums. Bet viņš jebkurā brīdī varētu pateikt, ka ir ievilinājis mani lamatās ar visšķīstāko patriotisko mērķi, un apsūdzēt mani aizliegtu mantu pārdošanā.