- Es nezinu... Bet pagaidi, kas tas?
Mallovs iecietīgi paskatījās turp un ieslēdza uztvērēju. Viziplatē izgaismojās sardzes seržanta raupjā seja.
- Runājiet, seržant!
- Atvainojiet, ser! - seržants teica. - Vīri ir ielaiduši kuģī Fonda misionāru.
- Ko? - Mallova seja nobālēja.
- Misionāru, ser. Viņam nepieciešama hospitalizācija, ser...
- Pēc šī gājiena tā būs vajadzīga ne tikai viņam, seržant. Pavēliet visiem būt kaujas gatavībā!
Kuģa komandtelpa bija gandrīz tukša. Piecas minūtes pēc pavēles saņemšanas pat ārpusmaiņas vīri jau stāvēja pie ieročiem. Tieši ātrums bija Perifērijas starpzvaigžņu telpas nekontrolēto reģionu lielā priekšrocība, un tieši ātruma ziņā ikviena meistartirgoņa apkalpe bija nepārspējama.
Mallovs lēni iegāja telpā un nopētīja misionāru no galvas līdz kājām un atpakaļ. Tad viņa skatiens pārslīdēja pie leitnanta Tintera, kas neveikli sagrozījās, un pie sardzes seržanta Demena neizteiksmīgās sejas un plecīgā stāva tam blakus.
Meistartirgonis pagriezās pret Tveru un pēc dziļdomīgas pauzes teica: - Nu tad bez lieka trokšņa sapulcini te visus virsniekus, Tver, izņemot koordinatorus un trajektoristus! Pārējiem jāpaliek kaujas pozīcijās līdz turpmākiem rīkojumiem!
Nākamajās piecās minūtēs Mallovs ar kāju atgrūda vaļā tualešu durvis, paraudzījās aiz bāra letes un aizrāva aizkarus priekšā masīvajiem logiem. Uz īsu bridi viņš izgāja no istabas un drīz atgriezās, izklaidīgi dungodams.
Telpā cits pēc cita ienāca apkalpes viri. Viņiem sekoja Tvers un klusi aizvēra durvis.
Mallovs rāmi jautāja: - Pirmkārt, kurš ielaida šo cilvēku bez mana rīkojuma?
Sardzes seržants paspēra soli uz priekšu. Visu skatieni nemierīgi šaudījās. - Piedodiet, ser! Tas nebija neviens konkrēts cilvēks. Notika tāda kā savstarpēja vienošanās. Viņš tomēr, tā sakot, ir viens no mūsējiem, un šie te svešzemnieki...
Mallovs viņu strupi pārtrauca: - Es cienu jūsu jūtas, seržant, un varu tās saprast. Vai šie viri bija jūsu padotībā?
- Jā, ser.
- Kad šis incidents būs beidzies, viņi uz vienu nedēļu tiks ieslēgti individuālajās telpās. Jūs uz tādu pašu laiku esat atcelts no jebkādiem vadošiem pienākumiem. Vai skaidrs?
Seržanta sejā nepakustējās neviens vaibsts, bet pleci tikko jaušami saguma. Viņš noskaldīja: - Jā, ser!
- Varat iet! Atgriezieties savā posteni!
Durvis aizvērās, un telpu pāršalca satrauktas čalas.
Tām cauri atskanēja Tvēra balss. - Kāpēc viņi jāsoda, Mallov? Tu taču zini, ka šie korellieši nogalina sagūstītos misionārus.
- Ar manām pavēlēm nesaskaņota rīcība ir sodāma pati par sevi, vienalga, kādi iemesli runātu tai par labu! Neviens nedrīkstēja atstāt kuģi vai ienākt tajā bez atļaujas.
Leitnants Tinters dumpīgi norūca: - Septiņas dienas bezdarbībā! Tādā veidā nevar saglabāt disciplīnu.
- Es varu, - Mallovs ledaini atbildēja. - Ideālos apstākļos disciplīnai nav nekādas vērtības. Vai nu tā jāsaglabā nāves draudos, vai ari tai nav nozīmes. Kur ir tas misionārs? Vediet šurp pie manis!
Tirgotājs apsēdās, un viri saudzīgi pieveda pie viņa koši sarkanā apmetni tērpto stāvu.
- Kā jūs sauc, sludinātāj?
- Ko? - Uzrunātais pavērsās pret Mallovu, pagriezdamies ar visu sarkani tērpto stāvu reizē, it kā tas būtu sastindzis vienlaidu tēls. Viņa acis bija plati ieplestas un nekustīgas, un vienā sejas pusē pletās liels zilums. Līdz šim viņš nebija izteicis ne vārda un, kā Mallovam šķita, visu iepriekšējo norišu laikā nebija ari pakustējies.
- Jūsu vārds, cienītais?
Misionārs negaidot drudžaini atdzīvojās. Viņa rokas izpletās itin kā skāvienā. - Mans dēls... mani bērni! Lai jūs vienmēr sargā Galaktikas Gara gādīgās rokas!
Tvers ar bažīgu izteiksmi sejā panācās uz priekšu un piesmakušā balsī teica: - Tas cilvēks ir slims. Viņš ir jāapgulda. Lai kāds viņu aizved apguldīt, Mallov, un parūpējas par viņu! Viņam ir nopietni ievainojumi.
Mallova spēcīgā roka atstūma viņu malā. - Nejaucies, Tver, citādi es izraidīšu tevi no istabas! Kāds ir jūsu vārds, cienītais?
Misionārs spēji sakļāva plaukstas kā lūgšanā. - Tā kā jūs esat skoloti cilvēki, glābiet mani no mežoņiem! -Vārdi saraustīti vēlās viņam pār lūpām. - Glābiet mani no barbariem un tumsoņiem, kuri mani vajā un grib aptraipīt Galaktikas Garu ar saviem noziegumiem! Es esmu Džords Parma no Anakreona pasaulēm. Esmu skolojies Fondā, pašā dižajā Fondā, mani bērni! Esmu Gara priesteris, kas mācījies visas netveramās mīklas un ieradies šeit, kurp mani aicināja iekšējā balss. - Viņš cīnījās pēc elpas. - Esmu cietis no tumsonīgu pagānu rokām. Jūs esat Gara Bērni, un šī Gara vārdā es lūdzu: pasargājiet mani no viņiem!
Sarunu pārtrauca ārkārtas signālierīces metāliskais troksnis, un telpā ielauzās balss:
- Redzamas ienaidnieka vienības! Vajadzīgi norādījumi!
Visu acis automātiski pievērsās balss avotam.
Mallovs sulīgi nolamājās. Viņš nospieda atbildes slēdzi un atkliedza: - Saglabāt modrību! Tas ir viss! -Un tūlīt atvienoja reversu.
Aizgājis līdz biezajiem aizkariem, kas pēc īsas kustības aizslīdēja sānis, viņš drūmi palūkojās ārā.
Ienaidnieka vienības! Vairāki tūkstoši neorganizētu korelliešu indivīdu, kas saplūduši neorganizētā pūlī! Haotiskais bars viļņiem vēlās šurp, aplencot kuģi no visām pusēm, un priekšējās rindas saltā, skarbā magnēzija zibšņu gaismā virzījās arvien tuvāk.
- Tinter! - Tirgotājs nepagriezās atpakaļ, bet viņa skausts bija tumši pietvīcis. - Iedarbini ārējo skaļruni un noskaidro, ko viņi grib! Pajautā, vai viņiem līdzi ir likuma pārstāvis! Neizsaki nekādus solījumus un nekādus draudus, citādi es tevi nogalināšu!
Tinters pagriezās un izgāja no istabas.
Mallovs juta plecam uzgulstam skarbu plaukstu un atgrūda to sānis. Tas bija Tvers. Viņa balss kā nikns šņāciens iešalca Mallovam ausi. - Tev jāpatur šis cilvēks šeit, Mallov! Citādi saglabāt cieņu un godu nav iespējams. Viņš ir Fonda pārstāvis, un galu galā... viņš tomēr ir priesteris! Tur tie mežoņi ārpusē... Vai tu mani dzirdi?
- Es tevi dzirdu, Tver. - Mallova balss skanēja skaidri un noteikti. - Man šeit ir svarīgāki uzdevumi par misionāru sargāšanu. Es darīšu, ko uzskatīšu par vajadzīgu, un, zvēru pie Seldona un visas Galaktikas, ja tu mēģināsi mani kavēt, es izsmērēšu tevi gar sienu! Nestājies man ceļā, Tver, ja gribi palikt dzīvs!
Pagriezis Tveram muguru, viņš enerģiskiem soļiem aizgāja pie misionāra. - Klausieties, sludinātāj Parma! Vai jūs nezinājāt, ka saskaņā ar Konvenciju neviens Fonda misionārs nedrīkst ieiet Korellas teritorijā?
Misionārs drebēja no galvas līdz kājām. - Es varu iet tikai turp, kurp aicina Gars, mans dēls. Ja tumšie ļautiņi atsakās no gaismas, vai tas vēl vairāk neliecina, ka viņiem tā ir vajadzīga?
- Tas neattiecas uz lietu, cienītais. Jūs šeit atrodaties pretēji gan Korellas, gan Fonda likumiem. Man nav likumīgu tiesību jūs aizsargāt.
Misionārs atkal bija pacēlis rokas. Viņa sākotnējais apjukums bija zudis. Līdz telpai atplūda kuģa ārējo sakaru sistēmas spalgie, skarbie trokšņi un mazliet klusākas, daudzbalsīgas saniknotā pūļa klaigas. Misionāra acīs iedegās neprāta izmisums.
- Jūs viņus dzirdat? Kāpēc jūs runājat ar mani par likumiem - par likumiem, kurus rakstījuši cilvēki? Pastāv augstāks likums! Vai tas nebija Galaktikas Gars, kurš teica: “Tev nebūs dīki stāvēt malā, kad cieš tavs līdzcilvēks”? Un vai viņš neteica: “Kā tu izturēsies pret zemākiem un neaizsargātiem, tā citi izturēsies pret tevi”? Vai jums nav ieroču? Vai jums nav kuģa? Un vai aiz jums nestāv Fonds? Un pāri visam un vispirmām kārtām, vai pār Visumu nevalda Gars? - Viņš apklusa, lai ievilktu elpu.