Tajā brīdī apklusa sparīgā “Tālās Zvaigznes” ārējā balss un telpā raižpilnu seju atgriezās leitnants Tinters.
- Runā! - Mallovs strupi pavēlēja.
- Ser, viņi pieprasa izdot personu, vārdā Džords Parma.
- Un ja ne?
- Tika izteikti dažādi draudi, ser. Grūti bija saprast. Viņu ir ļoti daudz, un viņi šķiet gluži zaudējuši sajēgu. Viens apgalvo, ka pārvaldot šo apgabalu un viņam esot policijas pilnvaras, bet skaidri redzams, ka viņš runā pēc cita pavēles.»
- Pēc cita pavēles vai ne, - Mallovs paraustīja plecus, - bet viņš ir likuma pārstāvis. Pasaki viņiem: ja šis pārvaldnieks vai policists, vai kas viņš nebūtu, tuvosies kuģim viens, viņš varēs dabūt sludinātāju Džordu Parmu.
Piepeši Mallova rokā parādījās ierocis. Viņš piebilda: - Es nezinu, kas ir nepakļaušanās. Man nekad nav bijis ar to jāsastopas. Bet, ja kāds iedomāsies, ka var mani pamācīt, es viņu labprāt iepazīstināšu ar savu pretlīdzekli!
Ierocis lēni sakustējās un apstājās pie Tvēra. Vecais tirgotājs ar pūlēm savaldīja sašķiebto seju, nolaida rokas un atsvabināja dūrēs sažņaugtās plaukstas. Viņa nāsis strauji cilājās, elpai plūstot asiem, saraustītiem šņācieniem.
Tinters izgāja, un pēc piecām minūtēm no pūļa nošķīrās kalsns, mazs stāvs. Tas tuvojās kuģim lēni un stomīgi, acīmredzot baiļu un neziņas pārņemts. Divas reizes viņš pagriezās atpakaļ, un divas reizes daudzgalvainā monstra nepārprotamie, baisie draudi lika viņam turpināt ceļu.
- Labi! - Mallovs pamāja ar šaujamo, kas joprojām bija izvilkts no maksts. - Gran un Apšur, vediet šo viru ārā!
Misionārs spalgi iebrēcās. Viņš pacēla abas rokas, izstiepdams augšup stīvos pirkstus, un kuplās piedurknes noslīdēdamas atklāja tievas, dzīslotas rokas. Uzzibēja aša, īsa gaismas dzirksts, kas nākamajā bridi pazuda. Mallovs samirkšķināja acis un ar nicinošu seju vēlreiz pamāja ar ieroci.
Cīnīdamies pret divu viru tvērienu, misionārs skaļi kliedza: - Lai nolādēts nodevējs, kas atdod savu līdzcilvēku ļaunumam un nāvei! Lai kurlas top ausis, kas ir kurlas pret bezpalīdzīgā lūgumiem! Lai aklas top acis, kas ir aklas pret nevainību! Lai melna uz visiem laikiem top dvēsele, kas biedrojas ar melniem spēkiem...
Tvers cieši aizspieda ausis ar plaukstām.
Mallovs pavērsa ieroci lejup un paslēpa to makstī.
- Izklīstiet pa saviem posteņiem! - viņš mierīgi teica.
- Palieciet kaujas gatavībā sešas stundas pēc pūļa izklī-šanas. Pēc tam četrdesmit astoņas stundas dežurējiet uz maiņām! Tver, nāc man līdzi!
Viņi divatā iegāja Mallova privātajās telpās. Mallovs pamāja uz krēslu, un Tvers apsēdās. Viņa masīvais stāvs izskatījās sarucis.
Mallovs pārlaida viņam dzēlīgi nicinošu skatienu.
- Tver, es esmu vīlies! - viņš teica. Trīs gadi politikas laukā tev laikam ir laupījuši tirgotāja iemaņas. Atceries: es varu būt demokrāts tur, Fondā, bet vadīt manu kuģi tā, kā es gribu to vadīt, iespējams vienīgi ar tirāniju. Līdz šim man nekad nebija vajadzējis vērst ieroci pret saviem vīriem, un man nebūtu vajadzējis to darīt arī šoreiz, ja tu nebūtu izlēcis no rāmjiem. Tu neieņem oficiālu amatu, Tver, bet atrodies šeit pēc mana aicinājuma, un es tev izrādīšu visu cieņu un laipnību - bet tikai privātos apstākļos. Turpmāk manu virsnieku un ierindnieku klātbūtnē tu mani uzrunāsi “ser”, nevis “Mallov”. Un, kad es izteikšu pavēli, tu skriesi to izpildīt ātrāk nekā trešās šķiras rekrūtis, vai arī es vēl jo ātrāk likšu saslēgt tevi dzelžos un ieslodzīt lejas kamerā. Vai saprati?
Partijas vadonis krampjaini norija siekalas. - Es atvainojos, - viņš negribīgi izdabūja.
- Pieņemts! Vai dosi roku?
Tvēra ļenganie pirksti pazuda Mallova milzīgajā plaukstā. Tvers teica: - Mani vadīja labi nodomi. Grūti ir atdot cilvēku linča tiesai. Tas drebelīgais pārvaldnieks vai kā viņu sauc, to vīru neglābs. Tā ir slepkavība.
- Tur es nevaru palīdzēt. Atklāti runājot, šim starpgadījumam bija nelāga smaka. Vai tu to pamanīji?
- Ko pamanīju?
- Šī kosmososta atrodas tālā, nomaļā kaktā. Un pēkšņi te uzrodas izbēdzis misionārs. No kurienes? Viņš nāk tieši šurp. Sagadīšanās? Sapulcējas milzīgs pūlis. No kurienes? Tuvākā pilsēta vai pilsētiņa, ko par tādu var saukt, noteikti atrodas vismaz simt jūdžu attālumā. Bet viņi te saskrien pusstundas laikā. Kā tas varēja notikt?
- Kā tas varēja notikt? - atbalsoja Tvers.
- Nav izslēgts, ka misionāru atveda šurp un palaida vaļā ēsmai. Mūsu draugs sludinātājs Parma izskatījās ļoti apjucis. Šķiet, viņš nevienā brīdī nebija pie īsti skaidras saprašanas.
- Cietsirdīga apiešanās... - Tvers drūmi nomurmināja.
- Varbūt! Un varbūt iecere bija panākt, lai mēs izturamies kā drosmīgi bruņinieki un aplamā kārtā cenšamies šo vīru aizstāvēt. Viņš šeit atradās pretēji Korellas un Fonda likumiem. Ja es viņu paturētu šeit, tas būtu kara pieteikums Korellai un Fondam nebūtu likumīgu tiesību mūs aizstāvēt.
- Tas ir... tas ir visai attāls minējums.
Iedārdējās skaļrunis, apturēdams Mallova atbildi.
- Ser, saņemta oficiāla ziņa!
- Tūlīt sūtiet šurp!
Spīdošais cilindrs ar klikšķi iekrita ligzdā. Mallovs to atvēra un izkratīja cilindrā ievietoto tīstokli. Izlīdzinājis ar sudrabu impregnēto lapu starp īkšķi un rādītājpirkstu, viņš apmierināti sacīja: - Teleportēts tieši no galvaspilsētas. Komdora personīgais rakstāmpapīrs!
Ātri izlasījis ziņojumu, viņš īsi iesmējās. - Tātad tu saki, ka mans minējums bija attāls?
Viņš pasvieda lapu Tveram un piebilda: - Pusstundu pēc tam, kad esam atdevuši viņiem misionāru, mēs beidzot saņemam ļoti pieklājīgu uzaicinājumu ierasties Komdora visvarenajā tuvumā, un tas notiek pēc septiņu dienu gaidīšanas! Manuprāt, mēs esam izturējuši pārbaudi.
5.
Komdors Aspers bija pasludinājis sevi par vienkāršās tautas pārstāvi. Viņa sirmie mati no pakausi atlikušā pusloka nekārtīgi krita uz pleciem, krekls prasīties prasījās pēc mazgāšanas, un runājot viņš sēcoši šņaukājās.
- Pie mums nekāda izrādīšanās nenotiek, tirgotāj Mallov, - Komdors teica. - Mēs nemīlam ārišķības. Jūs manī redzat tikai valsts pirmo pilsoni. Tieši tāda ir Komdora vārda nozīme, un tas ir mans vienīgais tituls.
Viņš izskatījās ārkārtīgi apmierināts ar šo stāvokli. - Patiesībā tieši to es uzskatu par ļoti spēcīgu saiti starp Korellu un jūsu zemi. Cik man zināms, jūsu ļaudis, līdzīgi mums, bauda republikas dāvāto svētību.
- Pilnīgi piekrītu, Komdor, - Mallovs nopietni atbildēja, domās norobežodamies no dzirdētā salīdzinājuma, - un uzskatu šo apstākli par sevišķi labvēlīgu zīmi turpmākam mieram un draudzībai mūsu valdību starpā.
- Mieram, ak jā! - Komdora šķidrā, sirmā bārda raustījās līdzi sentimentālajām sejas grimasēm. - Diezin vai visā Perifērijā atradīsies kaut viens, kuram Miera ideāls būtu sirdij tik tuvs kā man. Gluži patiesīgi varu apgalvot: kopš esmu stājies valsts priekšgalā, sekodams savam izcilajam tēvam, Miera bauslis nekad nav pārkāpts. Varbūt man to nevajadzētu sacīt, - viņš atturīgi noklepojās, - bet es esmu dzirdējis, ka mana tauta,
pareizāk, mani līdzpilsoņi, dēvējot mani par Asperu Vismīļoto.
Mallova skatiens pārslīdēja labi koptajam dārzam, kurā abi pastaigājās. Iespējams, šie iespaidīga auguma vīri, kuri itin kā nejauši grozījās dažādos rezidences kaktos ar dīvaini konstruētiem, bet neslēpti draudīgiem ieročiem rokās, nozīmēja tikai piesardzības soļus pret apmeklētāju. To varētu saprast. Taču augstie, tērauda sijām aprīkotie mūri, kas ieskāva visu teritoriju, bija nostiprināti acīmredzami nesen, un tāds pasākums lāgā nesaderējās ar Vismīļotā Aspera nosaukumu.