- Visi, šķiet, izņemot jūs. Kāds labums no tā būs jums?
- Tāds, kādu pēc Fonda likumiem gūst ikviens tirgotājs. Es un mani vīri saņemsim pusi no jebkuriem ieņēmumiem. Jums tikai atliek pirkt to, ko es piedāvāju, un mēs abi ievāksim itin labu peļņu. Itin labu.
Komdors kavējās patīkamās domās. - Kā jūs teicāt, ko vēlaties saņemt pretī? Dzelzi?
- Jā, un ogles, un boksītu. Arī tabaku, piparus, magniju, cietkoksni. Neko tādu, kā jums nebūtu pietiekami daudz.
- Izklausās labi.
- Arī es tā domāju. Jā, un vēl kāds piedāvājums, Kom-dor. Es varētu aprīkot jūsu fabrikas ar jaunām iekārtām.
- Tā? Kādā veidā?
- Nu, ņemsim kaut vai jūsu tēraudlietuves. Man ir teicamas ierices, kas var veikt apbrīnojamas pārmaiņas ar tēraudu, samazinot ražošanas izmaksas līdz vienam procentam no jūsu iepriekšējiem izdevumiem. Jūs varētu pazemināt cenas uz pusi un tomēr kopā ar ražotājiem gūt izcilu peļņu. Nudien, es varētu jums precīzi paskaidrot, par ko ir runa, ja jūs man ļautu to nodemonstrēt. Vai šajā pilsētā jums ir kāda tēraudlietuve? Tas neprasītu daudz laika.
- To varētu nokārtot, tirgotāj Mallov. Bet rīt, labāk rīt. Vai jūs vēlētos šovakar kopā ar mums paēst vakariņas?
- Mani vīri... - Mallovs iesāka.
- Lai nāk viņi visi! - Komdors vēlīgi aicināja. - Tā būs mūsu valstu simboliska savienošanās un dos mums iespēju turpināt draudzīgas pārrunas. Bet ar vienu noteikumu! - Viņa seja kļuva barga un nepielūdzama. - Es neko negribu dzirdēt par jūsu reliģiju. Neiedomājieties, ka tādējādi varēsiet atbrīvot ieeju misionāriem!
- Komdor, - Mallovs bezkaislīgi atbildēja, - es jums galvoju, ka reliģija samazinātu manu peļņu.
- Nu tad pagaidām varam beigt. Mani vīri jūs pavadīs atpakaļ uz kuģi.
6.
Komdora bija daudz jaunāka par savu viru. Viņai bija bāla seja ar saltiem vaibstiem, un melnie mati bija gludi un rūpīgi atsukāti pakausī.
Viņas balss skanēja skarbi. - Vai tu esi beidzis, mans cēlais un diženais vīrs? Pavisam, pavisam beidzis? Tad jau laikam es tagad drīkstu pat iziet dārzā, ja vēlos?
- Nav nekādas vajadzības pēc drāmas, Lisij, mīļā, -Komdors iecietīgi atbildēja. - Jaunais cilvēks šovakar ēdīs pie mums vakariņas, un tu varēsi sarunāties ar viņu, cik vien vēlēsies, un pat izklaidēties, klausoties visā, ko es stāstu. Kaut kur vajadzēs iekārtot apmešanos viņa vīriem. Lai zvaigznes gādā, kaut to nebūtu daudz!
- Visticamāk, tie būs rijīgi vepri, kas tiesās gaļu veselām ciskām un temps vīnu spaiņiem. Un tu divas naktis vaidēsi, rēķinādams izdevumus.
- Zini, varbūt tā tomēr nebūs. Un, par spīti taviem ieskatiem, vakariņām šodien jābūt ļoti bagātīgām.
- Ak tā gan! - Viņa nicinoši paskatījās uz vīru. - Tu esi ļoti draudzīgs pret šiem barbariem! Varbūt tieši tāpēc man nebija ļauts piedalīties jūsu sarunā. Varbūt tava sīkā, novītusī dvēsele perina plānus pret manu tēvu.
- Nepavisam ne.
- Kā tad, es tev labprāt ticēšu, vai ne? Ja kāda nabaga sieviete reiz ir politikas dēļ upurēta neciešamai laulībai,
tad tā esmu es! Pat savas dzimtās pasaules nolaistākajās ielās es būtu varējusi izvēlēties jēdzīgāku vīrieti.
- Paklausies, cienītā kundze, ko es tev teikšu! Varbūt tu tiešām labprāt vēlētos atgriezties savā dzimtajā pasaulē? Tikai ņem vērā, ka es gribēšu paturēt piemiņu no tevis tās miesas daļas izskatā, ar kuru esmu vislabāk pazīstams, un pirms tam likšu tev izgriezt mēli. Un varbūt, - viņš kā apsvērdams piešķieba galvu uz sāniem, - lai vēl iespaidīgāk vairotu tavu skaistumu, paturēšu arī tavas ausis un degungalu.
- Tu to neuzdrošināsies, nožēlojamais šuneli! Mans tēvs samaltu tavu spēļu valsti meteorīta putekļos. Patiesībā viņš to varētu izdarīt jau tagad, ja vien es pastāstītu viņam, ka tu tirgojies ar šiem barbariem.
- Hmm... Nav nekādas vajadzības ķerties pie draudiem. Tu šovakar varēsi pati izjautāt jauno cilvēku, cik vien vēlēsies. Bet pagaidām, cienītā kundze, pievaldi savu indīgo mēli!
- Vai tā ir pavēle?
- Nu tad ņem šos te un paliec klusu!
Josta apvija Komdoras vidukli, un kaklu ieskāva kaklarota. Komdors piespieda podziņu un atkāpās dažus soļus atpakaļ.
Komdora strauji ievilka elpu un kokainām kustībām pacēla rokas. Pārlaidusi kaklarotai pirkstus, viņa ieel-sojās vēlreiz.
Komdors aprhierināts saberzēja plaukstas. - Tu šovakar drīksti nēsāt šīs rotas. Un es tev sagādāšu vēl. Bet tagad ciet klusu!
Komdora cieta klusu.
Džaims Tvers nemierīgi grozījās un švīkāja kājas. Beidzot viņš noprasīja: - Kas sašķobījis tavu seju?
Hobers Mallovs nopurināja dziļās pārdomas. - Vai man ir sašķobīta seja? Tā nevajadzētu būt.
- Acīmredzot vakar kaut kas ir noticis. Tas ir, ja neņem vērā mielastu. - Viņa balsī ieskanējās piepeša pārliecība. - Mallov, mums ir nepatikšanas, vai ne?
- Nepatikšanas? Nē. Tieši otrādi. Patiesībā es jūtos tā, it kā lauztos durvīs ar visu spēku un atklātu, ka tās ir vaļā. Pārāk viegli mēs saņēmām atļauju iekļūt viņu tēraudlietuvē.
- Vai tev ir aizdomas par lamatām?
- Ak, pie Seldona, nekļūsti melodramatisks! - Mallovs norija nepacietību un nevērīgi piebilda: - Iemesls ir vienkāršāks: viegla piekļuve nozīmē, ka tur nebūs ko redzēt.
- Vai tu runā par kodolenerģiju? - Tvers domīgi vaicāja. - Es varu tev pateikt. Pilnīgi nekas neliecina, ka viņi šeit, Korellā, kādā ekonomikas nozarē izmantotu kodolenerģiju. Tik būtiski svarīga joma kā kodoltehno-loģija it visur izraisa plašas sekas, un to pazīmes būtu ļoti grūti noslēpjamas.
- Tikai ne tādā gadījumā, Tver, ja šī tehnoloģija būtu sākusi attīstīties samērā nesen un viņi to izmantotu
kara rūpniecībā. Tādā gadījumā to varētu atrast tikai kosmosa kuģu būvētavās un tēraudlietuvēs.
- Tātad, ja mēs to neatradīsim, tad...
- Tad viņiem tās nav vai arī viņi to nerāda. Met gaisā monētu vai mēģini minēt.
Tvers papurināja galvu. - Kaut es vakar būtu bijis kopā ar tevi!
- Arī es to būtu vēlējies, - Mallovs bezkaislīgi atbildēja. - Man nav iebildumu pret morālu atbalstu. Diemžēl tikšanās noteikumus izvirzīja Komdors, nevis es. Un tagad, šķiet, mums tuvojas valdnieka automobilis, lai aizvestu mūs uz tēraudlietuvi. Vai tu paņēmi vajadzīgās ierīces?
- Visas ir pie manis.
8.
Tēraudlietuve bija plaša, un tajā valdīja vecīga smaka, ko īsti nespēja iznīcināt nekādi virspusēji remontdarbi. Pašlaik tā bija tukša, un apkārtējais klusums, kas uzņēma neierasto viesi Komdoru un viņa pavadoņus, šķita gluži nedabisks.
Mallovs ar nevērīgu kustību bija novietojis uz diviem balstiem tērauda loksni. Paņēmis Tvēra sniegto instrumentu, viņš satvēra to aiz ādas roktura.