Vecais patricietis lēni pamāja ar galvu. - Sivenna, jā. Bet Sivenna vairs nav Normanna Sektora galvaspilsēta. Vecā karte jūs tomēr ir maldinājusi. Zvaigznes var nemainīties gadsimtiem ilgi, taču politiskās robežas ir ļoti nepastāvīgas.
- Tas ir slikti. Patiesībā ļoti slikti. Vai jaunā galvaspilsēta atrodas tālu?
- Tā ir uz Oršas II. Divdesmit parseku attālumā. Karte jums parādīs ceļu. Cik veca tā ir?
- Simt piecdesmit gadu.
- Tik ļoti veca? - Barrs nopūtās. - Vēsture kopš tā laika ir pamatīgi sabiezējusi. Vai jūs kaut ko zināt par šejienes notikumiem?
Mallovs lēni papurināja galvu.
- Jums ir laimējies, - vecais virs teica. - Provincēm tas bija drūms periods, un kaut kāda kārtība turējās tikai Stannella VI valdīšanas laikā, bet viņš nomira pirms piecdesmit gadiem. Kopš tā laika ir bijuši tikai nemieri un gruveši, gruveši un nemieri. - Barrs nodomāja, ka varbūt kļūst pārlieku pļāpīgs. Viņa dzīve bija vientuļa, un iespēja parunāt ar kādu gadījās pavisam reti.
- Ak gruveši, ko? - Mallovs atjautāja ar piepešu skarbumu balsi. - Izklausās tā, it kā province būtu iegrimusi nabadzībā.
- Varbūt ne gluži absolūtā mērogā. Divdesmit piecu pirmšķirīgu planētu fiziskie resursi tik ātri neizsīkst. Tomēr salīdzinājumā ar iepriekšējā gadsimta bagātību mēs esam pamatīgi noslīdējuši lejup, un nav nekādu pazīmju, ka tuvotos labvēlīgs pagrieziens. Pagaidām nav. Kāpēc tas viss jūs tik ļoti interesē, jaunais cilvēk? Jūs izskatāties ļoti satraukts, un jūsu acis neparasti mirdz.
Tirgotājs gandrīz vai pietvīka, juzdams, ka vecīgās, aizplīvurotās acis vērīgi raugās viņa dvēselē un klusībā smaida par redzēto.
- Redziet, es esmu tirgotājs, - viņš teica. - Mans ceļš ved uz Galaktikas tālāko malu. Esmu atradis dažas vecas kartes un dodos meklēt jaunas tirgus iespējas.
Skaidrs, ka stāsti par nabadzīgām provincēm man dara raizes. Naudu nevar dabūt no turienes, kur naudas nav. Kāds, piemēram, ir stāvoklis Sivennā?
Vecais vīrs paliecās uz priekšu. - Grūti pateikt. Varbūt tā vēl atkopsies. Bet jūs sakāt, ka esat tirgotājs? Drīzāk jūs atgādināt karotāju. Jūs turat roku tuvu pie ieroča, un uz zoda jums ir rēta.
Mallovs atmeta galvu. - Tur, no kurienes es nāku, likumi nav īpašā cieņā. Karošana un rētas ir daļa no tirgotāja papildu izmaksām. Bet karot ir vērts tikai tad, ja beigās gaida nauda, un, protams, ja varu tikt pie naudas tāpat, tad jo labāk. Tad nu sakiet, vai es šeit atradīšu pietiekami daudz naudas, lai būtu vērts karot? Karošanas iespējas es droši vien atradīšu itin viegli.
- Itin viegli, - Barrs piekrita. - Jūs varat pievienoties Viskarda pulka paliekām Sarkanajās Zvaigznēs. Es gan nezinu, vai saukt to par karošanu vai par pirātismu. Varat arī pievienoties mūsu pašreizējam dievišķajam vicerojam - ko dievišķu darīja slepkavošana, vardarbība un laupīšana, un mazgadīgā Imperatora pavēle, kaut gan viņš pēc tam tika pelnīti nogalināts. - Patricieša kalsnajos vaigos iedegās sārtums. Viņa acis aizvērās un atkal atvērās, un tajās zibēja putna vērīgais skatiens.
- Jūs neizsakāties sevišķi draudzīgi par savu vice-roju, patricieti Barr, - Mallovs teica. - Ja nu es esmu viens no viņa spiegiem?
- Un kas par to, ja esat? - Barrs rūgti atmeta. - Ko jūs te varat paņemt? - Viņš pamāja ar krunkaino roku uz pussagruvušās mājas kailajām sienām.
- Jūsu dzīvību.
- Tā no manis šķirtos itin viegli. Jau piecus gadus par ilgu kavējas pie manis! Bet jūs neesat no viceroja vīriem. Ja jūs tāds būtu, es varbūt turētu muti tīrā saglabāšanās instinkta pēc.
- Kā jūs to zināt?
Vecais vīrs iesmējās. — Izskatās, ka jums radušās aizdomas. Nudien, varu saderēt, ka baidāties, vai es nemēģinu ievilināt jūs lamatās un panākt, lai jūs apsūdzat valdību. Nē, nē! Politiku es esmu atstājis pagātnē
- Atstājis politiku pagātnē? Vai cilvēks vispār jebkad to atstāj pagātnē? Tie vārdi, ar kādiem jūs raksturojāt viceroju... kā jūs teicāt? Slepkavības, laupīšana un tamlīdzīgi. Tas neizklausījās neitrāli. Nudien ne! Neizklausījās tā, it kā jūs būtu atstājis politiku pagātnē.
Vecais vīrs paraustīja plecus. - Piepešas atmiņas sāpīgi dzeļ sirdī. Paklausieties! Spriediet pats! Kad Sivenna bija provinces galvaspilsēta, es biju patricietis un provinces senāta loceklis. Piederēju pie senas un godājamas dzimtas. Viens no maniem vecvectēviem bija... nē, tas nav svarīgi. Aizgājusi godība ir trūcīgs ēdiens.
- Cik saprotu, - Mallovs teica, - pēc tam izcēlās pilsoņu karš vai revolūcija.
Barra seja sadrūma. - Pilsoņu kari šajos pagrimušajos laikos notiek hroniski, tomēr Sivenna bija no tiem izvairījusies. Stannella VI valdīšanas laikā tā gandrīz bija atguvusi savu seno labklājību. Bet pēc tam nāca vāji imperatori, un vāji imperatori nozīmē stiprus vicero-jus, un mūsu pēdējais vicerojs - tas pats Viskards, kura pulka paliekas joprojām uzglūn tirdzniecības ceļiem starp Sarkanajām Zvaigznēm, - tēmēja uz karalisko purpuru. Un ne jau viņš pirmais uz to tēmēja. Un, ja būtu sasniedzis mērķi, ari tas nebūtu pirmais gadījums. Bet Viskardam tas neizdevās. Jo tad, kad Imperatora admirālis flotes priekšgalā tuvojās provincei, Sivenna pati sadumpojās pret savu dumpīgo viceroju. - Viņš drūmi apklusa.
Mallovs juta, ka sasprindzis sēž uz krēsla malas, un lēni centās atslābināties. - Lūdzu, turpiniet, ser!
- Paldies! - Barrs gurdi sacīja. - Ļoti laipni no jums, ka izdabājat vecam vīram. Tātad viņi sadumpojās; nē, laikam pareizāk būtu teikt: mēs sadumpojāmies, jo es biju viens no zemāka ranga vadoņiem. Viskards pameta Sivennu, aizbēgdams no mums par mata tiesu, un planēta, līdz ar to arī province, tika atvērta admirālim un pasniegta viņam kopā ar uzticības zvērestu Imperatoram. īsti nevaru pateikt, kāpēc mēs tā darījām. Varbūt aiz lojalitātes pret Imperatora simbolu, kaut arī ne pret konkrēto cilvēku, jo mazgadīgais Imperators bija cietsirdīgs un ļauns zēns. Varbūt baidījāmies no aplenkuma šausmām.
- Un pēc tam? - Mallovs saudzīgi mudināja.
- Pēc tam... - vecais vīrs drūmi novilka. - Pēc tam izrādījās, ka admirālim tas nav pa prātam. Viņš gribēja izbaudīt iekarotāja triumfu, pakļaujot dumpīgu provinci, un viņa vīri gribēja laupījumu, ko tāds iekarojums tiem nodrošinātu. Tāpēc viņš daudz negaidīja un, kamēr ļaudis vēl bariem pulcējās visās lielajās pilsētās, suminādami Imperatoru un viņa admirāli, viņš ieņēma visus armijas centrus un pavēlēja vērsties pret tautu ar kodolieročiem.
- Ar kādu pamatojumu?
- Ar tādu, ka šie cilvēki sadumpojušies pret savu viceroju, Imperatora svētītu personu. Tā nu admirālis kļuva par jauno viceroju, un veselu mēnesi turpinājās masveida slaktiņi, laupīšana un neiedomājamas šausmas. Man bija seši dēli. Pieci dažādos veidos gāja bojā. Man bija meita. Es ceru, ka viņa pēc tā visa nomira. Es paliku dzīvs, jo biju vecs. Pārāk vecs, lai darītu raizes pat mūsu vicerojam. Tā nu es apmetos šeit. - Viņš nokāra sirmo galvu. - Viņi man neatstāja neko, jo es biju palīdzējis padzīt nepakļāvīgu valdnieku un laupījis admirālim cerēto triumfu.
Mallovs kādu laiku sēdēja klusēdams. Nesagaidījis turpinājumu, viņš klusi vaicāja: - Un jūsu sestais dēls?
- Ha! - Barrs dzēlīgi pavīpsnāja. - Viņš ir drošībā, jo piebiedrojās admirālim ar svešu vārdu kā vienkāršs karavīrs. Viņš ir artilērists viceroja personīgajā flotē. Ak nē, es redzu, ko pauž jūsu acis! Viņš nav nekāds izdzimtenis. Kad iespējams, viņš mani apciemo un atnes man to mazumiņu, ko var atļauties. Viņš mani uztur pie dzīvības. Un pienāks diena, kad mūsu dižais un dievišķais vicerojs nevarīgs drebēs nāves gaidās un mans dēls būs tas, kurš viņam izpildīs nāvessodu.