- Un jūs stāstāt to visu svešiniekam? Jūs pakļaujat briesmām savu dēlu!
- Nē. Es viņam palīdzu, sagādājot jaunu ienaidnieku. Un, ja es būtu viceroja draugs, nevis ienaidnieks, es viņam ieteiktu piepildīt Visuma telpu ar kuģiem līdz pašai Galaktikas malai.
- Tātad tur nav viņa kuģu?
- Vai jūs tādus redzējāt? Vai kāds kosmosa sargs pirms nolaišanās jūs apturēja un izjautāja? Ja kuģu ir tik maz un intrigas un nelietības iesniedzas arī kaimiņu provincēs, nevar tērēt resursus, lai apsargātu barbaru ārējās saules. No Galaktikas panīkušajām nomalēm mums nekad nav draudējušas briesmas - līdz jūsu ierašanās brīdim.
- Līdz manam ierašanās brīdim? Es nevienu neapdraudu.
- Aiz jums nāks citi.
Mallovs domīgi papurināja galvu. - Es laikam jūs nesaprotu.
- Klausieties! - Večuka balsī ieskanējās drudžaini griezīgs tonis. - Es jūs pazinu jau tad, kad ienācāt. Jums ap augumu ir aizsarglauks. Vismaz tāds bija ierašanās brīdī.
Mirkli valdīja šaubu pilns klusums, tad Mallovs atbildēja: - Jā... bija.
- Labi. Tā bija kļūda, bet jūs to nevarējāt zināt. Es šo to saprotu. Šajos pagrimušajos laikos ir vecmodīgi būt skolotam. Notikumi zib un skrien garām, un tos, kuri nespēj stāties pretī ar kodolblasteru, vilnis aizskalo projām, kā notika ar mani. Taču es biju skolots un zinu, ka visā kodolvēstures laikā nav izgudrots neviens pārnēsājams aizsarglauks. Jā, mums ir savi aizsarglauki -milzīgas, mazkustīgas enerģijas krātuves, kam jāaizsargā pilsēta, varbūt pat kuģis, bet nevis viens atsevišķs cilvēks.
- Ahā! - Mallovs savilka lūpas. - Un ko jūs no tā secinājāt?
- Visuma telpā izplatās dažādi stāsti. Tie ceļo pa neparastām takām un tiek sagrozīti ar katru nākamo parseku, - bet, kad es biju vēl jauns, te ieradās mazs kuģis ar dīvainiem cilvēkiem, kuri nezināja mūsu paražas un nevarēja pateikt, no kurienes nākuši. Viņi stāstīja par burvjiem Galaktikas malā, par burvjiem, kuri tumsā spīdot, kuri lidojot pa gaisu bez palīglīdzekļiem un kuriem ieroči neko nevarot nodarīt. Mēs smējāmies. Ari es smējos. Biju aizmirsis viņu stāstu līdz pat šai dienai. Bet jūs spīdējāt tumsā, un, ja man būtu ierocis, nedomāju, ka tas spētu jūs ievainot. Sakiet, vai jūs spējat lidot pa gaisu tikpat vienkārši kā šeit sēžat?
- Es neko nesaprotu no tādiem stāstiem, - Mallovs rāmi atbildēja.
Barrs pasmaidīja. - Jūsu atbilde mani apmierina. Es nemēdzu izprašņāt ciemiņus. Bet, ja burvji eksistē un ja jūs esat viens no viņiem, tad kādu dienu viņi, tas ir, jūsējie, šeit var ieplūst itin prāvā skaitā. Varbūt tas nebūtu slikti. Varbūt mums vajadzīgas jaunas asinis. -Kaut ko bez skaņas nomurminājis pie sevis, viņš lēni piebilda: - Bet spēki darbojas arī no otras puses. Mūsu jaunais vicerojs arī mēdz sapņot tāpat kā mūsu vecais Viskards.
- Arī par Imperatora kroni?
Barrs pamāja ar galvu. - Mans dēls šo to dzird. Viceroja personīgajā svītā tas ir gluži neizbēgami. Un viņš man izstāsta dzirdēto. Mūsu jaunais vicerojs neatteiktos no kroņa, ja viņam to piedāvātu, tomēr ir izstrādājis un patur prātā arī savu atkāpšanās plānu. Runā, ka tad, ja neizdotos sasniegt Imperatora augstumus, viņš gribot izveidot jaunu Impēriju nomaļajās barbaru zemēs. Un runā - lai gan to es nevaru apstiprināt -, ka viņš jau esot izprecinājis vienu no savām meitām sīkam valdnieciņam kādā kartēs neiezīmētā Perifērijas kaktā.
- Ja mēs ticētu katram stāstam...
- Es zinu. Tādu ir daudz. Es esmu vecs un pļāpāju niekus. Bet ko sakāt jūs? - Vecās, asās acis vērīgi ieskatījās viņā.
Tirgotājs bridi domāja. - Es nesaku neko. Bet es gribētu kaut ko pajautāt. Vai Sivennai ir kodolenerģija? Jā, es zinu, ka tai ir zināšanas par kodolspēkiem. Bet jautājums ir tāds: vai tai ir neskarti kodolģeneratori vai ari tie nesenajos sirojumos tika iznicināti?
- Iznīcināti? О nē! Drīzāk varētu nopostīt pusi planētas nekā pieskarties kaut vismazākajai spēkstacijai. Tās ir neaizvietojamas un apgādā ar enerģiju visu floti. - Gandrīz lepni viņš piebilda: - Tās mums ir pašas lielākās un labākās šajā Trantora pusē.
- Tad kas man būtu jādara vispirms, ja es gribētu redzēt šos ģeneratorus?
- Nekas! - Barrs noteikti atbildēja. - Ja jūs mēģinātu tuvoties kādam no militārajiem centriem, jūs nošautu uz vietas. To nedrīkst neviens. Sivennā joprojām nepastāv pilsoņu tiesības.
- Vai gribat sacīt, ka visas spēkstacijas ir militārā pakļautībā?
- Nē. Ir ari mazas pilsētu spēkstacijas, tās, kas piegādā enerģiju ēku apsildīšanai un apgaismošanai, dod jaudu transportlīdzekļiem un tā tālāk. Bet tur stāvoklis nav labāks. Tās kontrolē tehnorēdņi.
- Kas tie tādi?
- īpašs slānis, kuru pārvaldībā ir spēkstacijas. Tas ir mantojams statuss, un jaunie cilvēki savu nākamo profesiju apgūst vispirms kā mācekļi. Tur pirmajā vietā ir stingri pienākuma un goda principi un tā tālāk. Spēkstacijā drīkst ieiet tikai un vienīgi tehnorēdņi.
- Skaidrs.
- Tiesa, es neesmu pārliecināts, - Barrs piebilda, - ka tehnorēdņi nekad nav piekukuļoti. Situācijā, kad piecdesmit gadu laikā esam pieredzējuši deviņus imperatorus un septiņi no tiem ir nogalināti un kad ikviens kosmosa kapteinis tiecas izcīnīt viceroja stāvokli un ikviens vicerojs cenšas kļūt par Imperatoru, pat tehnorēdnis, manuprāt, var kļūt par naudas upuri. Bet tam vajadzētu daudz naudas, un man tās nav. Vai jums ir?
- Nauda? Nē. Bet vai piekukuļot var tikai ar naudu?
- Kā gan citādi, ja par naudu var nopirkt visu pārējo?
- Ir diezgan daudz tāda, ko par naudu nevar nopirkt. Un tagad, ja jūs man pastāstītu, kura ir tuvākā pilsēta ar savu spēkstaciju un kā visērtāk līdz tai nokļūt, es teiktu paldies un atvadītos.
- Pagaidiet! - Barrs pacēla kalsnās rokas. - Kurp jūs steidzaties? Jūs atnācāt šurp, bet es neuzdodu jautājumus. Pilsētā, kuras iedzīvotājus joprojām sauc par dumpiniekiem, jūs aizturēs pirmais kareivis vai sargs, kurš dzirdēs jūsu akcentu un redzēs jūsu apģērbu.
Viņš piecēlās un no vecas lādes dziļumiem izvilka mazu grāmatiņu. - Tā ir mana pase, viltojums. Ar tās palīdzību man izdevās aizbēgt.
Viņš ielika pasi Mallova plaukstā un salieca virs tās viņa pirkstus. - Personas apraksts jums neatbilst, bet, ja veikli to pavicināsiet, visticamāk, viņi necentīsies iedziļināties.
- Bet jūs? Jums tās vairs nebūs.
Vecais vientuļnieks nicīgi paraustīja plecus. - Nu un tad? Un vēl kāds brīdinājums. Cietiet klusu! Jums ir barbarisks akcents, dīvaini izteicieni, un ik pa laikam jūs izspļaujat pārsteidzošus arhaismus. Jo mazāk runāsiet, jo mazāk aizdomu izraisīsiet. Un tagad pastāstīšu, kā nokļūt līdz pilsētai...
Pēc piecām minūtēm Mallovs bija projām.
Tikai vienu reizi viņš uz īsu bridi atgriezās vecā patricieša mājā un pēc tam aizgāja no tās uz visiem laikiem. Un, kad Onums Barrs agri nākamajā rītā izgāja savā mazajā dārzā, viņš ieraudzīja zemē guļam lādi. Tajā bija pārtika, pārtikas koncentrāti, kādus parasti lieto uz kuģa, svešādi pēc garšas un pagatavošanas veida.
Bet ēdiens bija garšīgs, un tā pietika ilgam laikam.
11
Tehnorēdnis bija maza auguma vīrs, un viņa āda spīdēja no tukluma pārpilnības. Viņa mati bija pārsu-kāti pāri galvai, un tiem cauri rēgojās sārta āda. Gredzeni viņa pirkstos bija biezi un masīvi, viņa apģērbs bija iesmaržots, un uz šīs planētas viņš bija pirmais Mallova sastaptais cilvēks, kurš neizskatījās izsalcis.
Tehnorēdņa lūpas savilkās kaprīzā vaibstā. - Nu, cilvēk, runājiet aši! Mani gaida ļoti svarīgi pienākumi. Jūs izskatāties pēc svešinieka... - Viņš šķita novērtējam Mallova nepārprotami svešzemniecisko apģērbu, un viņa acīs zem puspievērtajiem plakstiņiem melnēja smagas aizdomas.