- Es nedzīvoju šajā apkārtnē, - Mallovs rāmi atbildēja, - bet tas nav svarīgi. Man vakar bija tas gods atsūtīt jums nelielu dāvanu...
Tehnorēdnis izslēja degunu. - Jā, es to saņēmu. Interesants nieciņš. Varbūt kādreiz sanāks izmantot.
- Man ir vēl citas, interesantākas dāvanas. Tādas, kas gluži neietilpst nieciņu kategorijā.
- Ahā? - Tehnorēdņa balss domīgi kavējās pie pēdējā patskaņa. - Šķiet, es jau paredzu mūsu sarunas gaitu; tā ir gadījies arī agrāk. Jūs gribat man piedāvāt kādas grabažas, varbūt apmetni vai otrās šķiras dārglietu, varbūt dažus kredītus - kaut ko tādu, kas jūsu sīkajai dvēselei liktos pietiekams, lai uzpirktu krietnu
tehnorēdni! - Viņš kareivīgi izstiepa apakšlūpu. - Un es zinu, ko jūs vēlaties pretī! Tādi šeit jau ir bijuši un atklājuši savas spožās idejas. Jūs gribat, lai jūs pieņem mūsu klanā. Gribat, lai jums iemāca kodolnoslēpumus un tehnoloģiskās gudrības. Tāpēc vien, ka jūs, Sivennas kranči, ik dienas ciešat sodu par savu dumpību - un par svešzemnieku jūs droši vien izliekaties pats savas drošības dēļ -, jūs iedomājaties, ka varat izbēgt no pelnītās atmaksas, piesavinoties privilēģijas un aizsardzību, ko dod tehnorēdņu ģilde!
Mallovs labprāt būtu kaut ko teicis, taču tehno-rēdņa balss pārtapa spējā rēcienā. - Un tagad pazūdiet, pirms esmu paziņojis par jums pilsētas protektoram! Vai jūs cerējāt, ka es nodošu uzticību? Sivenniešu nodevēji pirms manis tā būtu darījuši - varbūt! Bet jūs tagad runājat ar citādas kārtas cilvēku. Ak Galaktika, es nesaprotu, kāpēc tepat uz vietas neesmu nogalinājis jūs ar kailām rokām!
Mallovs neredzami pasmaidīja. Visa šī runa gan izteiksmes, gan satura ziņā bija tik nepārprotami samākslota, ka godātās amatpersonas sašutums izvērtās banālā farsā.
Tirgotājs pameta uzjautrinātu skatienu uz abām slābanajām rokām, kuras tika piesauktas kā viņa tūlītējas nonāvēšanas ieroči, un teica: - Jūsu viedlba, jūs maldāties trijos punktos. Pirmkārt, es neesmu viceroja cilvēks, kurš sūtīts pārbaudīt jūsu uzticību. Otrkārt, mana dāvana ir tāda, kādas nav un nekad nebūs pat pašam Imperatoram. Treškārt, pretī es vēlos ļoti maz - tīro nieku, patiesībā gluži neko.
- Tā jūs gan sakāt! - tehnorēdnis tvērās pie ērclga sarkasma. - Nu tad atklājiet, kas ir šī pārimpēriskā velte, ko jūsu dievišķais spēks vēlas man piešķirt? Ak kaut kas tāds, kā nav pat Imperatoram, ko? - Balss pārtapa izsmējīgā spiedzienā.
Mallovs piecēlās un atstūma krēslu malā. - Es gaidīju trīs dienas, lai tiktos ar jums, jūsu viedība, bet demonstrējums prasīs tikai trīs sekundes. Ja vien jūs izvilktu to blasteru, kura laidi es redzu blakus jūsu plaukstai...
-Ko?
- Un šautu uz mani, es būtu jums ļoti pateicīgs.
-Ko?
- Ja būšu beigts, jūs varēsiet pateikt policijai, ka es mēģināju jūs piekukuļot, un panākt, lai jūs man atklātu ģildes noslēpumus. Par to jūs saņemsiet vērtīgas uzslavas. Ja nebūšu beigts, jūs varēsiet dabūt manu aizsarg-lauku.
Tehnorēdnis pirmoreiz pamanīja bālganbalto apgaismojumu, kas ciešā lokā ieskāva viņa apmeklētāju, it kā tas būtu apvārtīts pērļainos putekļos. Viņš izrāva ieroci un, acīm zibot izbrīnā un neticībā, notēmēja un izšāva.
Gaisa molekulas, piepeša atomu sagrāves viļņa notvertas, ietriecās kvēlošajos, degošajos jonos un iezīmēja žilbinošu, tievu svītru, kas tiecās ieurbties Mal-lova sirdī, - un sašķīda šļakatās!
Mallova sejas izteiksme palika nesatricināmi pacietīga, bet kodolspēki, kas triecās pret viņu, atsitās pret trausli pērļaino gaismas loku, atlēca atpakaļ un izgaisa nebūtībā.
Tehnorēdņa ierocis ar tikko dzirdamu būkšķi atsitās pret grīdu.
- Vai Imperatoram ir personīgais aizsarglauks? Jūs tādu varat dabūt, - Mallovs teica.
- Vai jūs esat tehnorēdnis? - uzrunātais stostīdamies izgrūda.
-Nē.
- Bet... kur tad jūs to dabūjāt?
- Vai nav vienalga? - Mallovs ar vēsu nicinājumu atjautāja. - Vai jūs to gribat? - Uz galda nokrita tieva, mezglaina ķēde. - Te tas ir.
Tehnorēdnis to pagrāba un nervozi aptaustīja.
- Tas ir viss, kas vajadzīgs.
- Bet no kurienes nāk enerģija?
Mallova pirksts piedūrās lielākajam mezglam blāvā svina ietvarā.
Tehnorēdnis pacēla skatienu, un viņa seja bija pieplūdusi asinīm. - Ser, es esmu tehnorēdnis ar augstāko kvalifikāciju. Divdesmit gadus esmu pārraudzījis šo sistēmu un mācījies pie izcilā Blēra Trantora Universitātē. Sasodīts, ja jūs ar velnišķu šarlatāna nekaunību gribat man iestāstīt, ka tādā... tādā valrieksta lieluma čaulītē var ietilpināt kodolģeneratoru, es jūs acumirkli nogādāšu pie pilsētas protektora!
- Nu tad izskaidrojiet to pats, ja varat! Es jums saku: tas ir pilns komplekts.
Sārtumam lēni izgaistot no vaigiem, tehnorēdnis aplika ķēdi ap vidukli un piespieda Mallova norādīto pogu. Ap viņa augumu iemirdzējās blāvs starojums. Viņš pacēla blasteru un bridi vilcinājās, tad lēni noregulēja tā spīdumu gandrīz līdz minimumam.
Tad, spēji sakustēdamies, viņš izšāva, un kodolstars atsitās pret viņa plaukstu, nenodarot tai nekādu ļaunumu.
Tehnorēdnis strauji apsviedās apkārt. - Un ja tagad es jūs nošaušu un paturēšu aizsarglauku sev?
- Pamēģiniet! - Mallovs atbildēja. - Vai jūs domājat, ka es iedevu jums savu vienīgo eksemplāru? - Ari viņa augumu viscaur apņēma gaismas loks.
Tehnorēdnis nervozi ieķiķinājās. Blasters rībēdams nokrita uz galda. Viņš noprasīja: - Un kas ir šis tīrais nieks, patiesībā gluži nekas, ko jūs vēlaties saņemt pretī?
- Es vēlos redzēt jūsu ģeneratorus.
- Jūs taču saprotat, ka tas ir aizliegts! Tas nozīmētu, ka mēs abi varam uzlidot gaisā...
- Es negribu tiem pieskarties vai darīt ar tiem jebko citu. Gribu tikai tos redzēt - no attāluma.
- Un ja es atsakos?
- Ja jūs atsakāties, varat paturēt savu aizsarglauku, bet man ir vēl citas ierīces. Piemēram, īpašs blasters, kas spēj caursist arī šādus aizsarglaukus.
- Hmm... - Tehnorēdnis aplaida apkārt nemierīgu skatienu. - Nāciet man līdzi!
12.
Tehnorēdņa mājvieta bija neliela divstāvu ēka blakus milzīgai bezlogu kubveida celtnei, kas iespaidīgi slējās pilsētas centrā. Pa apakšzemes tuneli, kas savienoja abas būves, Mallovs pārgāja no vienas ēkas otrā un nokļuva spēkstacijas klusajā, ozona piesātinātajā gaisotnē.
Piecpadsmit minūtes viņš klusēdams gāja līdzi savam pavadonim. Viņa skatienam nekas nepalika apslēpts. Viņš nekam nepieskārās. Un tad tehnorēdnis aizžņaugtā balsī jautāja: - Vai tagad jums pietiek? Šajā reizē es nevarēju paļauties uz saviem apakšniekiem.
- Vai citkārt jūs to varat? - Mallovs izsmējīgi atjautāja. - Jā, tagad man pietiek.
Viņi atgriezās kabinetā, un Mallovs domīgi vaicāja: - Un visi šie ģeneratori ir jūsu pārziņā?
- Visi līdz pēdējam! - tehnorēdnis atbildēja ar neslēptu apmierinājumu balsī.
- Un jūs tos uzturat darba kārtībā?
- Tieši tā!
- Un ja tie izietu no ierindas?
Tehnorēdnis sašutis papurināja galvu. - Tie nevar iziet no ierindas! Tie nekad neiziet no ierindas. Tie ir domāti mūžībai.
- Mūžība ir ilgs laiks. Iztēlojieties, ka...
- Iztēloties neiespējamo ir bezjēdzīgi un nezinātniski!
- Labi. Bet ja nu es ar blasteru sadragāju kādu būtiski svarīgu ierīces daļu? Šīs iekārtas taču, jādomā, nav izturīgas pret kodolspēkiem? Ja nu es iznīcinu kādu svarīgu savienojumu vai sašauju kvarca D-cauruli?
- Tādā gadījumā jūs būtu beigts! - tehnorēdnis saniknots attrauca.