Viņš apklusa, lai ievilktu elpu, un Mallovs rāmi iestarpināja: - Es zinu šo teoriju. Un ļoti labi to saprotu.
- Patiešām? Tas ir vairāk, nekā es no tevis būtu gaidījis! Tādā gadījumā tu neapšaubāmi saproti arī to, ka tavi centieni tirgoties pašas tirgošanās dēļ, masveidā ražot nevērtīgus krāmus, kuri tikai virspusēji var ietekmēt pasaules ekonomiku, pakļaut starpzvaigžņu politiku peļņas elkam, nošķirt kodolspēku no mūsu reliģijas, kura ļauj to kontrolēt, - tas viss var beigties vienīgi ar to, ka politika, kura sekmīgi darbojusies veselu gadsimtu, tiek noliegta un iznīcināta.
- Gadsimts ir pietiekami ilgs laiks, - Mallovs vienaldzīgi atbildēja, - lai jebkāda politika novecotu, kļūtu bīstama un neiespējama. Lai cik veiksmīgi tava reliģija ir darbojusies Četrās Karalistēs, pārējā Perifērijā to nav pieņēmusi gandrīz neviena cita pasaule. Tolaik, kad mēs ieguvām kontroli pār Četrām Karalistēm, Galaktikā bija pietiekami daudz trimdinieku, kuri varēja izplatīt stāstu par to, kā Salvors Hardins izmantoja priesteru kārtu un cilvēku māņticību, lai iznīcinātu laicīgo valdnieku varu un neatkarību. Un, ja ar to nebūtu diezgan, notikums ar Askonu pirms divdesmit gadiem visu atklāja pietiekami skaidri. Pašlaik ikviens valdnieks visā Perifērijā drīzāk būtu gatavs pārgriezt sev rīkli nekā ielaist savā teritorijā Fonda priesteri.
Es necenšos piespiest Korellu vai jebkuru citu pasauli pieņemt to, ko tā nevēlas pieņemt. Nē, Sat! Ja kodolspēks dara viņus bīstamus, tad patiesa, tirdzniecības ceļā dibināta draudzība ir daudz vērtīgāka nekā nedroša virskundzība, kas balstās uz svešzemju reliģiskā spēka nīsto pārākumu: pat nedaudz pavājinoties, tāds spēks var pilnīgi sabrukt un atstāt aiz sevis tikai mūžīgas bailes un naidu.
- Ļoti skaisti teikts! - Sāts ciniski izmeta. - Bet atgriezīsimies mūsu sarunas sākumā: kādi ir tavi noteikumi? Ko tu pieprasi, lai mainītu savas idejas pret manējām?
- Vai tu domā, ka mana pārliecība ir tirgojama?
- Kāpēc ne? - Sāts ledaini atjautāja. - Vai tad pirkšana un pārdošana nav tava galvenā nodarbošanās?
- Tikai tad, ja tā nes peļņu, - Mallovs atbildēja, neizrādīdams nekādu aizvainojumu. - Vai tu vari man piedāvāt vairāk par to, ko es jau saņemu?
- Tu varētu saņemt nevis pusi, bet trīs ceturtdaļas no ietirgotās peļņas.
Mallovs īsi iesmējās. - Lielisks piedāvājums! Visi kopējie tirdzniecības ienākumi, strādājot pēc taviem noteikumiem, krietni atpaliktu no manu ienākumu desmitās daļas. Tev jāsola vairāk!
- Tu varētu iegūt vietu Padomē.
- To es iegūšu tāpat, bez tevis un tev par spīti.
Sāts ar piepešu kustību strauji sažņaudza dūri.
- Tu varētu arī izvairīties no cietumsoda! Uz divdesmit gadiem, ja es panākšu savu. Sarēķini, kāda tur būtu tava peļņa!
- Peļņas tur nebūtu, bet vai tu vari piepildīt tādus draudus?
- Un ja tevi tiesātu par slepkavību?
- Par kādu slepkavību? - Mallovs nicinoši atjautāja.
Tagad Sata vārdi skanēja skarbāk, kaut gan viņš
nepacēla balsi. - Par Anakreona priestera, Fonda kalpotāja slepkavību.
- Ak tā gan? Un kādi tev ir pierādījumi?
Mēra sekretārs paliecās uz priekšu. - Mallov, es ne-blefoju! Visi priekšdarbi ir pabeigti. Man jāparaksta tikai viens pēdējais dokuments, un sāksies tiesas prāva “Fonds pret Meistartirgoni Hoberu Mallovu”. Tu pakļāvi Fonda pārstāvi mocībām un nāvei svešzemnieku pūļa rokās, Mallov, un tavā rīcībā ir tikai piecas sekundes, lai novērstu sodu, kas tev draud. Man personīgi patiktu labāk, ja tu nolemtu, ka mācēsi kaut kā izgrozīties. Iznīcināts ienaidnieks ir drošāks par apšaubāmi iegūtu draugu.
- Tad lai piepildās tava vēlēšanās! - Mallovs svinīgi atbildēja.
- Labi! - Mēra sekretārs ļaunīgi pasmaidīja. - Visus šos kompromisa mēģinājumus vēlējās mērs, nevis es. Atzīšos, ka es pārliecīgi nepūlējos.
Durvis atvērās, un Sāts devās projām.
Mallovs paskatījās uz Ankoru Džaelu, kas ienāca no blakusistabas.
- Vai tu dzirdēji? - Mallovs jautāja.
Politiķis smagi atlaidās uz grīdas. - Kopš es to mūdzi pazīstu, nekad nebiju dzirdējis viņu tik saniknotu kā šodien.
- Labi, bet ko tu par to domā?
- To es varu tev pateikt. Viņa ārpolitikas idee fixe ir pakļaušana ar garīgiem līdzekļiem, bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņa galamērķi nebūt nav garīgas dabas. Mani izsvieda no ministru kabineta par līdzīga jautājuma apstrīdēšanu, bet tas man nav tev jāatkārto.
- Nav gan. Un kādi, pēc tavas pārliecības, ir šie negarīgie mērķi?
Džaela seja kļuva nopietna. - Viņš nav muļķis, tāpēc noteikti saredz mūsu reliģiskās politikas bankrotu un zina, ka šī politika septiņdesmit gadu laikā nav mums nesusi gandrīz nevienu uzvaru. Acīmredzot viņš to izmanto pats saviem nolūkiem. Redzi, ikviena dogma, kas balstās galvenokārt uz ticību un emocijām, ir bīstams ierocis, ko vērst pret citiem, jo nav iespējams garantēt, ka šis ierocis nekad nevērsīsies pret pašu. Simt gadu garumā mēs esam atbalstījuši rituālus un mītus, kas kļūst arvien godājamāki, tradicionālāki -un sastingušāki. Dažā ziņā šī reliģija jau ir pat izgājusi ārpus mūsu kontroles.
- Kādā ziņā? - Mallovs noprasīja. - Turpini! Es gribu dzirdēt tavas domas.
- Nu, teiksim, iedomājies, ka viens cilvēks, godkārīgs un mērķtiecīgs cilvēks, sāk izmantot mūsu reliģiju nevis mūsu labā, bet gan pret mums.
- Tu runā par Sātu...
- Tieši tā! Es runāju par Sātu. Paklausies, draugs, ja viņš pareizās ticības vārdā spētu mobilizēt dažādās pakļauto planētu hierarhijas pret Fondu, kādas būtu mūsu izredzes? Ieceldams sevi par dievbijības idejisko vadoni, viņš varētu sākt karu pret ķecerību, kas izpaužas, piemēram, tavā personā, un galu galā kļūt par karali. Atceries, ko sacīja Hardins: “Kodolblasters ir labs ierocis, bet tas var tēmēt abos virzienos."
Mallovs uzsita sev pa kailo augšstilbu. - Labi, Džael, tad iedabū mani tajā Padomē, un es viņu sakaušu!
Džaels bridi klusēja un tad izteiksmīgi sacīja: - Varbūt tomēr nesakausi. Ko viņš tur runāja par priestera atdošanu pūļa tiesai? Cerams, tā nebija patiesība?
- Patiesība gan! - Mallovs bezrūpīgi atmeta.
Džaels iesvilpās. - Vai viņam ir konkrēti pierādījumi?
- Vajadzētu būt. - Bridi vilcinājies, Mallovs piebilda: - Džaims Tvers jau no paša sākuma bija viņa cilvēks, kaut ari tie abi nezināja, ka es to zinu. Un Džaims Tvers bija tā gadījuma aculiecinieks.
Džaels papurināja galvu. - Ūūū... Tas ir slikti!
- Slikti? Kas tur slikts? Pat pēc Fonda likumiem priesteris uz tās planētas atradās nelikumīgi. Korelliešu valdība acīmredzot izmantoja viņu par ēsmu, vienalga, vai viņš to gribēja vai ne. Pēc visiem veselā saprāta likumiem man bija tikai viena rīcības izvēle, un šī rīcība bija pilnīgi likumīga. Ja Sāts nodos mani tiesai, viņš panāks tikai to, ka pats sevi padarīs par muļķi.
Bet Džaels atkal papurināja galvu. - Nē, Mallov, tu maldies! Es tev jau teicu, ka viņš nevairās no netīriem trikiem. Viņa mērķis nav tevi notiesāt, jo viņš zina, ka tur nekas nesanāks. Viņa mērķis ir sagraut tavu tēlu cilvēku acis. Tu taču dzirdēji, ko viņš teica! Paraža nereti ir augstāka par likumu. Tu vari izsoļot no tiesas zāles brīvs un neskarts, bet, ja cilvēki zinās, ka tu esi atdevis priesteri pūlim saplosīšanai, tava labā slava būs vējā uz visiem laikiem. Cilvēki piekritīs, ka tu esi rīkojies likumīgi, pat saprātīgi. Un tomēr tu viņu acis būsi gļēvs suns, bezjūtīgs mežonis, cietsirdīgs briesmonis. Un tevi nemūžam neievēlēs Padomē! Tu vari pat zaudēt savu Meistartirgoņa statusu, ja tev atņems pilsonību. Pats zini, ka šī nav tava dzimtā planēta. Ko vēl vairāk Sāts varētu vēlēties?