- Mallov, tev izdevās skaista izrāde, tāpēc nesabojā to, grābdams pārāk augstu! Tu taču nevari nopietni kandidēt uz mēra amatu. Pūļa entuziasmam ir liels spēks, bet visiem zināms, cik strauji tas mēdz mainīties.
- Pilnīgi pareizi! - Mallovs skarbi attrauca. - Tāpēc mums tas ir jāizmanto savā labā, un vislabāk mēs to varam izdarīt, turpinot izrādi.
- Un kas notiks tālāk?
- Tev jāpieprasa Pablisa Manlio un Jorana Sata arests...
-Ko?!
- Tu dzirdēji. Liec mēram viņus arestēt! Manis pēc vari izmantot jebkādus draudus. Pūlis atrodas manā kontrolē - vismaz šodien. Viņš neuzdrošināsies stāties tam pretī.
- Bet ar kādu pamatojumu, mīļais cilvēk?
- Ar acīmredzamāko. Viņi ir mudinājuši ārējo planētu priesterus iesaistīties Fonda frakciju ķildās. Pie Seldona, tas ir pret likumu! Izvirzi viņiem apsūdzību par “valsts apdraudējumu”. Un goda principi man rūp tikpat maz, kā manā gadījumā tie rūpēja viņiem. Vienkārši dabū viņus projām no acīm līdz brīdim, kad es kļūšu par mēru!
- Līdz vēlēšanām vēl ir pusgads.
- Tas nav sevišķi daudz! - Mallovs strauji piecēlās un ciešā tvērienā sagrāba Džaela elkoni. - Paklausies, ja vajadzētu, es iekļūtu valdībā ar varu, tāpat kā pirms simt gadiem darīja Salvors Hardins! Mums joprojām tuvojas Seldona krīze, un, kad tā pienāks, man ir jābūt mēram un augstajam priesterim. Abiem!
Džaela pierē ievilkās rievas. Viņš klusi jautāja: - Kas mums sagaidāms? Vai tā tomēr būs Korella?
Mallovs apstiprinoši pamāja ar galvu. - Protams. Agri vai vēlu viņi pieteiks karu, tomēr es spriežu, ka līdz tam paies vēl pāris gadu.
- Un uzbruks ar kodolkuģiem?
- Un kā tu domā? Tie trīs tirdzniecības kuģi, kurus mēs zaudējām viņu kosmosa sektorā, netika iznicināti ar pneimatiskajām šautenēm. Džael, viņi saņem kuģus no pašas Impērijas! Nebrīnies atvērtu muti kā pēdējais nelga! Es teicu: no Impērijas! Saproti taču, tā joprojām pastāv. Kaut arī šeit, Perifērijā, tā ir zudusi, Galaktikas centrā tā ir pat ļoti dzīva! Un viens aplams gājiens var nozīmēt, ka tā uzsēdīsies mums kaklā. Tāpēc man jākļūst par mēru un augsto priesteri. Es esmu vienīgais cilvēks, kurš zina, kā cīnīties ar krīzi.
Džaels sažņaugti norija siekalas. - Un kā? Ko tu gatavojies darīt?
- Neko.
Džaels nenoteikti pasmaidīja. - Patiešām? Interesanti gan!
Taču Mallova atbilde bija tieša un skaidra: - Kad es būšu Fonda priekšgalā, es nedarīšu neko. Simtprocentīgi neko, un tas ir šīs krīzes noslēpums.
Aspers Argo, Vismīļotais, Korellas Republikas Komdors, apsveica sievas ierašanos ar padevīgi nolaistiem plakstiem zem retajām uzacīm. Vismaz viņas gadījumā labskanīgais, paša pieņemtais apzīmējums nebija spēkā. To zināja pat viņš.
Sievietes balss bija tikpat gludena kā spīdīgie, pieglaustie mati un tikpat salta kā skatiens viņas acis. - Mans žēlīgais valdnieks, cik saprotu, beidzot ir pieņēmis lēmumu par Fonda iznireļu likteni!
- Ak tā? - Komdors sāji atjautāja. - Un ko vēl vēsta tava daudzveidīgā saprašana?
- Pietiekami daudz, mans bezgala cēlais virs! Tev ir bijusi kārtējā neizlēmīgā apspriede ar saviem padomniekiem. Ar izciliem padomdevējiem! - Viņas balsī skanēja nicinošs izsmiekls. - Bars pusaklu, senilu idiotu, kas spiež pie izģindušām krūtīm savus neieneslgos ieguvumus, spītējot mana tēva dusmām!
- Un no kāda izcila avota, mana mīļā, - Komdors iecietīgi atjautāja, - nāk šīs ziņas, kas ļauj tavai saprašanai to visu saprast?
Komdora īsi iesmējās. - Ja es tev to pateiktu, mans avots drīz vien būtu līķis!
- Protams, tu vienmēr rīkosies pēc sava prāta. -Komdors paraustīja plecus un aizgriezās. - Bet, ja runa
ir par tava tēva dusmām, es nojaušu, ka tās izpaužas skopulīgā atteikumā piegādāt mums vairāk kuģu.
- Vairāk kuģu! - sieviete sašutumā aizsvilās. - Vai tev to nav jau veseli pieci? Neliedzies! Es zinu, ka tev ir pieci kuģi un apsolīts vēl sestais.
- Apsolīts jau veselu gadu.
- Bet vajag vienu, tikai vienu, lai satriektu putekļos to nolādēto Fondu! Tikai vienu! Tikai vienu, lai izsvēpētu no kosmosa viņu sīkās, nožēlojamās laiveles!
- Viņu planētai es nevarētu uzbrukt pat ar veselu duci kuģu.
- Un cik ilgi šī planēta turēsies, ja būs izputināta viņu tirdzniecība un sadragātas visas viņu krāmu un grabažu kravas?
- Tie krāmi un grabažas nozīmē naudu, - Komdors nopūtās. - Pamatīgu naudu.
- Bet, ja tev piederētu pats Fonds, vai tad šī nauda un viss pārējais nebūtu tavs? Un, ja tu izpelnītos mana tēva cieņu un svētību, vai tad tev nebūtu vairāk par to, ko tev jebkad spējis dot Fonds? Pagājuši jau trīs gadi -nē, vairāk! -, kopš te ieradās tas barbars ar savām burvju spēlītēm. Tas ir pietiekami daudz.
- Mana mīļā! - Komdors pagriezās un paskatījās uz sievu. - Es kļūstu vecs. Es esmu noguris. Man trūkst spēka turēties pretī tavai indīgajai mēlei. Tu teicies zinām, ka esmu pieņēmis lēmumu. Jā, esmu! Spēle beigusies, un starp Korellu un Fondu būs karš.
- Ahā! - Komdora triumfējoši izslējās, un viņas acis pacilāti dzirkstīja. - Beidzot tu esi pieņēmies prātā, kaut ari tikai vecuma galā! Un, kad kļūsi par saimnieku tajā nomalē, varbūt tu iemantosi pietiekamu cieņu, lai ieņemtu svarīgu un ietekmīgu stāvokli Impērijā. Tad
mēs vispirmām kārtām varētu pamest šo barbarisko pasauli un doties uz viceroja galmu! Nudien mēs to varētu!
Ar smaidu sejā un vienu roku uz gurna viņa cēli izpeldēja no istabas. Viņas mati mirdzēja gaismas staros.
Komdors nogaidīja un pēc brīža ar žultainu naidu teica aizvērtajām durvīm: - Un, kad es kļūšu par saimnieku tajā vietā, kuru tu sauc par nomali, varbūt es iemantošu pietiekamu cieņu, lai turpmāk iztiktu bez tava tēva augstprātības un viņa meitas pretīgās mēles! Pilnīgi un uz visiem laikiem!
17.
“Tumšā Miglāja” vecākais leitnants ar šausmām raudzījās viziplatē.
- Augstā, žēlīgā Galaktika! - Tam vajadzēja būt kliedzienam, taču izskanēja tikai čuksts. - Kas tad tas?
Tas bija kuģis, bet “Tumšais Miglājs” pret to bija sīka zivtiņa salīdzinājumā ar vali, un kuģa sānus rotāja Impērijas kosmosa kuģa un saules emblēma. Uz “Tumšā Miglāja” histēriski iegaudojās visi trauksmes zvani.
Atskanēja pavēles, un "Tumšais Miglājs” ieņēma gatavību bēgt vai karot atkarībā no vajadzības, bet lejā, hiperviļņu telpā, cauri hipertelpai uz Fondu tika raidīts steidzams ziņojums.
Atkal, jau atkal! Daļēji tas bija lūgums pēc palīdzības, bet galvenokārt brīdinājums par briesmām.
18
Hobers Mallovs, gurdi šļūkādams kājas, pāršķirstīja saņemtos ziņojumus. Divi mēra amatā pavadītie gadi bija viņu mazliet piejaucējuši, padarījuši mazliet laipnāku, mazliet iecietīgāku, tomēr nebija iemācījuši iemīļot valdības ziņojumus un nedabisko, oficiālo stilu, kādā tie bija rakstīti.
- Cik kuģu viņi dabūja? - jautāja Džaels.
- Četrus piespieda nolaisties. Par diviem nav ziņu. Visi pārējie atrodas kontrolē un drošībā. - Mallovs pikti nosēcās. - Varēja būt labāk, tomēr tā ir tikai skramba.
Atbildes nebija, un Mallovs paskatījās augšup. - Vai tev kaut kas dara raizes?
- Es gribētu, kaut Sāts būtu šeit, - Džaels itin neiederīgi atbildēja.
- Ā, jā, un tūlīt mēs dzirdēsim vēl vienu lekciju par iekšējo fronti.
- Nē! - atcirta Džaels. - Bet tu esi ietiepīgs, Mal-lov. Ārējo situāciju tu varbūt esi izpētījis līdz pēdējam sīkumam, bet tev pilnīgi nerūp, kas notiek šeit mājās, uz pašu planētas.