- Vai ar to tu saisti savas cerības, cilvēk? - Sāts izbrīnījies lēni jautāja. - Ko tu domā sagaidīt? Mājsaimnieču dumpi? Sadzīvisku sacelšanos? Vai tu gaidi, ka miesnieki un maiznieki izies ielās ar gaļas cirvīšiem un maizes nažiem, aurodami: “Dodiet atpakaļ mūsu automātiskās Super-Kleeno veļasmašīnas?”
- Nē, ser! - Mallovs nepacietīgi atbildēja. - To es negaidu. Tomēr paredzu, ka vispārējo kurnēšanas un neapmierinātības fonu vēlāk izmantos ievērojamākas personas.
- Un kas būs šis ievērojamākās personas?
- Preču ražotāji, fabriku īpašnieki, Korellas rūpnieki. Kad būs pagājuši divi sastinguma gadi, fabriku iekārtas cita pēc citas sāks streikot. Tās ražošanas nozares, kuras mēs no pirmās līdz pēdējai esam aprīkojuši ar savām jaunajām kodoliericēm, pēkšņi vairs nedarbosies. Smagās rūpniecības bosi masveidīgi un piepešā rāvienā konstatēs, ka tiem pieder vienīgi nekur nelietojamas mašīnas.
- Fabrikas darbojās gluži sekmīgi ari pirms tavas ierašanās, Mallov.
- Jā, Sat, darbojās. Un guva apmēram divdesmito daļu no tagadējās peļņas, pat neņemot vērā izdevumus, ko prasītu atgriešanās sākotnējā pirmskodolierīču stāvokli. Ja rūpnieki, finansisti un vidusmēra cilvēki reizē vērsīsies pret Komdoru, cik ilgi viņš noturēsies?
- Tik ilgi, cik viņš vēlēsies, ja vien attapsies sagādāt jaunus kodolģeneratorus no Impērijas.
Mallovs jautri iesmējās. - Tu neredzi būtību, Sat, tu esi tikpat akls kā Komdors! Tu neredzi būtību un neko neesi sapratis. Paklausies, cilvēk, Impērija viņiem nevar sagādāt nekādus aizvietotājus! Impērija vienmēr ir bijusi milzīgu resursu valstība. Viņi visu rēķina planētās, zvaigžņu sistēmās, veselos Galaktikas sektoros. Viņu ģeneratori ir gigantiski, jo viņiem ir gigantisks domāšanas veids. Turpretī mēs - mēs, mūsu mazais Fonds, mūsu atsevišķā pasaule, kurai nav gandrīz nekādu metāla resursu, bijām spiesti strādāt ar skarbu ekonomiku. Mūsu ģeneratoriem vajadzēja būt īkšķa lielumā, jo vairāk metāla mēs nevarējām atļauties. Mums vajadzēja attīstīt jaunus paņēmienus un jaunas metodes - tādas, ko Impērija nespēj īstenot, jo ir noslīdējusi līdz stadijai, kurā vairs nav iespējams patiess zinātnisks progress.
Kaut gan viņi spēja būvēt pietiekami lielus kodol-vairogus, lai aizsargātu kuģi, pilsētu, veselu pasauli, viņi nespēja izgatavot tādu vairogu, kas aizsargātu atsevišķu cilvēku. Lai apgādātu pilsētu ar gaismu un siltumu, viņi radīja motorus sešu stāvu augstumā - es pats tos redzēju -, turpretī mūsējos varēja ievietot vienā šādā istabā. Un, kad es sacīju kādam viņu speciālistam, ka kodolģeneratoru iespējams ietilpināt valrieksta lieluma svina konteinterā, viņš sašutumā gandrīz aizrijās turpat uz vietas.
Tici vai ne, viņi pat vairs nepārzina paši savas milzīgās iekārtas! No paaudzes uz paaudzi tās darbojas automātiski, un to uzturētāji ir šķira, kas amatu pārņem mantojumā un būtu pilnīgi bezpalīdzīgi, ja plašajā sistēmā pārdegtu kaut vai viena D-caurule.
Viss pašreizējais karš ir cīņa starp abām šīm sistēmām, starp Impēriju un Fondu, starp lielo un mazo. Lai sagrābtu kontroli pār kādu pasauli, viņi to uzpērk ar milzīgiem kuģiem, kuri spēj karot, bet ekonomiskā ziņā ir pilnīgi nederīgi. Mēs turpretī uzpērkam ar nelielām lietām, kuras neder karā, bet vairo labklājību un peļņu.
Karalis vai Komdors labprāt pieņem šos kuģus un pat uzsāk karu. Patvaļīgi valdnieki visā vēstures gaitā ir steigušies iemainīt savu padoto labklājību pret to, ko uzskata par godu, slavu un iekarojumu. Taču dzīvē svarīgas ir tieši nelielās lietas, un Aspers Argo neizturēs ekonomisko depresiju, kas pārņems visu Korellu tuvākajos divos vai trijos gados.
Sāts stāvēja pie loga ar muguru pret Mallovu un Džaelu. Bija novakare, un nedaudzās zvaigznes, kas bāli spīgoja šeit, pašā Galaktikas malā, dzirkstoši izcēlās uz Lēcas miglainā, izplūdušā fona, kas ietvēra
Impērijas atliekas - joprojām plašo pasauli, kura karoja pret viņiem.
Sāts teica: - Nē. Tu neesi īstais cilvēks.
- Vai tu gribi teikt, ka man netici?
- Es gribu teikt, ka tev neuzticos. Tev ir veikla mēle. Tu mani meistarīgi apmuļķoji savā pirmajā ceļojumā uz Korellu, kad es biju pārliecināts, ka tu esi pilnīgi manā kontrolē. Kad es domāju, ka ar tiesas prāvu esmu iedzinis tevi stūri, tu izlocījies un ar demagoģiju iesēdies mēra krēslā. Tevi nav ne miņas no atklāta godīguma, aiz katra tava motīva slēpjas cits motīvs, un katram tavam izteikumam ir vismaz trīs nozīmes.
Iedomāsimies, ka tu esi nodevējs. Iedomāsimies, ka tavs ceļojums uz Impēriju ir devis tev naudas un varas solījumu. Tava rīcība būtu tieši tāda pati kā tagad. Tu vairotu ienaidnieka spēkus un pēc tam izraisītu karu. Tu uzspiestu Fondam bezdarbību. Un jebkuram savam solim sniegtu ticamu izskaidrojumu - tik ticamu, ka tas pārliecinātu ikvienu klausītāju.
- Vai tas nozīmē, ka kompromisa nebūs? - Mallovs laipni jautāja.
- Tas nozīmē, ka tev jāatkāpjas. Labprātīgi vai piespiedu kārtā.
- Es tevi brīdināju par vienīgo alternatīvu, ja tu atteiksies sadarboties.
Jorana Sata seja spējā jūtu uzbangojumā pieplūda asinīm. - Ari es tevi brīdinu, Hober Mallov no Smirno: ja tu mani arestēsi, žēlastības vairs nebūs! Mani viri nenogurdināmi izplatīs patiesību par tevi, un Fonda vienkāršie cilvēki apvienosies pret savu svešzemju valdnieku. Viņiem ir savas misijas apziņa, kādu nespēj saprast neviens smirnietis, un šī apziņa tevi iznicinās!
Hobers Mallovs rāmi sacīja abiem sargiem, kuri bija ienākuši istabā: - Vediet viņu projām! Viņš ir arestēts.
- Tava pēdējā cerība! - Sāts izmeta.
Mallovs apdzēsa cigāra galu un vairs nepacēla skatienu.
Pēc piecām minūtēm Džaels sakustējās un gurdi teica: - Tagad, kad esi radījis idejas mocekli, ko tu darīsi tālāk?
Mallovs pārtrauca spēlēties ar pelnutrauku un paskatījās augšup. - Tas nav tas Sāts, kuru es pazinu agrāk. Viņš ir satracināts bullis. Ak Galaktika, kā viņš mani ienīst!
- Un tāpēc ir vēl jo bīstamāks.
- Bīstamāks? Muļķības! Viņš ir zaudējis jebkādu spriešanas spēju.
- Tu esi pārāk pašpārliecināts, Mallov, - Džaels drūmi noteica. - Tu pilnīgi nerēķinies ar masu dumpja iespēju.
Arī Mallova skatiens kļuva drūms. - Reizi par visām reizēm es tev saku, Džaeclass="underline" nekāds masu dumpis nav iespējams!
- Tu esi pārāk drošs par sevi!
- Es esmu drošs par Seldona krīzi un viņa risinājumiem gan ārpus valsts, gan tās iekšienē. Es Satam šajā sarunā šo to nepateicu. Arī Fondu viņš centās pārvaldīt ar reliģijas spēku, tāpat kā pārvaldīja ārējās pasaules, un cieta neveiksmi - un tā ir visdrošākā zīme, ka Seldona shēmā reliģijai nav vietas.
Ekonomiskā kontrole darbojās citādi. Un, mazliet pārfrāzējot tavu iecienīto Salvora Hardina citātu, var sacīt: tas ir slikts blasters, kas nevar tēmēt abos virzienos. Ja Korella mūsu tirdzniecības dēļ uzplauks, tad uzplauksim ari mēs. Ja korelliešu fabrikas bez mūsu tirdzniecības panīks un ja ārējo pasauļu labklājība ies lejup tirgus izolācijas dēļ, tad arī mūsu fabrikas panīks un mūsu labklājība ies lejup.
Un šobrīd nav nevienas fabrikas, neviena tirdzniecības centra, nevienas kuģošanas līnijas, kas nebūtu manā kontrolē un ko es nevarētu iznīcināt, ja Sāts mēģinās izvērst revolucionāru propagandu. Tur, kur viņa propaganda gūs panākumus vai vismaz ļaus cerēt uz panākumiem, es gādāšu, lai labklājība iznīktu. Tur, kur tā cietīs neveiksmi, labklājība turpināsies, jo manas fabrikas tiks pilnībā apgādātas.
Tādējādi tie paši apsvērumi, kuri mani pārliecina, ka korellieši sadumposies par labu pārticībai, pārliecina mani arī par to, ka mēs nedumposimies pret to. Spēle turpināsies līdz veiksmīgām beigām!