- Man tāpat ir pietiekami daudz kuģu! - Raioss skarbi atbildēja. - Jūsu Seldons nekur nav uzvarējis. Ja stāvoklis izvērstos nopietnāks, papildspēki atrastos. Pagaidām Imperators vēl nezina visu stāstu.
- Ak tā? Ko jūs viņam esat noklusējis?
- Acīmredzot jūsu teorijas. - Raioss ar dzēlīgu izsmieklu paskatījās uz Barru. - Ar visu cieņu pret jums man jāteic, ka šis stāsts ir neticams jau pašā būtībā. Ja notikumu attīstība to pamatotu un sniegtu pierādījumus, tikai tad un vienīgi tad es apsvērtu nopietnu briesmu iespēju. Turklāt, - Raioss nevērīgi turpināja, - jūsu stāstam, ko neapstiprina fakti, būtu lese majeste piegarša, valdnieka aizskārums, kas Viņa Impēriskajai Majestātei diez vai būtu pa prātam.
Vecais patricietis pasmaidīja. - Proti, brīdinājums, ka viņa diženo troni draud satriekt bars skrandainu barbaru no tālas Visuma nomales, izraisītu viņā neticību un neatzinību. Tātad no viņa puses jūs neko nopietnu negaidāt.
- Ja vien par kaut ko nopietnu neuzskata īpašu sūtni.
- Kāpēc īpašu sūtni?
- Tā ir veca paraža. Valdnieka tiešais pārstāvis mēdz piedalīties ikvienā militārā karagājienā, kas notiek ar valdības atbalstu.
- Patiešām? Kāpēc?
- Tas ir veids, kā visos karagājienos saglabāt Imperatora varas personīgo simbolu. Otra, sekundārā funkcija tam ir nodrošināt ģenerāļu uzticību. Šis mērķis gan vienmēr netiek sasniegts.
- Jūs pārliecināsieties, ka tā ir neērtība, ģenerāli. Proti, varas pārstāvis no ārpuses.
- Par to es nešaubos. - Raioss mazliet pietvīka. - Bet tur neko nevar darīt...
Uztvērēja spuldzīte blakus ģenerāļa rokai silti iekvēlojās, un ligzdā ar neuzkrītošu būkšķi iekrita cilindrā saritināts ziņojums. Raioss to atritināja. - Labi! Viss turpinās!
Djusems Barrs jautājoši savilka uzacis.
Raioss teica: - Jūs zināt, ka mēs esam sagūstījuši vienu no šiem Tirgotāju ļaudīm. Viņš ir dzīvs, un viņa kuģis ir pilnīgi neskarts.
- Esmu par to dzirdējis.
- Nu re, un mani vīri nupat ir atveduši viņu šurp. Pēc brīža viņš būs šeit. Palieciet sēžam tepat, patricieti! Gribu, lai esat klāt, kad mēs viņu pratināsim. Tas bija galvenais, kāpēc es šodien ataicināju jūs šurp. Jūs varētu viņu saprast, ja man kādā brīdī paslīdētu garām kaut kas svarīgs.
Atskanēja durvju signāls, un ģenerālis ar kājas pirkstu piespieda pogu, plaši atverot durvis. Uz sliekšņa stāvēja garš, bārdains vīrietis īsā apmetnī no mīksta, ādai līdzīga plastikāta ar atpakaļ atmestu kapuci. Viņa rokas bija brīvas, un, ja viņš redzēja, ka apkārt stāvošie vīri ir apbruņoti, viņš nepūlējās veltīt tam uzmanību.
Vīrietis nevērīgā solī ienāca istabā un aplaida apkārt vērtējošu skatienu. Ģenerālim viņš īsi pamāja ar roku un tikko manāmi palocīja galvu.
- Jūsu vārds? - Raioss strupi noprasīja.
- Latans Deverss. - Tirgotājs aizāķēja īkšķus aiz platās, greznās jostas. - Vai jūs šeit esat boss?
- Vai jūs esat Fonda tirgotājs?
- Tieši tā. Paklausieties, ja jūs esat boss, tad pasakiet saviem nolīgtajiem vīriem, lai viņi beidz grābstīties gar manu kravu!
Ģenerālis pacēla galvu un nomēroja gūstekni ar saltu skatienu. - Atbildiet uz jautājumiem! Aiztaupiet pavēles!
- Labi. Es esmu miermīlīgs cilvēks. Bet viens no jūsu zēniem jau izsita sev krūtis divu pēdu caurumu, jo bāza pirkstus tur, kur tos nevajadzēja bāzt.
Raioss pievērsa skatienu atbildīgajam leitnantam.
- Vai šis cilvēks runā patiesību? Jūsu ziņojumā, Vrank, bija teikts, ka bojāgājušo nav.
- Tobrīd nebija, - leitnants saspringti atbildēja, un viņa balsi skanēja bažas. - Vēlāk radās nepieciešamība pārmeklēt kuģi, jo paklīda valodas, ka uz tā slēpjoties kāda sieviete. Bet uz klāja bija tikai daudzi nepazīstami instrumenti, un gūsteknis apgalvo, ka tie esot viņa tirgojamās preces. Viens no tiem, paņemts rokā, sprāga, un kareivis, kurš to turēja, gāja bojā.
Ģenerālis atkal pievērsās tirgotājam: - Vai jūsu kuģis pārvadā kodolsprāgstvielas?
- Augstā Galaktika, nē taču! Kādai vajadzībai? Tas muļķis sagrāba kodolperforatoru aiz nepareizā gala un ieslēdza maksimālo dispersiju. To nedrīkst darīt. Tikpat labi var pielikt pie deniņiem pistoli. Es viņu būtu apturējis, ja man virsū nebūtu uzsēdušies pieci viri.
Raioss pamāja sargam, kas gaidīja rīkojumus.
- Ejiet! Sagūstītais kuģis ir jāaizzlmogo, lai neviens tur nemēģina ieiet! Sēdieties, Devers!
Tirgotājs apsēdās norādītajā vietā un nesatricināmi izturēja Impērijas ģenerāļa skarbos acu īlenus un Sivennas patricieša ziņkāro skatienu.
Raioss teica: - Jūs esat saprātīgs cilvēks, Devers.
- Pateicos. Vai jūs ietekmēja mans izskats vai arī jūs kaut ko gribat? Sakiet skaidri un gaiši! Es esmu labs veikalnieks.
- Tas viss ir saistīts. Jūs ļāvāt sagūstīt savu kuģi, kaut gan būtu varējis izvēlēties šķiest munīciju un ļaut sevi saspridzināt elektronu putekļos. Ja saglabāsiet tādu pašu dzīves skatījumu, jūs varētu cerēt uz labu apiešanos.
- Laba apiešanās ir tas, pēc kā es tīkoju visvairāk, bos.
- Labi, savukārt es visvairāk tīkoju pēc sadarbības. - Raioss pasmaidīja un pagriezies klusi sacīja Dju-semam Barram: - Es ceru, ka vārds “tīkoju” nozīmē to, ko es domāju. Vai esat kādreiz dzirdējis tik barbarisku žargonu?
Deverss rāmi sacīja: - Labi. Es jūs saprotu. Bet par kādu sadarbības veidu jūs runājat, bos? Teikšu atklāti: man nav nekādas skaidrības par pašreizējo situāciju. -Viņš palūkojās visapkārt. - Piemēram, kas šī ir par vietu un kāda ir jūsu nostādne?
- Ā, es laikam nepaveicu iepazīšanās ceremoniju līdz galam. Atvainojiet! - Raioss šķita labā omā. - Šis kungs ir Djusems Barrs, Impērijas patricietis. Es esmu Bels Raioss, Impērijas pērs un Trešās Pakāpes ģenerālis Viņa Impēriskās Majestātes bruņotajos spēkos.
Tirgotāja žoklis atslāba. Pēc brīža viņš pārjautāja: - Impērija? Vai runa ir par veco Impēriju, par kuru mums mācīja skolā! На! Cik jocīgi! Es vienmēr esmu dzīvojis pārliecībā, ka tāda vairs neeksistē.
- Paskatieties apkārt! Eksistē gan, - Raioss bargi atbildēja.
- Būtu varējis uzminēt. - Latans Deverss pavērsa bārdaino seju pret griestiem. - Tas kuģis, kas sagūstīja manu tupeli, bija varen krāšņi nospodrināts. Tāds nevarēja nākt ne no vienas Perifērijas karalistes. - Viņš sarauca pieri. - Tātad kas šī ir par spēli, bos? Vai varbūt man jāuzrunā jūs par ģenerāli?
- Šī spēle ir karš.
- Impērija pret Fondu, vai tā?
- Tieši tā.
- Kāpēc?
- Domāju, ka jūs zināt, kāpēc.
Tirgotājs skarbu skatienu raudzījās tukšumā un papurināja galvu.
Raioss ļāva viņam brīdi kavēties pārdomās un pēc tam klusi teica: - Esmu pārliecināts, ka jūs zināt, kāpēc.
- Šeit ir silts, - Latans Deverss norūca un piecēlās, lai novilku apmetni ar kapuci. Tad viņš atkal apsēdās un izstiepa kājas sev priekšā.
- Vai zināt ko? - viņš rāmi teica. - Es nojaušu, ka man tagad, pēc jūsu domām, vajadzētu sajūsmā lēkāt un aplaudēt. Ja izvēlētos piemērotu brīdi, es varētu jūs nogrābt, pirms pagūstat pakustēties, un tas večuks, kas tur sēž un nesaka ne vārda, nespētu mani apturēt.
- Bet jūs to nedarīsiet, - Raioss pašpārliecināti sacīja.
- Nedarīšu, - Deverss laipni piekrita. - Pirmām kārtām es domāju, ka jūsu likvidēšana neapturētu karu.
Tajos apvidos, no kuriem jūs nākat, ir vēl citi ģenerāļi.
- Ļoti pareizs apsvērums.