Djusems Barrs pēkšņi jutās gurdens un sagumis. Tirgotāja caurubjošais skatiens kvēloja un skubināja. Viņš nebija gatavs stāties tam pretī.
- Ko jūs gribat? - Barrs jautāja. Vārdi neskaidri izslīdēja starp nekustīgajām lūpām.
- Es jau teicu! Jūs radāt iespaidu, it kā būtu tas, ko mēs saucam par patriotu. Bet jūsu pasauli izpostīja Impērija, tomēr pašlaik jūs sadarbojaties ar Impērijas blondo ģenerāli. Kaut kas te neiet kopā, vai nav tiesa?
- Es savu daļu esmu izdarījis, - Barrs atbildēja. - Mūsu uzvarētājs, Impērijas vicerojs, ir miris, un tas ir mans nopelns.
- Ak tā? Vai nesen?
- Pirms četrdesmit gadiem.
- Pirms... četrdesmit... gadiem! - Tirgotājs šķita iedziļināmies katrā vārdā. - Tas ir ilgs laiks, lai dzīvotu atmiņās. Vai tas jaunais nejēga ģenerāļa uniformā to zina?
Barrs pamāja ar galvu.
Deversa acis bija tumšas un dompilnas. - Jūs gribat, lai Impērija uzvar?
Vecais sivennietis spēji uzliesmoja negantās dusmās. - Lai Impērija un visi tās darbi sašķīst vispasaules katastrofā! Tā ir ikviena sivennieša dienas lūgšana! Man reiz bija brāļi, māsa, tēvs. Bet tagad man ir bērni un mazbērni. Ģenerālis zina, kur viņus atrast!
Deverss gaidīja.
Barrs čukstus turpināja: - Tomēr tas mani neapturētu, ja vien risks solītu rezultātus. Viņi būtu gatavi mirt.
Tirgotājs klusi jautāja: - Tātad jūs reiz nogalinājāt viceroju? Vai zināt, es šo to atceros! Mums reiz bija mērs, kuru sauca Hobers Mallovs. Viņš bija aizbraucis uz Sivennu - tā ir jūsu pasaule, vai ne? Tur viņš satika cilvēku, kura uzvārds bija Barrs.
Djusems Barrs raudzījās viņā ar bargu, neuzticīgu skatienu. - Ko jūs par to zināt?
- To pašu, ko zina ikviens tirgotājs Fonda pasaulē. Varbūt jūs esat izmanīgs večuks, kas šeit ielikts, lai panāktu manu uzticēšanos. Protams, viņi vērš pret jums šaujamos, protams, jūs ienīstat Impēriju un no sirds vēlaties tās sabrukumu. Es noriju ēsmu, uzticīgi izkratu jums sirdi, un, ak, kā tas iepriecinātu ģenerāli! Uz to varat necerēt, doktor. Un tomēr es gribētu, lai jūs pierādāt, ka esat Onuma Barra dēls no Sivennas -sestais un jaunākais dēls, kurš izbēga no slaktiņa!
Djusema Barra roka drebēja, atverot plakanu metāla kārbu, kas gulēja sienas nišā. Viņš izņēma no tās metāla priekšmetu, kas klusi nošķindēja, iegulstot tirgotāja plaukstā.
- Apskatiet to! - vecais vīrs teica.
Deverss pievērsa priekšmetam ciešu skatienu. Pacēlis važiņas vidējo, masīvāko posmu pie pašām acīm, viņš klusi nolamājās. - Tā ir Mallova monogramma, vai arī es esmu aizšauta vārna, un šis darinājums ir vismaz piecdesmit gadu vecs!
Viņš paskatījās augšup un pasmaidīja.
- Spiežu roku, doktor! Individuāla cilvēka kodolvai-rogs ir labākais pierādījums, kādu es varētu vēlēties! -Un viņš pastiepa patricietim pretī savu lielo plaukstu.
MĪLULIS
Sīkie kuģīši bija izniruši no tukšajiem dziļumiem un traucās uz armādas centru. Bez šāvieniem vai enerģijas uzliesmojumiem tie izllkumoja cauri kuģu pieblīvētajam apgabalam un, nokļuvuši vidienē, atklāja uguni, tad zibenīgi traucās projām, kamēr Impērijas kara mašīnas smagi sakustējās un mēģināja tos vajāt kā masīvi, neveikli monstri. Visuma telpā bez trokšņa uzplaiksnīja divi zibšņi, divi niecīgie knišļi sabruka līdz atomiem, bet pārējie pazuda nekurienē.
Lielie kuģi brīdi meklēja to pēdas, tad atgriezās pie sava sākotnējā uzdevuma, un plašais Aplenkuma tikls turpināja ieskaut pasaules citu pēc citas.
Brodriga formas tērps bija krāšņs, rūpīgi šūts pēc pasūtījuma un tikpat rūpīgi valkāts. Viņš nesteidzīgi pastaigājās dārzos uz necilās planētas Vandas, kas uz laiku bija kļuvusi par Impērijas militāro štābu, un viņa sejas izteiksme bija nopietna un sērīga.
Viņam blakus gāja Bels Raioss, kura pelēki melnais kaujas formas tērps izskatījās vienmuļi drūms un apkakles poga bija atrauta vaļā.
Raioss norādīja uz gludo, melno solu zem smaržīgas kokveida papardes, kuras lielās, noapaļotās lapas mirdzēja baltajā saulē. - Redziet, ser! Šī ir Impērijas palieka. Grezni veidoti soli, kas domāti mīlētājiem, stāv neskarti un derīgi lietošanai, kamēr fabrikas un pilis brūk un grimst aizmirstībā.
Viņš apsēdās, bet Kleona II privātsekretārs palika stāvam un ar precīziem ziloņkaula nūjas vēzieniem šķaidīja lapas virs galvas.
Raioss sakrustoja kājas un piedāvāja Brodrigam cigareti. Grozīdams pirkstos savējo, viņš teica: - Viņa Impēriskās Majestātes viedā tālredzība, kā to varēja gaidīt, jūsu personā ir atsūtījusi šurp ļoti prasmīgu novērotāju. Tas gaisina manas iespējamās bažas, ka svarīgāka vai steidzamāka pasākuma spiediens varētu atstumt ēnā nelielu karagājienu Perifērijā.
- Imperatora acis seko visam, - Brodrigs mehāniski sacīja. - Mēs nenoliedzam šī karagājiena svarīgumu, tomēr šķiet, ka tā grūtības tiek mazliet pārspīlētas. Pretinieka mazie kuģi taču nav tik milzīgs pretspēks, ka mums vajadzētu uzņemties tik sarežģītu iepriekšēju manevru kā Aplenkums.
Raioss pietvīka, tomēr saglabāja savaldīgu pašcieņu. - Es nedrīkstu riskēt ar savu nedaudzo vīru dzīvībām un savu neaizvietojamo kuģu bojāeju, mezdamies pārsteidzīgā uzbrukumā. Aplenkuma izveidošana ļaus mazināt manus zaudējumus izšķirošajā uzbrukumā, lai cik grūts tas būtu. Šī pasākuma militāro pamatojumu es atļāvos izklāstīt vakar.
- Nūjā, es neesmu militārs cilvēks. Šajā gadījumā jūs mani esat pārliecinājis, ka tas, kas skaidri un acīmredzami šķiet pareizs, īstenībā ir nepareizs. To mēs pieņemam. Tomēr jūsu piesardzība sniedzas krietni tālāk. Savā otrajā ziņojumā jūs lūdzāt papildspēkus. Turklāt cīņā ar trūcīgu, nelielu un barbarisku pretinieku, ar kuru jums tajā laikā nebija nevienas sadursmes! Tādos apstākļos prasība pēc papildspēkiem varētu liecināt gluži vai par nevarību vai pat sliktākiem iemesliem, ja vien jūsu līdzšinējā karjera nebūtu pietiekami pierādījusi jūsu drosmi un iztēles spējas.
- Paldies! - ģenerālis salti atbildēja. - Tomēr es gribu jums atgādināt, ka drosme un akla rīcība nav viens un tas pats. Riskēt var tad, ja pazīsti savu ienaidnieku un vari kaut vai aptuveni paredzēt sekas, turpretī uzbrukt nezināmam ienaidniekam ir nepārprotama pārgalvība. Tikpat labi jūs varētu jautāt, kāpēc viens un tas pats cilvēks dienas laikā veikli pārvar nopietnu šķērsli, bet vakarā paklūp savā istabā, aizķeroties aiz mēbeles.
Brodrigs aiztrauca viņa vārdus sānis ar izsmalcinātu pirkstu kustību. - Tas izklausās dramatiski, tomēr nepārliecinoši. Jūs taču pats esat bijis tajā barbaru pasaulē. Turklāt jūsu varā ir pretinieka gūsteknis, tas tirgotājs, pret kuru jūs izturaties ar lielu iecietību. Saliekot visu to kopā, jūs diezin vai dzīvojat pilnīgā neziņas tumsā.
- Nē? Man jālūdz jūs atcerēties, ka pasauli, kura divus gadsimtus attīstījusies izolācijā, mēneša uzturēšanās laikā nav iespējams izprast un izpētīt tiktāl, lai izplānotu efektīvu uzbrukumu. Es esmu karavīrs, nevis subētera trīsdimensiju trillera varonis ar šķeltu zodu un iespaidīgu torsu. Un viens atsevišķs gūsteknis, turklāt kaut kādas ekonomiskas grupas necils pārstāvis bez cieša sakara ar ienaidnieka pasauli, nespēs atklāt man visus slēptos ienaidnieka stratēģijas noslēpumus.
- Vai jūs esat viņu iztaujājis?
- Jā, esmu.
- Un?
- Tas bija noderīgi, bet izšķirošas nozīmes tam nebija. Viņa kuģis ir mazs un diezgan nevērtīgs. Viņš tirgo mantiņas, kas noder galvenokārt izklaidēšanai. Esmu paņēmis dažas atjautīgas lietas, ko gribu nosūtīt Imperatoram kā suvenīrus. Protams, kuģim un tā ierīcēm piemīt diezgan daudz tāda, ko nesaprotu, bet es galu galā neesmu tehnorēdnis.