- Tomēr jūsu vidū ir citi lietpratēji, - Brodrigs atgādināja.
- Jā, to es zinu, - ģenerālis atbildēja ar indīgu pieskaņu balsi. - Bet tie nejēgas nespēj apmierināt manas prasības. Esmu jau nosūtījis lūgumu pēc gudriem vīriem, kuri izprastu kuģa dīvainās kodollauka ķēdes. Līdz šim neesmu saņēmis atbildi.
- Ar tāda kaluma cilvēkiem mēs nevaram šķiesties, ģenerāli. Jūsu plašajā provincē noteikti jābūt kādam kodolenerģijas speciālistam.
- Ja tāds būtu, es liktu viņam savest kārtībā vārgos, drebelīgos dzinējus divos manas mazās flotes kuģos. Divos kuģos no maniem desmit, kuri nevar doties lielā kaujā nepietiekamas jaudas dēļ! Piektā daļa no maniem spēkiem ir spiesta darboties aizmugurē, sakopjot sekas un nostiprinot pozīcijas aiz kaujas līnijas.
Sekretārs nepacietīgi ņirbināja pirkstus. - Jūsu stāvoklis šajā ziņā nav unikāls, ģenerāli. Imperatoram ir tādas pašas raizes.
Ģenerālis aizsvieda sapluinīto, nelietoto cigareti, aizdedzināja jaunu un paraustīja plecus. - Nu labi, pirmklasīgu tehnorēdņu trūkums šobrīd nav pirmais un galvenais jautājums. Tiesa gan, es varbūt būtu ticis tālāk ar sava gūstekņa pratināšanu, ja mana Psihozonde būtu pienācīgā darba kārtībā.
Sekretārs savilka uzacis. - Jums ir Zonde?
- Vecs krāms. Novecojusi ierīce, kas pieviļ tieši tad, kad ir vajadzīga. Es to ieslēdzu, kad gūsteknis bija aizmidzis, bet neko neuztvēru. Tāda ir mana Zonde. Esmu to izmēģinājis pie saviem vīriem, un reakcija ir atbilstoša, bet neviens no man padotajiem tehnorēd-ņiem nespēj pateikt, kāpēc tā neiedarbojas uz gūstekni. Djusems Barrs, kas teorētiski pārzina detaļas, kaut gan nav mehāniķis, stāsta, ka Zonde varot neietekmēt gūstekņa psihi, ja viņš kopš bērnības bijis pakļauts svešai videi un nervu stimuliem. Es nezinu. Tomēr tas vīrs vēl var noderēt. Es viņu saudzēju šis cerības dēļ.
Brodrigs atbalstījās uz nūjas. - Es papētīšu, vai galvaspilsētā ir atrodams kāds speciālists. Bet ko jūs varat sacīt par otru viru, kuru nupat pieminējāt, - par to sivennieti? Jūs glabājat azotē pārāk daudz ienaidnieku.
- Viņš pazīst pretiniekus. Ari viņu es turu iespējamai nākotnes vajadzībai. Viņš var man palīdzēt.
- Bet viņš ir sivennietis un izraidīta dumpinieka dēls.
- Viņš ir vecs un nevarīgs, un viņa ģimene ir mani ķīlnieki.
- Skaidrs. Tomēr ar to tirgotāju man laikam derētu parunāt pašam.
- Protams.
- Zem četrām acīm! - sekretārs vēsi piebilda, neslēpti uzsvērdams savu nodomu.
- Protams, - Raioss bezkaislīgi atkārtoja. - Es esmu lojāls Imperatora pavalstnieks un viņa personīgo pārstāvi uzskatu par savu priekšniecību. Taču tirgotājs atrodas galvenajā bāzē, tāpēc jums nāksies atstāt priekšējās līnijas visai interesantā brīdī.
- Tā? Kādā ziņā šis ir interesants brīdis?
- Tādā ziņā, ka šodien Aplenkums tiek pilnīgi pabeigts. Un tādā ziņā, ka tuvākās nedēļas laikā Divdesmitā Robežas flote sāks virzīties uz teritorijas vidieni, uz pretestības centru. - Raioss pasmaidīja un aizgriezās.
Neizprotamā kārtā Brodriga noskaņojums saplaka.
UZPIRKŠANA
Seržants Mori Lūks bija ideāls ierindas karotājs. Viņš nāca no Plejādēm - milzīgajām lauksaimniecības planētām, kurās vienīgi armijas dzīve varēja pārraut saiti ar zemi un vienmuļo, neieneslgo darba jūgu, un viņš bija tipisks šīs vides pārstāvis. Trūcīgās iztēles dēļ viņš nebaidījās stāties pretī briesmām un bija gana spēcīgs un veikls, lai tas izdotos veiksmīgi. Viņš nevilcinādamies pieņēma un pildīja pavēles, izrīkoja padotos bez žēlastības un neierobežoti dievināja savu ģenerāli.
Un tomēr no dabas viņš bija labsirdīgs. Ja pienākums lika nogalināt cilvēku, viņš to darīja nekavēdamies, taču bez jebkāda naida.
Arī tas apstāklis, ka seržants Lūks pirms ieiešanas piespieda durvju signālu, liecināja par takta izjūtu, jo viņam būtu pilnīgas tiesības ieiet kamerā bez jebkāda signāla.
Abi vīrieši paskatījās augšup no vakariņu maltītes, un viens no tiem pastiepa kāju, lai apklusinātu čerkstošo balsi, kas raiti un dzīvi skanēja no apbružātā aparāta.
- Vēl kādas grāmatas? - noprasīja Latans Deverss.
Seržants pastiepa viņiem cieši satītu filmas rullīti un pakasīja kaklu. - ŠI pieder inženierim Orram, bet viņš gribēs to atpakaļ. Grasās to aizsūtīt bērniem, saprotiet, tādu kā suvenīru.
Djusems Barrs ar interesi pagrozīja rullīti plaukstās. - Un kur inženieris to dabūja? Vai tad viņam ari ir lasāmais aparāts?
Seržants enerģiski papurināja galvu un pamāja uz nodeldēto ierīci gultas kājgalī. - Tas šeit ir vienīgais. Bet Orrs, brašais zēns, dabūja šo grāmatu vienā no mūsu pakļautajām tumsoņu pasaulēm. Tā gulēja, nolikta atsevišķi, kaut kādā lielā ēkā, un viņam vajadzēja nogalināt vairākus iezemiešus, kuri negribēja viņam to atdot.
Lūks pārlaida tai atzinīgu skatienu. - Tā ir laba dāvaniņa bērniem.
Pēc īsa brīža viņš noslēpumaini piebilda: - Starp citu, ir dzirdētas lieliskas ziņas. Pagaidām tās ir tikai baumas, bet pārāk labas, lai paturētu pie sevis. Ģenerālis atkal ir parādījis klasi! - Un viņš svinīgā nopietnībā palocīja galvu.
- Ak tā? - Deverss pārjautāja. - Un ko viņš ir paveicis?
- Pabeidzis aplenkumu, lūk, ko! - Seržants guldzoši pasmējās ar tēvišķu lepnumu balsi. - Nu, vai mūsu ģenerālis nav izcils virs? Vai neizdarīja to spoži? Viens no mūsējiem, kuram patīk smalki izrunāties, teica, ka tas esot noritējis tik gludi un plūstoši kā sfēru mūzika, vienalga, ko tas nozīmētu.
- Vai tagad sākas lielais uzbrukums? - Barrs rāmi vaicāja.
- Tā es ceru! - seržants dedzīgi atsaucās. - Tagad, kad mana nodaļa atkal ir apvienojusies, es gribu tikt atpakaļ uz sava kuģa. Man apnicis tupēt šeit un neko nedarīt.
- Man arī! - Deverss spēji un neganti izgrūda. Viņš pikti kodīja zobos satverto apakšlūpu.
Seržants aizdomīgi paskatījās uz viņu un teica: - Tagad man jāiet. Kapteinis drīz sāks apgaitu, un labāk lai viņš mani neatrod šeit.
Pie durvīm viņš apstājās. - Starp citu, ser, - viņš sacīja tirgotājam ar neveiklu biklību balsī, - es saņēmu ziņu no sievas. Viņa saka, ka mazā saldētava, ko jūs man iedevāt, lai aizsūtu viņai, darbojoties lieliski. Tā neprasot nekādus izdevumus, un tajā varot glabāt sal-dētas pārtikas krājumus veselam mēnesim. Es to ļoti novērtēju.
- Ir jau labi. Aizmirstiet!
Lielās durvis bez trokšņa aizvērās, un smaidošais seržants bija projām.
Djusems Barrs piecēlās no krēsla. - Viņš mums ir godīgi atlīdzinājis par savu saldētavu. Ieskatīsimies šajā jaunajā grāmatā! На, virsraksts ir pazudis!
Viņš atritināja gabalu filmas un aplūkoja to pret gaismu. Tad viņš nomurmināja: - Oho, lai mani pār bortu pārmet, kā saka seržants. Tas ir “Summas dārzs”, Devers!
- Ak tā? - tirgotājs vienaldzīgi atjautāja. Viņš atbīdīja malā maltītes paliekas. - Apsēdieties, Barr! No šīs veclaiku literatūras man nav nekāda labuma. Vai jūs dzirdējāt, ko seržants teica?
- Dzirdēju. Un tad?
- Sāksies lielais uzbrukums. Un mēs sēžam šeit!
- Kur jūs gribētu sēdēt?
- Jūs sapratāt manu domu. Nav jēgas vienkārši gaidīt!
- Nav? - Barrs uzmanīgi izņēma veco filmu no aparāta un ielika tās vietā citu. - Pēdējā mēneša laikā jūs man izstāstījāt krietnu daļu no Fonda vēstures, un šķiet, ka izcilākie vadoņi pagātnes krīžu laikā darīja tieši to - sēdēja un gaidija.